Bieži dzirdēts teiciens, ka sportā īpaši jāpiedomā pie veselīga un sabalansēta uztura. Taču katram sportistam ir sava pieredze un pārliecība par to, kā būtu pareizāk, labāk, atbilstoši dzīvesveidam, uztverei utt.
Arī orientierists Andris Jubelis gadu gaitā ir mainījis uztura paradumus un labprāt dalās stāstījumā ar citiem par to, kā pamazām izvēlējies dot priekšroku veģetāram uzturam, kā tas ietekmē enerģijas līmeni un arī sportiskos rezultātus. Aicināju Andri Jubeli pastāstīt, kas tiek iekļauts viņa veģetārajā ēdienkartē.
– Kad sāki mainīt uztura paradumus? Vai agrāk ēdi gaļu?
– Vairāk par uztura paradumiem sāku domāt, kad pienāca laiks pašam sākt gatavot un rūpēties par to, ko iegādāsies veikalā un gatavosi. Līdz tam ēšanas paradumi bija haotiski, varēju ēst visu, jo daudz sportoju un tā nelikās problēma. Pamazām sportā ejot augstākā līmenī, redzot citus sportistus un vērojot savas izjūtas treniņos, ikdienas pašsajūtu, uzturs jau sāka spēlēt daudz lielāku lomu. Pirms septiņiem gadiem vairākkārt izdevās nokļūt uz vairākām nedēļām vidē, kur dominē tikai veģetārs uzturs, un atgriežoties atpakaļ pie iepriekšējiem paradumiem varēja viegli saprast, ka veģetārs uzturs varētu būt manējais, jo pašsajūta, sportiskie rezultāti, atjaunošanās bija jūtami labāka. Tā arī tas lēnām iestrādājās manā ikdienā. Protams, nevaru 100% teikt, ka esmu veģetārietis, drīzāk es teiktu, ka piekopju ikdienā veģetāru uzturu. Pirms tam gaļas ēšana bija norma gandrīz katrā ēdienreizē, šobrīd tas notiek ļoti reti. Neatsakos no medījuma gaļas, zivīm, varbūt kādreiz apēdu kādu olu, bet tas pārsvarā notiek, kad nav iespēju, pietiekami daudz laika, lai pagatavotu pilnvērtīgu veģetāru maltīti, jo jāatzīst, ka tas prasa daudz vairāk laika un prasmes virtuvē. Katrā ziņā mainīt savus paradumus nebija grūti, jo to uzsāku reizē ar sievu Elīnu, kas ir arī speciāli apmeklējusi kursus un gatavo izcili, ko novērtē mūsu divi mazie puiši.
– Kāda ir tava ēdienkarte tagad?
– Ēdienkarte atkarīga no vides, kur atrodos. Ja esmu treniņnometnē, kur fiziskā slodze ir ļoti liela, tad pārsvarā uzturs kļūst vegānisks, jo atsakos arī no piena produktiem, daudz trenējoties, tie man šķiet par smagu. Attiecīgi daudz vairāk lietoju pilngraudu produktus, cenšos izvairīties no kviešu miltiem, cukura, uzturā ir daudz svaigu vai sautētu dārzeņu, pākšaugu, riekstu, augļu. Ja gribas ko saldu, neatsakos no tumšās šokolādes vai vegāniskā saldējuma. Sporta uzturu daudz nelietoju, bet, ja tāds ir, izvēlos to, kur nav dzīvnieku izcelsmes proteīna.
Ja esmu mājās, rīts man sākas ar putru. Pārsvarā tā ir pilngraudu auzu putra, reizēm arī rīsu pārslu, miežu. Pagatavošanai atkarībā no tā, kas iegādāts, izmantoju auzu, rīsu, sojas vai mandeļu pienu. Ikdienas maltītes lielākoties sastāv no dārzeņu sautējuma, kur tiek izmantots viss iespējamais, atkarībā no sezonas un kas pieejams dārzā. Piedevās parasti ir pilngraudu makaroni, brūnie vai melnie rīsi, griķi, kartupeļi, batātes. Daudz gatavojam arī zupas. No piena produktiem izvēlos biezpienu vai kazas sieru. Ja maltīte tiek ieturēta ārpus mājas, cenšos pielāgoties, izvēloties zivi vai pieejamos ēdienus bez gaļas.
– Kā izmainījās svars?
– Ar svaru lielu problēmu nekad nav bijis. Bet, tā kā orientēšanās ir izteikts izturības sporta veids, protams, svaram ir jāseko līdzi. Galvenais, lai sacensību sezonā svars būtu optimāls, tā optimālā robeža mainās, bet cenšos ievērot, lai mans tauku procents būtu apmēram 5-8%, kas izturības sporta veidam ir pietiekami. Pievēršoties veģetāram uzturam, arī dzīvesveids ir krietni mainījies, mazāk tiek lietoti pusfabrikāti, cukuru un nevajadzīgus taukus saturoši produkti, tādējādi ar svara kontroli nav nekādu problēmu.
– Vai veģetārā uztura piekritējiem pietiek spēka sportā?
– Pirms gadiem pieciem vēl uz mani skatījās šķībi, bet laika gaitā, informācijas apjomam pieaugot un praksē pārbaudot, arvien vairāk sportistu sāk izmainīt savu uzturu, un šobrīd sportists veģetārietis vai vegāns nav vairs nekāds retums. Tam ir daudz dažādu iemeslu, bet lielākoties uztura maiņa, šajā gadījumā atteikšanās no dzīvnieku izcelsmes produktiem, uzlabo ķermeņa atjaunošanos pēc slodzēm, samazinās iekaisuma procesi, kas ļauj ātrāk atlabt pēc traumām, ir mazāka noslodze gremošanas sistēmai, attiecīgi pašsajūta ir labāka. Ikdienas cilvēkam varbūt šādus uzlabojumus ir grūtāk izjust, bet sportists, kurš savu ķermeni ikdienā pakļauj augstām fiziskām slodzēm, spēj izjust šīs izmaiņas līdz sīkām niansēm. Šobrīd ļoti daudz pasaules līmeņa sportistu dažādos sporta veidos sāk atklāt to, ka viņi ir izmainījuši savu uzturu un tas ir bijis atslēgas elements veiksmīgai karjerai. Galvenais ir to neatstāt pilnīgā pašplūsmā, bet regulāri sekot, lai uzturs būtu pilnvērtīgs, kā arī regulāri veikt asins analīzes.
– Kā izmanto ārkārtējo situāciju, kur trenējies?
– Treniņi pašlaik man vēl notiek vieglā režīmā, jo atsāku pilnvērtīgi trenēties tikai pirms četriem mēnešiem. Visu pagājušo vasaru aktivitātes izlaidu traumas dēļ, varēju vairāk koncentrēties uz fizioterapijas studijām. Tagad cenšos lēnām atgriezties pie plānveidīgiem treniņiem un sagatavot sevi pilnvērtīgai slodzei. Tas prasīs vēl kādu laiku, tāpēc paradoksāli, bet ārkārtējā situācija man no sportiskā viedokļa nāk par labu, jo pēc būtības man ir gads laika, lai atgrieztos līmenī, kādā biju iepriekš. Jau zināms, ka šajā gadā visas lielākās sacensības ir atceltas, tāpēc varu nesasteigt un mierīgi turpināt trenēties pēc plāna, kā arī attīstīt sevi profesionāli citās jomās. Kā orientieristam man nav vajadzīga speciāla vide, kur trenēties, pietiek iziet ārā vai aizbraukt uz mežu un skriet, kur acis rāda, tāpēc treniņus šī situācija man lielākoties neietekmē.
07.04.2020.