Bez mediķu palīdzības nav iedomājama neviena cilvēka dzīve. Šie cilvēki ir tie, kas rūpējas par mūsu veselību un dzīvību. Nereti ir dzirdēts, ka vecāka gadagājuma ārsti dodas pensijā, bet jaunu ārstu, kas ieņemtu viņu vietu, nav, īpaši lauku reģionos.
Pirms kāda laika arī Liezēres pagasta iedzīvotāji satraucās, ka pagastā nebūs ģimenes ārsta. Bet situācija sakārtojās, un kopš oktobra par pagasta ļaudīm rūpējas ģimenes ārste RITA POMERE.
– Ikdienā mērojat tālu ceļu uz darbavietu Liezērē. Kā ceļš jūs atveda uz šo pagastu?
– Dzīvoju Lubānas novada Meirānos, bet katru dienu braucu uz Liezēri, lai rūpētos par šeit dzīvojošajiem iedzīvotājiem un viņu veselību. Mācījos Rīgas Stradiņa universitātē. Tuvojoties dekrēta noslēgumam, intensīvi interesējos par darba iespējām tuvākajos novados. Bija dažādas iespējas, bet neviena līdz galam neuzrunāja. Ārstam, kurš tikko ir pabeidzis studijas un ieguvis profesiju, manā skatījumā, ir grūti uzsākt darba gaitas, īpaši, ja ir runa par savu praksi. Saņēmu zvanu no Liezēres pagasta pārvaldes vadītāja Artūra Vāveres, kas izteica piedāvājumu par ģimenes ārsta praksi. Uzklausīju, atbraucu iepazīties ar situāciju, bet pirms piekrišanas tomēr vēlējos pārdomāt piedāvājumu. Sākotnēji bija vīzija, ka varētu ārsta praksi atvērt ambulancē Liezēres centrā, diemžēl tika ieviestas korekcijas un tajā brīdī uzsāktos darbus pie ēkas sakārtošanas un labiekārtošanas nevarēja pabeigt. Tad tika izrādītas telpas Ozolos. Tās likās šauras un neērtas. Domājot un analizējot situāciju, pieņēmu lēmumu strādāt Liezēres pagastā.
Pateicoties pagasta pārvaldes vadītāja ieinteresētībai un vēlmei pagasta iedzīvotājiem nodrošināt ģimenes ārsta pakalpojumus, šobrīd esmu Liezērē.
Lielu atbalstu sniedza ģimene. Bez viņu palīdzības būtu grūti pabeigt studijas, arī strādāt tik tālu no mājām. Īpaši grūti bija emocionāli, jo ģimeni satiku tikai brīvdienās.
– Mērojot ceļu no Meirāniem uz Liezēri, paiet ilgs laiks. Vai tas nav apgrūtinoši?
– Mācoties rezidentūrā, no Meirāniem uz Jumpravu braucu katru dienu. Man bija brīnišķīga skolotāja, kas ļoti atbalstīja un sniedza lielisku pieredzi. Nenoliegšu, ka bija grūti – dienā trīs stundas tika pavadītas ceļā, bet tas bija laiks, kad varēju pārdomāt notikumus, plānot dienu. Tāpat ir arī šobrīd. Ceļš nav tik tāls, bet tas ir laiks man pašai, domām, secinājumiem, situāciju analīzei. Es pārdomāju, vai visu esmu izdarījusi, vai tas ir bijis pareizi. Gadās, ka rodu jaunu risinājumu, citādu pieeju.
– Lai kļūtu par ārstu, mācību process ir ilgs un nav vienkāršs. Kas jūs pamudināja izvēlēties medicīnu?
– Ar medicīnu esmu saistīta jau kopš agras bērnības. Mamma pēc profesijas ir ķirurģijas māsa, bet visu mūžu ir strādājusi gan neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, ģimenes ārsta praksē, gan bijusi arī māsiņa. Līdz ar to arī es esmu bijusi saistīta ar medicīnu. Bērnībā rotaļājoties ārstēju dzīvniekus. Salidojumā klases audzinātāja iedeva lapiņas, uz kurām pirmajā klasē rakstījām, kas vēlētos kļūt nākotnē. Jau tajā laikā es biju rakstījusi, ka vēlos būt ārste. Tas ir sapnis, kas laika gaitā ir īstenojies un nav pazudis augot un mācoties. Tas bija mērķis, kuru esmu sasniegusi. Manuprāt, ārsta profesija ir dzīves aicinājums, jo darbs ir smags, mācības ilgas, ne visi spēj izturēt slodzi.
– Ārstiem ir darba laiks, kad tiek pieņemti pacienti, un varētu šķist, ka pēc pēdējā pacienta pieņemšanas arī darbs beidzas, bet realitātē ir citādāk un darbavietā tiek pavadītas garas stundas.
– Tiklīdz esmu mājās, darbu cenšos atstāt aiz durvīm, jo tur ir mana ģimene. Diemžēl ne vienmēr tas izdodas pilnībā, jo šī ir ārsta profesijas specifika. Manuprāt, ārstam, īpaši ģimenes ārstam, jābūt ļoti zinošam. Lai gan varētu šķist, ka jāpārzina tikai medicīna, bet tā nebūt nav. Uz lietām un situācijām jālūkojas no jurista, arī grāmatveža skatpunkta.
Strādājot ārsta praksē, jāseko līdzi izmaiņām veselības jomā, un tādas mēs saņemam ļoti bieži. Nepārtraukti ir jāseko līdzi aktualitātēm. Katras izmaiņas ietekmē arī ārsta darbu un nepieciešamo laiku, lai to izpildītu. No 1. aprīļa, piemēram, receptēs jānorāda zāļu aktīvā viela, nevis nosaukums. Sākums ir sarežģīts, jo katalogā jāatrod zāles, kurās ir šī viela un tās ir lētākās. Tas ir papildu laiks. Tāpat medicīnas karšu sakārtošana, aizpildīšana. Dokumentācijas sakārtošanai arī nepieciešams ilgs laiks. Manuprāt, ārstam tiek uzlikts milzīgs slogs un atliek mazāk laika, ko veltīt pacientam. Ja atnāk pacients, kurš līdz šim nav bijis praksē, man vispirms jāiepazīst slimības vēsture. Izzinot to, var kvalitatīvāk sniegt palīdzību. Jebkurš dokuments, kas jāaizpilda, prasa laiku. Laikietilpīgs process ir arī grupas kārtošana un dokumentācijas sakārtošana VDEĀK. Diemžēl ne vienmēr arī pacienti ir saprotoši un iedziļinās, cik laika paiet, lai sakārtotu šādus dokumentus.
– Lai izveidotu ģimenes ārsta praksi, ir nepieciešami gan lieli finansiāli līdzekļi, gan zināšanas un atbalsts.
– Ģimenes ārsts ir uzņēmējs, kas veido savu SIA un visu iekārto pats. Īpaši grūti ir jaunajiem ārstiem, kas tikko beiguši mācības. Finansējumu piešķirt neviens nevēlas, arī kredīti netiek izsniegti. Lai iegūtu pieredzi, jaunie mediķi karjeru sāk slimnīcās, NMPD. Problemātiski ir arī ar telpām. Lai atvērtu jaunu praksi, visam ir jābūt labiekārtotam un jāatbilst normām un standartiem, jābūt atbilstoši nolikumam. Tikai tad ierodas Veselības inspekcija un, ja viss atbilst prasībām, reģistrē ārstniecības iestādi, ar ārstu slēdz NVD līgumu, pēc tam var sākt strādāt. Process ir ilgs un sarežģīts. To nevar izdarīt īsā laika posmā. Ar to saskārāmies arī atverot ģimenes ārsta praksi Liezēres pagastā. No uzņēmuma reģistrēšanas līdz reālai prakses atvēršanai pagāja ilgs laiks. Bez pagasta pārvaldes vadītāja palīdzības nebūtu sasniegts rezultāts.
Lauku reģionos dzīvojošajiem būtu ļoti grūti, ja tepat netiktu nodrošināta ārsta pieejamība. Vecāka gadagājuma cilvēkiem ir grūti izbraukāt pie speciālistiem. Arī šādos gadījumos lielu atbalstu sniedz pagasta pārvalde, neatsakot transportu, lai nogādātu pacientu līdz praksei.
Ļoti nozīmīgs faktors ir arī ārstniecības iestādes personāls. Mans ieguvums ir zinoša medicīnas māsa Benita Naudiņa, ar ko ikdienā strādāju kopā. Šobrīd praksē norit remontdarbi, lai pēc laika varētu nodrošināt atsevišķu telpu gan man, gan medicīnas māsai, jo mums katrai ir savi pienākumi un uzdevumi. Tas būs ieguvums ne tikai mums kā darbiniecēm, bet arī pacientiem. Strādājot vienā kabinetā gadās, ka pacienti jūtas neērti, reizēm pat kautrējas stāstīt par savām problēmām. Arī mācoties skolā pasniedzēji uzsvēra, ka ārstam ir jābūt atsevišķi no māsas. Protams, ideāls variants būtu, ja mums būtu arī reģistratore.
– Lauku reģionos ir grūti ar jauno ārstu speciālistu piesaistīšanu, lielākoties viņi izvēlas darbu pilsētās. Jūs izvēlējāties laukus.
– Uzsākot studijas, šķita, ka pilsēta ir mana vieta. Tagad esmu mainījusi savas domas. Man tuvāki ir lauki. Kad tiek izveidota ģimene, piedzimst bērni un tu apjaut, ka laukos tev nav jāsatraucas un mierīgu sirdi vari atļaut viņiem spēlēties mājas pagalmā, saproti, ka tā ir īsta vērtība. Jaunības maksimālismā domāju citādāk.
Diemžēl nav pietiekamas motivācijas, lai jaunos speciālistus piesaistītu medicīnas iestādēm laukos. Piedāvāja piemaksas, dzīvesvietu, bet tā laikam nebija pietiekama motivācija. Manuprāt, ja pašvaldība ir ieinteresēta, iespēju robežās speciālistu nodrošina ar visu nepieciešamo, lai kvalitatīvi tiktu veikts darbs un šis ārsts strādātu laukos.
Lai kļūtu par ārstu, jāmācās ilgus gadus. Beidzot rezidentūru, ārstiem jau ir vairāk nekā trīsdesmit gadu. Lielākoties šajā vecumā jau ir izveidota ģimene. Lai pieņemtu lēmumu mainīt dzīvesvietu, tomēr tas jāpārrunā kopā ar ģimeni. Pārceļoties ne vienmēr otram ģimenes loceklim ir iespējams atrast darbu, nerunājot nemaz par labi apmaksātu, jo šobrīd finansiālajam stāvoklim ir ļoti liela nozīme, lai kā to varbūt arī negribētos atzīt. Arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi tomēr izvēlas palikt pilsētās.
– Darbs ar cilvēkiem nav viegls. Kā jūs atgūstat mieru un līdzsvaru pēc darbdienas?
– Laiks, ko pavadu ceļā, palīdz sakārtot domas. Esot mājās, ģimene neļauj domāt par darbu. Bērni izrāda, cik ļoti pa dienu pietrūkst mammas, un pieprasa uzmanību, lai parādītu, kā ir aizvadīta diena, ko jaunu ir iemācījušies. Ļoti palīdz svaigs gaiss un lauku darbi. Bērnībā dzīvoju dzīvoklī, tagad dzīvoju privātmājā. Tā ir vērtība. Rada brīvības un miera izjūtu. Lai gan darbu netrūkst, tie nomierina un liek aizmirst ikdienas darbu. Pacienti ir dažādi, gadās uzklausīt arī negatīvo, bet man palīdz kopābūšana ar ģimeni, vaļasprieks – puķes. Reizēm gan ģimene cieš, jo pavisam negribot tiek veltīts kāds skarbāks vārds, kas nemaz nav pareizi. Paldies vīram un bērniem, ka viņi ir saprotoši un mani atbalsta. Katrs darbs ir ar savu garozu, bet, ja tas ir aicinājums, tad visu grūtumu un sūrumu var pārdzīvot.
03.04.2020.