Šovakar Latvijas Televīzijas pirmajā programmā esam aicināti noskatīties erudīcijas spēles "Gudrs, vēl gudrāks" 12. klašu finālu. Pavadīt laiku pie TV ekrāniem esam aicināti jo vairāk tāpēc, ka spēles finālcīņā sevi spēcīgi piesaka Madonas Valsts ģimnāzijas 12. klases audzēknis Ralfs Bormanis.
"Covid-19" pandēmijas radīto ierobežojumu dēļ fināla dalībnieki savā starpā sacentīsies attālināti. Jaunieši atradīsies katrs savā dzīvesvietā, un, kaut arī šoreiz tā nebūs Zaķusalas studija, spēle būs aizraujoša un interesanta.
– Kā dzima doma izmēģināt spēkus erudīcijas spēlē? – sazinoties telefoniski, vaicāju Ralfam.
– Spēli "Gudrs, vēl gudrāks" zinu jau no mazajām klasītēm, no tās pirmsākumiem. Un vienmēr ir bijusi doma, ka tajā varētu piedalīties arī es, taču daudzkārt pietrūka drosmes, pašpārliecinātības. Pagājušajā gadā, kad mācījos 11. klasē, ar klasesbiedru un skolotāju lielu atbalstu nolēmu pamēģināt. Lai arī salīdzinoši ātri no spēles izkritu, bija radies azarts, un 12. klasē no jauna uzrakstīju pieteikumu. Biju patiesi priecīgs, ka tiku apstiprināts dalībnieku sarakstā, un joprojām esmu pateicīgs par pozitīvo attieksmi pret mums, spēles dalībniekiem.
– Šogad tev spēlē veicās daudz labāk.
– Jā, vēl joprojām vārdos nevaru aprakstīt emocijas un izjūtas, ko piedzīvoju pusfinālā. Tas liekas neticami, ka es, puisis no salīdzinoši mazas pilsētas, varu uzvarēt tik apjomīgā spēlē, kuras dalībnieki pārstāv visu Latviju. Spēle pulcē talantīgus un gudrus jauniešus, un iegūtā pieredze atmiņā paliks vienmēr.
– Vai redzi, ka veicās ar jautājumiem, varēji abstrahēties no uztraukuma – kas īsti palīdzēja?
– Uztraukums, protams, bija, to nevarēju nejust, jo pusfināla ierakstam televīzijas studijā nācās pavadīt visu dienu. Jau tas vien bija liels izturības pārbaudījums. Nozīme, protams, bija arī veiksmei, jo neviens nevar zināt atbildes uz visiem jautājumiem. Ir jomas, kur esi stiprāks, un ir nozares, kuras tik labi nepārzini. Man bija gan tādi jautājumi, uz kuriem atbildes uzreiz zināju, gan tādi, kuros, jāsaka atklāti, minēju. Kopumā viss izrādījās par labu man, jo uzvarēju.
– Televīzijas filmēšanas grupa ieradās veidot sižetu par tevi arī Madonā.
– Ar televīzijas komandu Madonā tikāmies jau tad, kad tika izsludināts ārkārtējais stāvoklis vīrusa "Covid 19" dēļ. Ļoti uztraucos par to, ko varēsim parādīt – Madona ir tik skaista pilsēta, un to gribējām atklāt arī citiem. Televīzijas komandas augstā profesionalitāte palīdzēja visu paveikt godam, tāpēc ir prieks par rezultātu. Liels paldies arī skolotājai Vijai Bebrišai, jo viņa televīzijas piedzīvojumā mani ļoti atbalstīja.
– Studijā tev līdzi bija arī klasesbiedri. Cik svarīgs šādos brīžos ir savējo atbalsts?
– Tas ir ļoti svarīgs, īpaši jau tad, kad esi kameru priekšā, apkārt ir sveši cilvēki un jūties nedaudz ievainojams, sāc domāt, kāpēc te vispār esi ieradies. Bet, kad paskaties un ieraugi savu klasesbiedru sejas, viņu smaidus un rokās turētos plakātus, rodas miers, mājīguma deva, un tas ļoti, ļoti palīdz.
Labi arī tas, ka man jau uzkrājusies pieredze skatuves mākslā, piedalos teātra pulciņā, dziedu korī, tāpēc esmu pieradis būt skatītāju priekšā. Līdz ar to uztraukuma mazināšanai tas palīdzēja. Redzēju, ka citiem spēles dalībniekiem, kam šādas pieredzes nav, klājās daudz bēdīgāk. Palīdzēja arī televīzijas komandas pozitīvā attieksme. Viņi ļoti rūpējās par mums, turklāt vide un studijas noformējums sniedza mājīguma noskaņu, kas ļāva kaut nedaudz atbrīvoties un parādīt labāko, ko spēj.
– Šovakar būs spēles fināla raidījums, pastāsti nedaudz par to.
– 12. klašu fināls jau ir nofilmēts, bet atklāt neko daudz par to nevaru. Ir jābūt pārsteiguma momentam, kas noteikti arī būs. Spēle notika attālināti, tajā piedalījāmies no savām mājām caur skaipu, tiešsaistē. Ieiesim vēsturē ar to, ka piedalījāmies šāda formāta raidījumā un laikā, kad valstī ir vīrusa pandēmija.
– Spēles fināls ritēs Lieldienu nedēļas noskaņās, kā tu pats piedzīvoji šā gada Lieldienas?
– Lieldienas šogad visiem bija citādākas nekā parasti, arī mūsu ģimenē tās bija daudz mierīgākas. Kā vienmēr, krāsojām olas, cīnījāmies un tās ēdām – pavisam mierīgi, ģimeniski un rūpējoties, lai tālākie svētki jau maijā varētu būt jautrāki.
– Esi tuvu skolas beigšanas slieksnim, kā norit šobrīd praktizētā attālinātā mācīšanās?
– Tas jāskatās ļoti subjektīvi. Tā kā man mācības grūtības nesagādā un bija viegli mācīties arī skolā, attālinātais mācīšanās veids neliekas grūts. Taču sarežģītāk ir tiem, kam ar mācībām nesokas tik viegli. Nav vairs skolotāju klātienes uzmanības un palīdzības, kas līdz šim bija lielā vērtē.
– Kā ar brīvo laiku? Vai visas aktivitātes ir pieklusušas?
– Jā, viss ir pieklusināts, taču vairākos projektos tomēr piedalos attālināti. Nesen beidzās balsojums Jauniešu Saeimai, gaidu rezultātu un to, kas notiks tālāk. Pieteicos arī Vītolu fondam, redzēs, vai gūšu atbalstu stipendijai. Līdz ar to nav tā, ka dzīve būtu apstājusies, vienkārši tā šobrīd ir mainījusies, kļuvusi citādāka.
– Kā ar studiju izvēli – vai ir jau skaidrs, kurā augstskolā vēlies iesniegt dokumentus? Šķiet, daži tevi redz kā nākamo politiķi.
– Pilnībā vēl neesmu nolēmis, kur studēšu, taču ir skaidrs, ka tas būs sociālo zinātņu virziens, starptautiskās attiecības, varbūt diplomātija. Esmu dzirdējis, ka daži man nākotnē piedēvē politiķa karjeru. Iespējams, tam varu arī piekrist, jo doma palīdzēt cilvēkiem, tos apvienot, uzlabot cilvēku un sabiedrības dzīvi man ir ļoti tuva.
– Vai ir kāda personība, kuras darbam, domām, idejām tu īpaši seko?
– Tas varbūt izklausīsies klišejiski, bet mēģinu būt es pats, izkopt savus talantus. Man patīk vienlaikus salīdzināt vairākus cilvēkus, lai redzu katra plusus un mīnusus, un tad no tā paņemt labāko, piestrādājot pie tēla, kāds vēlos būt pats.
– Kas palīdz šai ceļā – skolotāji, vecāki, ģimene, klasesbiedri?
– Jā, visi minētie, un saraksts ir vēl daudz plašāks. Viens cilvēks neko daudz nevar iesākt, tāpēc ir vajadzīgs gan plecs, uz kura paraudāt, gan cilvēks, ar kuru parunāt un pasmieties, vajadzīgi draugi, skolotāji – tādi noturīgi un labi balsti. Katram cilvēkam ir gan prieka, gan sāpju mirkļi, jo dzīve mēdz būt arī grūta, ceļš augšup nav vienkāršs un viegls.
– Vai kā labu treniņu arī citiem jauniešiem tu vari ieteikt piedalīšanos erudīcijas spēlē "Gudrs, vēl gudrāks"?
– Noteikti! Dzīvē ir vērts riskēt, ja vien notiekošais nenodara ļaunu. Tikai tā iespējams pārbaudīt savas spējas, pierādīt sevi vispirms jau paša acīs. Šī spēle nav vienīgā iespēja, taču labs veids, ko iesaku katram. Viens no maniem fināla sāncenšiem spēlei "Gudrs, vēl gudrāks" pieteicās četras reizes un tikai tad tika uzaicināts piedalīties. Tas, ko iegūstam pieredzes un redzesloka paplašināšanas ziņā, nav pārvērtējams. Televīzijas studijā pavadot kopā sešas stundas, izveidojas vienota saikne, spējam cits citu atbalstīt, pasmaidīt, attiecībās nav negatīvā. Turklāt krietni paplašinās paziņu un draugu loks.
Vēl novērtēju raidījuma vadītāju humora izjūtu. Toms Grēviņš un Kaspars Ozoliņš māk atrast atslēgu spēles dalībnieku uzmundrināšanai, jo pēc daudzu stundu pavadīšanas pārraides sagatavošanas režīmā reti kuram ir priecīgs prāts. Tāpēc ir svarīgi apkārtējo gaisotni padarīt vieglāku un jautrāku. Viņiem tas izdodas.
– Teici, ka pretendē uz piedalīšanos Jauniešu Saeimā. Pastāsti, lūdzu, par to.
– Jauniešu Saeima ir iniciatīva, kuras ietvaros 100 Latvijas jauniešiem tiek dota iespēja kļūt par 10. Jauniešu Saeimas deputātiem, kandidējot ar savu ideju un caur savu pieredzi iegūstot izpratni par parlamenta darbu un likumdošanas procesu. Līdz šim nebiju Jauniešu Saeimas projektam pieteicies, bet, klasesbiedru pamudināts, to 12. klasē izdarīju. Mana pieteikuma ideja, par ko balsoja arī sabiedrība, bija dzeramā ūdens strūklakas izveide un ūdens pudeļu piepildīšanas stacijas ieviešana visās Latvijas skolās. Balsošanas posmā vēlreiz pierādījās, cik ļoti lielā vērtē ir draugu un paziņu atbalsts. Ieguvu 30. vietu, un tas nozīmē, ka esmu iekļuvis Jauniešu Saeimā. Redzēs, kas būs tālāk.
– Sakarā ar ārkārtējo stāvokli valstī vīrusa pandēmijas dēļ visas klātienes aktivitātes ir atceltas.
– Tā ir, bet pēc nolikuma Jauniešu Saeimas deputāti darbojas četrās komisijās. Lai noteiktu, kurā komisijā katrs Jauniešu Saeimas deputāts darbosies, tiek ņemta vērā attiecīgā kandidāta norāde uz prioritāri izraudzīto komisiju un vēlēšanās iegūto balsu skaits. Katrā ziņā, ja aktivitāte atsāksies, tā sniegs ieskatu parlamenta ikdienas darbā.
– Kā vērtē vīrusa "Covid-19" izraisīto laiku?
– Lai kā mēs iekšēji dusmotos, ar to ir jāsadzīvo. Ir jāpiedomā, kur ejam, ko darām, īstenībā ir jāpaliek mājās. Bieži jāmazgā rokas un jāsaprot tas, ka visi šai pandēmijai ejam cauri pirmo reizi. Loģiski, ka cilvēki mēdz kļūdīties, viss nevar būt perfekti, bet jābūt vienotākiem un uz dzīvi jālūkojas pozitīvāk.
17.04.2020.