– Lieldienu laiks man ir īpašs, jo šajās Lieldienās paliks 10 gadu, kopš varu teikt, ka esmu kristietis, – sarunā atklāj Cesvaines ev. luteriskās draudzes evaņģēlists ARTŪRS DIMITRIJEVS.
Viņš ir Cesvaines draudzes loceklis kopš 2011. gada, bet kalpošanu draudzē aizsāka jau 2010. gadā.
Artūrs Rīgā apvieno studijas divās augstskolās. 2017. gadā Artūrs uzsāka studēt Lutera akadēmijā, kur apgūst teoloģisko izglītību, un 3. kursā studē Latvijas Universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē, izvēloties matemātikas skolotāja profesiju. Kopš marta strādā Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā.
Pagājušajā vasarā viņš nokārtoja LELB Garīgo darbinieku eksāmenu un tika nozīmēts kalpot kā evaņģēlists Madonas iecirkņa prāvesta rīcībā.
– Pa dienu studēju fizmatos, bet vakaros – Lutera akadēmijā. Pats reizēm brīnos, kā man tas izdodas – apvienot mācības divās augstskolās. Varbūt ar Dievpalīgu, – sarunā atzīst Artūrs Dimitrijevs. Viņu aicināju uz plašāku sarunu.
– Kā dzīvē izdevies atrast ticības ceļu? Ticības pamati likti kristīgā ģimenē?
– Nevarētu teikt, ka esmu uzaudzis kristīgā ģimenē. Atceros, ka 2006. gadā, kad biju septiņu gadu vecumā, mani vecāki vēlējās, lai viņu bērns tiktu nokristīts. Tolaik arī mamma sāka vairāk apmeklēt baznīcu, uzsāka kalpošanu draudzē un ņēma mani līdzi. Bija tā, ka man sākumā nepatika iet uz baznīcu, patiesībā tur gāju ar lielu pretestību, jo draugi vilka kur citur. Atcerējos, ka vienā svētdienā pat paslēpu visus savus džemperus, lai man nevajadzētu iet uz baznīcu. Toreiz arī mani atstāja mājās, pēc tam savu izvēli nožēloju. Pamazām viss mainījās no 2010. gada, kad pats piedzīvoju to, ka Kristus ir augšāmcēlies. Pārvērtos – no tā, kam riebās iet uz baznīcu, kļuvu par to, kas nevarēja sagaidīt nākamo reizi, kad nokļūs baznīcā. Pārliecība jau uzreiz nerodas, un zinu, ka tas ir ceļš, kas ejams soli pa solim. Tās ir arī pārdomas, dažādi brīži, bet lielu pārliecību man ir devusi kalpošana draudzē. Patīk tur būt, es pat nesen domāju par to izjūtu, ka baznīca man ir kā otrās mājas. Vienmēr jūtos tur labi, jo tur ir mana otra ģimene, daudzi cilvēki, ar kuriem esmu uzaudzis.
– Kam ir jāpateicas par šo pārvērtību vai brīnumu?
– Paldies manai mammai, kas pateica: "Kristus ir augšāmcēlies!" Mēs tajā naktī bijām Rīgā, jo manas mammas brālim bija iesvētības. Pēc tam braucām atpakaļ uz Cesvaini, un es tonakt negulēju, gaidīju Lieldienas, lai ietu uz Cesvaines ev. luterisko baznīcu. Ļoti nozīmīgi cilvēki manā ticības dzīvē ir bijuši arī Cesvaines ev. lut. draudzes mācītāji, kas šo gadu laikā ir mainījušies. Pirmais mācītājs, ar kuru saskāros, bija Ingus Dāboliņš. Viņš bija tas, kurš mani kristīja. Lai gan ar viņu ir bijis vismazākais kontakts, tomēr labi atceros viņa personību un sirsnību. Mani kaut kā īpaši ir uzrunājis viņa sprediķošanas stils. Ļoti mierīgs, bet tajā pašā laikā aicina dziļi aizdomāties.
Nākamais mācītājs bija Hanss Martins Jensons. Viņš ir tagadējais Liepājas diecēzes bīskaps. Varētu teikt, ka pie viņa esmu uzaudzis ticībā. Esmu neizsakāmi pateicīgs viņam par to, ka mani aicināja un uzticēja draudzē veikt dažādus pienākumus. Sākumā ļoti nelielus, lai gan man, 12 gadu vecam puisim, tie likās neiedomājami svarīgi un nozīmīgi. Esmu ļoti daudz mācījies tieši no viņa, un varētu teikt, ka viņš ir viens no maniem paraugiem, kuriem vēlētos līdzināties tieši ticības ziņā un arī tajā, kā organizēt vai administrēt dažādus notikumus draudzē.
Domājot par laiku kopā ar draudzes tagadējo mācītāju un Madonas iecirkņa prāvestu Reini Bikši, varu teikt, ka viņš ir palīdzējis man nobriest savā ticības dzīvē. Ar viņa uzaicinājumu un iedrošinājumu esmu uzsācis kalpot tādās kalpošanās, par kurām kautrīgais Artūrs pirms dažiem gadiem pat iedomāties nevarēja.
Kopumā visi mācītāji savā veidā ir bijuši man liels atbalsts un stiprinājums turpināt turēties pie ticības Dievam. Katram no viņiem ir kāda īpaša lieta jeb īpašība, kuru arī es vēlētos iemācīties, lai izmantotu, kalpojot citiem cilvēkiem.
– Kā valstī noteiktā ārkārtējā situācija ietekmē ticības dzīvi?
– Atceros, ka pašā sākumā, kad tikko skolās apturēja klātienes mācības, mēs ar draugiem no Rīgas Jēzus ev. lut. draudzes spriedām, cik ilgs laiks paies, līdz tiks aizliegts pulcēties uz dievkalpojumiem. Bija skaidrs, ka tas mums būs vislielākais trieciens. Nepagāja pat nedēļa, kad tas notika. Sākums bija ļoti grūts, jo negribējās pieņemt faktu, ka svētdienas rītā nedrīksti iet uz baznīcu, lai svinētu dievkalpojumu. Bet tagad domāju, ka cilvēki jau ir katrs atraduši kaut kādus alternatīvus veidus, kā katru nedēļu dzirdēt Dieva vārdu un pārdomas par Rakstu vietu un būt kopīgā lūgšanā ar ticības brāļiem un māsām.
– Par ko šajā laikā visbiežāk vajadzētu lūgt?
– Mēs vienmēr esam aicināti uz lūgšanu, un šis laiks ir ļoti piemērots, ar lielām iespējām. Lūgties var arī par to, lai tiek apstādināts koronavīruss. Protams, pastāv arī jautājums: "Kur gan ir Dievs, ja pastāv ciešanas, slimības?" Tad vienmēr var atcerēties, ka varbūt tieši tas ir tas ceļš, kā mēs varam aizdomāties par Dievu, varbūt meklēt Viņu. Tas var būt tāds nozīmīgs solis arī mums pašiem šajā laikā. Mēs varam lūgt par cilvēkiem, kas mums ir blakus. Lūgsim par slimajiem, un ne tikai tiem, kas slimo ar "Covid-19", jo arī pārējās slimības turpina eksistēt. Mūsu valsts valdībai un pašvaldībām šis arī nav viegls laiks. Tādēļ lūgsim arī par viņiem, lai varētu tikt pieņemti pareizi lēmumi, kas sargā mūsu veselību un dzīvību. Manuprāt, šajā laikā mēs Latvijā īpaši varam ieraudzīt to, ka nav nevienas varas, kas nebūtu Dieva iecelta, lai sargātu mūs laicīgā ziņā. Mēs Latvijā vēl esam ļoti labā situācijā, salīdzinot ar citām pasaules valstīm, un tādēļ arī paklausīsim tam, ko viņi saka, lai sargātu gan savu, gan sava tuvākā dzīvību. Bet pāri visam lūgsim Dievu, lai mūsu sirdis tiktu atvērtas gan mīlestībai pret līdzcilvēkiem, gan mīlestībai pret dzīvo Dievu.
Mēs draudzē esam lūguši, lai būtu piepildīta svētdienas skola, vairāk nāktu arī jaunieši, esam organizējuši dažādus pasākumus, arī sadarbībā ar Madonas draudzi, ar Rīgas Jēzus ev. lut. draudzi.
– Varbūt, sastopoties ar jaunā koronavīrusa risku, daudzi jūtas nospiesti. Kādas ir pārdomas?
– Būtībā jebkura slimība norāda uz mūsu vispārējo diagnozi, ka mēs visi esam grēcinieki, un arī uz tās sekām – nāvi, ko piedzīvosim agrāk vai vēlāk. Redzot šādu vispasaules pandēmiju, ir normāli domāt par to, kur ir Dievs. Kāpēc mums izskatās, ka Viņš nepalīdz? Kāpēc Viņš pieļauj tik daudzu cilvēku saslimšanu, nāvi utt.? Vienmēr, saskaroties ar šādiem jautājumiem, vispirms aicinu padomāt par sevi. Vai tiešām dzīvoju tik nevainojamu dzīvi? Ja godīgi atbildam uz šo jautājumu, tad ieraugām visus izdarītos grēkus. Tieši Dievs ir tas, kurš vēlas mums dāvāt dzīvību, kurš nevis uzliek mums slimību kā tādu sodu par mūsu pārkāpumiem, bet Viņš caur šo slimību vēlas, lai mēs ieraugām to dzīvību, kuru Viņš mums ir devis. Atliek tikai šo dzīvību satvert ar vienkāršu, pat bērnišķu ticību. Jo tieši tāpat kā bērni uzticas saviem vecākiem un gaida no viņiem visu labo, tāpat arī mums vajadzētu vienkārši uzticēties Dievam.
Kad valstī sākās ārkārtējais stāvoklis, Rīgā divas nedēļas dzīvoju dzīvoklī viens pats, nebija vajadzības nekur iziet un bija arī bail no inficēšanās draudiem. Kad radās vajadzība atbraukt uz laukiem pie vecvecākiem, kas saimnieko Ļaudonas pagasta Sāvienā "Akaslejās", piedzīvoju īstu brīvību – viss ir tik mierīgs, kluss, var iziet ārā un sajust sauli, pavasari, pastrādāt lauku darbus, atslābt un atbrīvoties. Tas ļoti palīdz. Zinu jauniešus, kas dzīvo Rīgā dzīvoklī, it kā ir laiks, lai varētu darīt daudz lietu, kam ikdienā nevar pieķerties, tomēr jūties ierobežots noslēgtībā, un tas iedzen izmisumā. Man bija viena apņemšanās, ka daudz lasīšu, taču nesanāca. Vairāk ir sēdēšana pie datora, arī studijas notiek tiešsaistē, visi studenti sazinās caur skaipu, jau labu laiku tā notiek arī Lutera akadēmijā. Universitātē tas ir kas jauns un nepierasts, un mēs daudz mācāmies, īstenībā ir četras reizes vairāk ko darīt.
– Varbūt tagad ikvienam ir vairāk laika sagatavoties Lieldienām?
– Parasti gavēņa laiku, kad ir motivācija un arī apņemšanās atturēties no kādām lietām, ir grūti izturēt, bet palīdz apziņa, ka ar katru dienu tuvojas Lieldienas, būs Kristus augšāmcelšanās svētki, būs liels prieks, un grūtības pāries. Tagad ārkārtējā situācijā baznīcas būs slēgtas, Lieldienās uz dievkalpojumiem nevarēs iet, un tas kaut kā atņem motivāciju saistībā ar gavēni. Taču kaut kā vajadzētu atrast to izjūtu, ko sniedz baznīca.
– Kādas šogad būs jūsu Lieldienas?
– Tās būs, tās nekur nepazudīs, bet šogad vienkārši būs citādākas Lieldienas. Jāsaprot, ko īsti vēlies saņemt. Ja tas ir dievkalpojums, tad ar mūsdienu digitālajām tehnoloģijām internetā var noskatīties, klausīties sprediķi. Zinu, ka Madonas luterāņu draudzē ir iespējams tiešraidē pievienoties dievkalpojumiem, un ir pieejami dažādi svētbrīžu ieraksti. Cesvaines draudzē arī pamazām domājam par to, kā dot iespēju draudzes cilvēkiem attālināti noklausīties mācītāja sprediķi. Izskatās, ka gandrīz visas draudzes izmanto savas facebook lapas, kur publicē ierakstus. Domāju, ka tas ir labs veids, kā, nepulcējoties vienā vietā, mēs varam būt pulcējušies vienā laikā (caur tiešraidēm) vai arī pulcējušies vienā Garā.
– Kāds būtu novēlējums līdzcilvēkiem?
– Šis Lieldienu laiks, kas tuvojas, ir brīnišķīgs laiks, ir tikai jāatver sava sirds mīlestībai, kuru mums dāvā debesu Tēvs. Viņš Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību. Lieldienās mēs svinam šo uzvaru pār nāvi, Kristus uzvaru pār mūsu grēkiem, un nevienam vīrusam vai valstī izsludinātiem pulcēšanās ierobežojumiem nevajadzētu mums šo uzvaras prieku apslāpēt. Neatkarīgi no tā, vai mēs Lieldienas svinēsim vienatnē vai arī kopā ar ģimeni, lūgsim Dievu, lai šī labā vēsts par glābšanu un piedošanu ienāk mūsu sirdīs un mēs varam iegūt mieru un cerību nākotnei. Lieldienas ir Kristus augšāmcelšanās svētki – tā ir uzvaras diena. Svinēsim šos svētkus ar mīlestības piepildītām sirdīm, atvērsim sirdis saviem tuviniekiem, kad pavadīsim ar viņiem laiku. Lūgsim par tiem, kas vientuļi, lai šo vientulību nomaina Kristus klātbūtne un Viņa nebeidzamā mīlestība. Lai Kristus gaisma iespīd katrā mājā, ģimenē un dzīvē! Kristus ir augšāmcēlies!
08.04.2020.