Aristotelis reiz teica: „Mākslas mērķis ir atspoguļot nevis lietu ārējo izskatu, bet to iekšējo nozīmi." Svarīgi, lai cilvēki mākslas darbā saskata tā dvēseli un sadzird stāstu. Talantīgam, radošam māksliniekam tas noteikti ir pa spēkam. Kā spējīgu un daudzsološu jauno mākslinieci sevi pieteikusi ELVA KĀJIŅA – sirsnīga, optimistiska un apņēmīga jauniete, kas mērķtiecīgi dodas pretī saviem sapņiem un nekad nezaudē pārliecību par to, ka izdosies.
– Lūdzu, pastāsti par sevi – kāda tu esi, ar ko nodarbojies un ko tev patīk darīt?
– Esmu madoniete, bet patlaban dzīvoju Ozolos, kur atrodas manas lauku mājas. Nodarbojos ar mākslu, konkrētāk ar grafisko dizainu. Šogad pabeidzu studijas Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, Izglītības, valodu un zinātnes fakultātē profesionālās augstākās izglītības maģistra studiju programmas „Dizains" izvēles moduli „Grafiskais dizains", esmu dizainere un māksliniece.
– Kā sākās tavs ceļš pretī tam, ko tagad dari, un kāpēc izvēle bija tieši tāda?
– Īstenībā mans gājiens pretī tam, ko pašlaik daru, sākās jau no bērnības dienām, kad mamma visu laiku man teica, ka jādodas uz pulciņiem, mākslas skolu. Iesākumā man tas nepatika, bet vēlāk sāka patikt, sāka interesēt māksla, patika, ka varu brīvi izpausties, ka neviens neierobežo un ļauj izpaust savu skatījumu gan uz mākslu kā tādu, gan apkārtējo vidi. Pamazām mēģināju sevi tajā visā atrast, restaurācijas programma, ko apguvu Rēzeknē, man nepatika, es čīkstēju un pīkstēju, bet nepadevos un izcīnīju uzvaru pār to. Gadiem ejot uz priekšu, atradu savu vietu, sapratu, kas ir tas, kas man patīk un aizrauj. Beigu beigās es sevi atradu un te nu esmu. (Smaida.)
– Kādi ir tavas dzīves svarīgākie notikumi?
– Sākotnēji es pabeidzu Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu, kur apguvu kokapstrādi un mēbeļu, kā arī citu priekšmetu restaurāciju. Tad iestājos Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā un ieguvu bakalaura grādu interjera dizainā. Māju, dzīvokļu iekārtojums – tas man nav nekas svešs. Bakalaura darbā mums bija jāizvēlas savs temats, jāizvēlas arī noteikta lieluma platība, kuru studentam vai nu iedala, vai arī ir jāizvēlas pašam savējā. Es izdarīju tā, lai būtu man vieglāk, izvēlējos savu lauku māju, kuras platība ir 169 kvadrātmetri. Darba ietvaros man bija jāizveido interjers visai mājai, saglabājot dzimtas relikvijas, vēsturiskās liecības, kas tur atrodas. Šis darbs nešķita viegls, jo kā dizainerei man ļoti nepatīk rasēt. Es to nevaru izturēt, man tās ir īstas galvassāpes, asaras. Rasēt, projektēt – nē, nē, nē! (Smejas.) Ļaujiet man zīmēt, skicēt, es izdarīšu visu, tikai nelieciet mērīt, rēķināt un darīt tamlīdzīgas lietas! Laikā, kad izstrādāju bakalaura darbu, teicu, ka nekur vairāk nemācīšos, tomēr laiks gāja, nolēmu, ka man ir vajadzīgs vēl kas, un iestājos maģistrantūrā. Studēju grafisko dizainu gan mākslas nozarē, gan piedaloties dažādos konkursos Lietuvā un Krievijā, gan rīkojot savas personālizstādes. Lietuvā izstāžu laikā mēs parasti piedalījāmies arī konferencēs, bet pēc tam arī pašās izstādēs. Tajās tika eksponēti darbi, kas veidoti dažādās grafiskajās tehnikās – linogriezumā, kologrāfijā, monotipijā. Savukārt Krievijā, Pleskavā ik gadu tiek rīkots dizaina festivāls, uz kuru sūta darbus, kas grafiski veidoti ar datora palīdzību. Tie parasti ir plakāti vai afišas ar kādu konkrētu tēmu. Es šajā festivālā piedalos jau ceturto gadu un ik gadu esmu guvusi godalgotās vietas, arī žūrijas atbalstu un atzinību. Tas ir liela mēroga pasākums, tajā piedalās studenti un pasniedzēji no Maskavas, no visas Krievijas. Ir liels prieks, kad tu, tāds maziņš būdams, no Latvijas, spēj izcīnīt augstu vietu un parādīt, ka māki, ka tev ir zināšanas – tas ir forši. Nevar nepieminēt ikgadējo izstādi, kas notiek Rēzeknes kultūrvēstures muzejā, kurā piedalās studenti un mākslinieki. Esmu veiksmīgi piedalījusies arī tajās.
– Tavas mammas Ivases māsa Ija ir ārste, vai arī mamma darbojas medicīnas jomā?
– Jā, arī mana mamma nodarbojas ar medicīnu, bet es esmu no tā tālu.
– Kāpēc tu neizvēlējies savu dzīvi saistīt ar medicīnu, bet izšķīries par labu mākslai?
– Mani audzināja radoši, mēģinot piesaistīt mākslai. Protams, daudzi man ir jautājuši, kāpēc neizvēlējos saistīt dzīvi ar medicīnu. Laikam jau tāpēc, ka vecāki ļāva man pašai izvēlēties savu ceļu un neuzspieda to, ko viņi vēlas.
– Nesen tu pabeidzi maģistra studijas, pastāsti par sava maģistra darba tēmu.
– Maģistra darbs īstenībā bija gaužām liels solis uz priekšu, jo tas nebija viegli, to es atzīšu godīgi. Parasti maģistra darba tēmu katrs var izvēlēties, bet šoreiz bija tā, ka augstskolas pārstāvji nolēma – es būšot tas cilvēks, kurš nesīs skolai godu un veidos maģistra darbu – dizaina studiju programmas piecu gadu jubilejas katalogu, kurā tika apkopoti 29 šīs studiju programmas absolventi, viņu darbi. Tas bija ļoti apjomīgs darbs, es to izstrādāju Bauhaus stilā, kas ir vācu mākslas stils un svinēja savu simtgadi. Lai izstrādātu maģistra darbu, ieguldīju ļoti daudz laika, pavadīju nomodā arī naktis, protams, bez asarām arī neiztiku, bet šis darbs man deva iespēju vēl vairāk tiekties uz priekšu un neapstāties pie sasniegtā, darīt, nepadoties.
– Kādas bija tavas studijas – kas notika auditorijā un kas ārpus tās?
– Katram studentam ir sava izpratne un attieksme pret studijām – kāds vairāk pievēršas teorētiskajai un pētnieciskajai pusei, citu vairāk saista un interesē tieši galarezultāts. Šajā ziņā es kursā biju vienīgā, kurai interesēja māksla un tas, kā izskatīsies manis izstrādātie darbi. Es tik ļoti nesatraucos par referātiem un zinātniskajiem darbiem, bet piestrādāju pie tā, lai mans veikums būtu acīm baudāms, lai to novērtē. Auditorijās, pasniedzot savu darbu, pārējie redz to, kas ir tapis, nevis to, ko esi uzrakstījis uz lapas. Tādēļ sanāca tā, ka mani bieži uzsvēra kā kursa radošāko studenti, kura spēj izteikties ar mākslu, ātri uzskicēt, uzzīmēt un idejas uzlikt uz papīra. Ir labi spēt un prast uzrakstīt apjomīgu darbu, bet ļoti nepieciešams ir tas, lai cilvēkā būtu radošums. Šobrīd man mājās ir sakrājies jau ļoti daudz darbu, kurus varu eksponēt un izvietot izstādēs, ideju arī ir ļoti daudz, vienīgi sāk jau trūkt rāmju, kuros ierāmēt līdz šim radīto.
– Kas tev sniedza visvairāk prieka, bet kas sagādāja grūtības?
– Ir bijis dažādi. Protams, bija arī tādas lekcijas, uz kurām ne īpaši vēlējos iet, bet mīļākās no visām man bija tās, kurās varēju radoši sevi parādīt – zīmēt, līmēt, darīt to, kas beigās rada kaifiņu, kas rosina darīt vairāk, turpināt, sniedz patiku un vēlmi darboties tālāk. Māksla, māksla un vēlreiz māksla – praktiskās nodarbības, gleznošana, zīmēšana. Tas sagādāja ļoti lielu prieku. Runājot par grūtībām… Man bija sarežģīti studiju laikā savas idejas un domas izlikt garā, plašā tekstā uz papīra, kad nācās izstrādāt pētnieciskos darbus. Tāpat bija ar maģistra darbu – tam vajadzēja lielu apjomu, nācās daudz rakstīt. Es varu izdarīt jebko, tikai nelieciet man rakstīt garās lapas, veikt pētījumus, apstrādāt datus! Tas nav domāts man, jo tik tiešām sagādā grūtības. Man ir sarežģīti apkopot milzum daudz informācijas par kādu tēmu.
– Kāda ir tava profesija?
– Sevi es varu nosaukt par stabilu dizaineri, kas nodarbojas ar interjera iekārtošanu un izveidi, gan rīko izstādes, gan veido mājaslapu dizainu un katalogus, žurnālu un grāmatu ilustrācijas, kā arī izstrādā logo firmām. Ar to es pagaidām nodarbojos visbiežāk. Varu veidot arī preču zīmes, banerus. Dizaina joma, kurā es varu strādāt, ir ļoti plaša un dažāda.
– Zinu, ka tev ir ļoti mīļš un sirdij tīkams hobijs – tu apglezno zīdu…
– Tā kā patlaban uzturos laukos, man nemitīgi patīk kaut ko darīt. Esmu ļoti kārtīga, var pat teikt – pedantiska. Man patīk tīrība, vajag spodru māju, es gribu, lai katrai lietiņai būtu sava vieta. Brīvajā laikā mēdzu atrasties pie datora un nodarboties ar savām dizaina lietām, prātoju par jaunām idejām, kā sevi papildināt, kā apgūt ko jaunu un paplašināt zināšanas, apgūstu jaunas datorprogrammas. Dažreiz ir grūtāk, kad pazūd iedvesma, tā mēdz būt un nebūt. Kādu reizi man gribējās pamēģināt ko pavisam jaunu – gleznot nevis ar eļļas krāsām uz audekla, bet gan zīda. Tas bija viens mirklis – vajag pamēģināt un viss. Pirmais zīda lakatiņš izdevās skaists, tālāk otrais, trešais, ceturtais. Apstāties vairs nebija iespējams. No rīta pieceļos, man pat brokastis nevajag, ienāk prātā doma, ko vēlos uzgleznot šodien, un tas notiek. Sāka pat aptrūkt materiāla un krāsu, vajadzēja pasūtīt jaunas. Tā mans laiks paiet – nemitīgi nodarbojoties ar kaut ko radošu.
– Kā tu motivētu studentus brīžos, kad gribas mest plinti krūmos un padoties grūtībām?
– Mēs katrs reizēm sagrūstam, vajag kādu, kas palīdz un atbalsta. Protams, ir grūti saņemties, īpaši tad, ja vēl paralēli nākas strādāt un mācīties, rūpēties par ģimeni. Tādos brīžos vajag mierīgi apsēsties, apdomāt, ko es daru, kāpēc es daru un ko man tas dos. Arī es sapratu to, ka, ja iesāc kaut ko darīt, tas jāpabeidz. Nekad nevar zināt, kas notiks rīt, parīt, varbūt kaut kas mainīsies – un pēkšņi es pēc dažiem gadiem tiešām kļūšu par ārsti, kas to zina, vēl jau ir laiks! Ir jāizmanto visas iespējas, ko sniedz gan augstskolas, gan Eiropas finansētie projekti, tas viss ir lieliski. Ja uzmācas šaubas vai kļūst grūti, vajag to darbiņu nolikt malā, pēc dažām dienām ar svaigu aci paskatīties uz to vēlreiz. Noteikti nevajag apstāties, arī ja tas ir tieši tas, ko gribas. Ir sevi jāmotivē, jāpiespiež, jo kas gan cits darīs, ja ne mēs.
27.03.2020.