Laikrakstā „Stars" ne tik sen publicējām biedrības „Nigeste" vadītājas Ingunas Rogas-Saulītes aicinājumu Ilzes Indrānes jeb pedagoģes Undīnas Jātnieces skolniekiem atsaukties un ar savām atmiņām iesaistīties projektā „Indrāne".
Vai cilvēki izdzirdēja šo lūgumu un dalījās savā iepazīšanās stāstā ar skolotāju, vaicāju Ingunai Rogai-Saulītei.
– Atsaucība tiešām bijusi fantastiska, ar nepacietību gaidām brīdi, kad ārkārtas situācija valstī beigsies, vīrusa briesmas mazināsies un varēsim doties ciemos. Plānojam vismaz septiņas tikšanās, pārējie cilvēki tiek apzināti elektroniski, pie viena paguvām aizbraukt. Tas, ko vairākos stāstu pieteikumos dzirdu, ir no sērijas „Indrāne bija fantastiska skolotāja un paldies viņai par visu!". Taču trīsdesmit procentos gadījumu parādās kas tāds, kam nespēju noticēt: Indrāne glābj saviem skolēniem dzīvību, izglābj viņu ģimenes, nostājas pret pasaules iekārtu, lai pasargātu viena maza cilvēkbērna – tā, kuram nopļautas kājas – nākotni. Fakti, ko esmu uzzinājusi un vēl dzirdēšu (pieteikto vēlamies nofilmēt), ir prātam neaptverami. Šīs liecības gaida, lai vēlreiz tās izdzīvotu. Tiekoties klātienē, Ilze Indrāne nekad nav lielījusies, nav stāstījusi šīs atmiņas. Nepasacīts, neiztulkots un neatgādināts no viņas puses ir šis laiks. Indrāne dzīvo citur, dzīvo ar dziļu vērtību izjūtu, un viņa nepiešķir lielu nozīmi tam, ko kādreiz ir paveikusi. Taču izdarītais un pateiktais ir mainījis vairāku cilvēku dzīvi, to nevar aizmirst.
Jautāta, vai Indrānes skolnieki uz dzīvi apmetušies mūsu pusē, biedrības „Nigeste" vadītāja atbild, ka liecības saņem no visas Latvijas: – Mums paredzēta došanās uz Tērveti, Tukumu, trīs cilvēkus vēlamies apmeklēt Madonas novadā, viens dzīvo Mazsalacā. Ar daudziem sazināmies elektroniski, bet ir arī tādi, kas saka: „Tā nav telefonsaruna, to nevaru uzrakstīt, lūdzu, atbrauciet, tad izstāstīšu!" Saprotam un izvērtējam, ka būs vien jādodas ceļā.
No dzirdētā jāsecina, ka ļoti daudz paliks aizkadrā, jo atmiņu ir pārpārēm un visas ne grāmatā, ne filmā neietilps. Inguna Roga-Saulīte tam absolūti piekrīt: – Izjūta ir mazliet savāda. Ir pavisam cits gadsimts, cita paaudze, dzīvojam citā laika nogrieznī, bet tas, kas ir noticis Indrānes mūžā, aiziet aiz laika, tas ir pārlaicīgs. Viņai ir ne tikai bērni un mazbērni, bet arī audžubērni un tie, kurus vienmēr Indrāne ir saukusi par saviem: „Jūs visi esat manējie, manas meitas un mani dēli, mani mazdēli un mazmeitas." Viņa to nesaka tikai pieklājības pēc, bet patiešām tā jūt. Apbrīnoju un viņas priekšā varu vien paklanīties.
Savāktā materiāla grāmatai ir daudz, taču, lai to sistematizētu un paņemtu būtisko, neiet viegli.
– Neiet viegli tāpēc, ka tā visa pietiktu trīs cilvēku mūžiem, – apstiprina Inguna. – Indrāni apbrīnoju arī par to – ja viņa tevi pieņem pa īstam – par savu draugu, bērnu vai gabaliņu no sava Baltā mākoņa, tad ar tevi būs līdz galam. Draudzeni viņa, piemēram, meklēja vairākas dienas, meklēja, kur smagā mašīna viņu ir aizvedusi. Nekas, ka bija karš un viņa pati bija bērns, Indrāne kājām devās pakaļ mašīnai, lai noskaidrotu savu jautājumu. Līdzīgs stāsts ir par rakstnieces dārgumiem. Kad vilcienā viņa tika aplaupīta un viņas dārgumi izmesti uz sliedēm, Indrāne izkāpa no vilciena un gāja neskaitāmus kilometrus atpakaļ, lai šos dārgumus sameklētu. Viņa atrada vien mazu daļu no visa, taču tajā parādās cilvēkā mītošā īpašība – iet līdz galam. Ja esi savējais, ar visu savu būtību Indrāne paliks uzticīga un ies kopā. Viņai nebūs svarīgi sabiedrības nosacījumi, tas, ko atļauj vai neatļauj partija, viņa ies ar tevi līdz galam.
Biedrības „Nigeste" vadītāju nodarbina vēl viena apjausma: – Kaut ar Ilzi Indrāni esmu runājusi nu jau astoņu gadu garumā, mani biedē apziņa, ka esmu par jaunu, lai visu šo laikmetu aptvertu un savilktu kopā. Līdz šim nebija drosmes pieķerties, bet šobrīd apzinos – tāds ideālais laiks var nepienākt nekad. Tāpēc esmu ķērusies pie darba, un pamazām viss top.
Pamatojumu, kāpēc pašai tik svarīgi bija uzklausīt rakstnieces atmiņas, Inguna redz salīdzinājumā: – Visu mūžu esi dzēris ūdeni no mazas akas, esi bijis padzēries un pēkšņi – nonāc pie strauta, pie avota, kur ir visfantastiskākais ūdens pasaulē. Un tu nemaz nevari pie tā vairs nebūt vai neatgriezties. Garīgais strauts, garīgais ūdens – nezinu, vai savā mūžā kaut ko tik lielu vēl piedzīvošu. Tāpēc darbs jāpaveic, un nav nozīmes, ko tas prasīs – gadu, divus vai vairāk. Izdarīsim visu, kas vajadzīgs.
Taujāta, vai lēmumu apgrūtina situācija, kad daudzi vīrusa „Covid-19" dēļ ir spiesti palikt mājās, Inguna atplaukst smaidā: – Man ir četri bērni, tāpēc visam jānotiek paralēli. Ir jāspēj atrast neiespējamo laiku, bet tam ir jānotiek. Nav variantu. Pati sev esmu uzlikusi šo uzdevumu, kuram sekoju. Projektam finansētāju pagaidām nav, esam posmā, kad uzsākam filmai gatavot treileri. Grāmata taps pamazām, esmu iecerējusi to uzdāvināt katrai Latvijas skolai. Līdz ar grāmatu taps arī spēle. Tās pamatauditorija būs bērni un jaunieši, lai viņi atklātu autori, kas sarakstījusi stāstu „Tipsis, Topsis un Tedis". Pārējās Ilzes Indrānes grāmatas nav bērnu lasāmvielas sarakstā. Vēlos, lai caur minēto grāmatu bērni atrauj valdziņu, kas pavelk un aiznes viņu interesi tālāk. Bērnībā tas daudz nozīmē. Atceros savu pieredzi: ja pieaugušais ar bijību un cieņu sazinās ar bērnu, viņā tas paliek un atver milzu iespējas. Ar mani tā notika, un šī attieksme nāk līdzi visam mūžam. Pie Indrānes to redzu ļoti izteikti. Mums bija kārtējā filmēšana, bērnus nebija kur atstāt, un aizbraucām pie rakstnieces visi. Tobrīd ģimenē bija trīs bērni, trešais pavisam maziņš, tikai 7 mēneši. Un vajadzēja redzēt, kā rakstniece reaģēja, kā viņa izturējās pret mazajiem, kas dzīvi vispār vēl nebija īsti redzējuši! Tik cieņpilni pret katru! Tik izjusti un patiesi par mazo cilvēku uztveri, domām, viņu viedokli! Tas mani bezgala fascinēja. Tad sapratu – mēs nevis nolaižamies līdz bērnu līmenim, bet paši līdz tam paceļamies. Tikai dižs, liels cilvēks var pacelties tik augstu, lai runātu ar bērnu līdzvērtīgi. Nevis nolaisties līdz „uķi-puķi" muļķībām, bet uzrunājot bērna personību. Tā sēkla, ko šāda attieksme iesēj, ar viņu būs vienmēr. Tādēļ jau gribu bērnos iesēt Indrānes sēklu, lai tā aug un turpinās. Pat nezinu, kas no tās izaugs, bet lai bērnam ir iespēja, lai viņā ir iesēts kas pamatīgs un skaists.
Taujāta par filmēšanas darbu, Inguna atklāj, ka operatora pienākumus veic viņas dzīvesbiedrs: – Vīrs ir fantastiski talantīgs, kaut nevēlas to dzirdēt un neapzinās. Safilmētais to apliecina. Un viss tiek darīts brīvprātīgi, entuziasma vadībā.
– Ir bijušas arī pretrunīgas pārdomas, – atzīst liecību apzinātāja. – Nereti brīnos par cilvēkiem, kuri dalās savā negatīvismā. To redzu kontekstā ar padomju laiku. Pieminēšu atkāpi no savas vecmammas dzīves. Viņa ir Ilzes Indrānes skolniece, vēlāk bija kolhoza priekšsēdētāja, vadošā amatā. Latviskāk noskaņotu cilvēku būtu grūti sameklēt, bet viņa vadīja kolhozu, bija partijā, un šis laiks uz vadītājiem ļauj skatīties atšķirīgi. Līdzīgas pārdomas dažs iekrāso par Indrānes personību. Bet, mīļie cilvēki, par ko gan nosodīt? Par to, ka viņa padomju gados skolas bēniņos slēpa bērnus, lai tos neizsūtītu? Ka viņa, jauna sieviete, devās uz čekas pārvaldi izlūgt meitenīti, kurai nopļautas kājas, lai to neaizved uz Sibīriju? Meitenīte kopā ar mammu devās sāpju ceļā, bet bija izprasīta. Viņa ir dzīva, un tikšanās ar viņu, liecība par Ilzi Indrāni nekad no manas atmiņas netiks izdzēsta. Cilvēks, kam trīs gadu vecumā nopļauj kājas, kas izdzīvo Sibīrijā un atgriežas, – viņa gaisma iet pāri horizontam. Var runāt par Indrānes personību padomju gados ko vien grib, bet nekad mūžā tas nenomelnos to labo, ko viņa ir paveikusi.
Klausoties Ingunas stāstītajā, neviļus jādomā, ka viņai pārmaiņus nācies būt te žurnālistei, te izmeklētājai, te vēsturniecei, jo Ilze Indrāne atklājas lēnām, pa slāņiem, pa lapiņai: – Viņa pasaka, un es meklēju. Mēģinu noskaidrot, kur ir tie cilvēki, vai vēl dzīvi, vai var ko pastāstīt.
– Mums izdevās atrast Indrānes audžumeitas meitu, – kā apliecinot secināto, vēl kādā pieredzē dalās biedrības „Nigeste" vadītāja. – Viņai sen nomainīts vārds, palīdzēja nejaušība, valsts pārvaldes cilvēki un tikai Dieva brīnums, kas ļāva to atklāt. Skolotāja šim cilvēkam pavēra nākotni. Tolaik bērnunama bērni nedrīkstēja izglītoties tālāk, viņi drīkstēja apgūt vien amatu. Pateicoties Indrānei, meitenīte nonāca Rīgā pie audžuģimenes un varēja iegūt labu izglītību.
– Lai met akmeni tas, kas ir bez vainas! – saviļņojumu neslēpj Inguna. – Cilvēcība stāv pāri visam un ir vienīgā lieta, kas nepakļaujas politiskajam režīmam. Indrāne cilvēcību nekad nav zaudējusi, un tā bija viņas izvēle, vienalga – vācu, padomju vai brīvestības gadi.
– Vēsture atkārtojas – dzimtas, tautas, pasaules kontekstā mēs ejam uz riņķi, – pauž Inguna.
– Vai zinām patiesību, kas vēsturi bīda? Vēsturi raksta uzvarētāji un sagroza pēc sava prāta. Reiz prasīju, kur Ilze Indrāne ņēma drosmi. Viņa atbildēja, ka tā nebija drosme, bet ticība, ka ar pašu nekas nenotiks, jo tas jāpaveic otra dēļ. Šobrīd dzīvojam vislabākajā laikmetā, kāds Latvijai bijis. Bet ko darām ar savu brīvību? To jautā un pārdzīvo arī rakstniece. Viņa saka: „Kur tu esi? Mēs tev iedevām spārnus, un kur tu ar tiem esi aizlidojis? Vai Anglijā lasi sēnes? Vai Latvijā cel savu zemi, par kuru tavi senči reiz izlēja asinis? Mēs tev iedevām spārnus. Kur tu esi?"
Mums iedota visdārgākā dāvana – brīvība, bet vai spējam to novērtēt un pasaulē vairot cilvēcību?
Projekta „Indrāne" aktivitātes
• Top dokumentālā filma ar spēlfilmas elementiem. Kino galvenais uzdevums – uzrunāt, iedrošināt aizdomāties un ļaut just. Ļaut sajust izcilas personības mūžu, nojaust ticību, kam Ilze Indrāne ir sekojusi.
• Tiek gatavota grāmata „Indrānes divpadsmit dārgumi" komplektā ar interaktīvu, radošu spēli bērniem un jauniešiem no 12 gadu vecuma par rakstnieces Ilzes Indrānes mūžu. Plānots rast iespēju šo komplektu dāvināt visām 711 Latvijas vispārizglītojošajām skolām.
• Tiek meklēti skolēni un tie, kuriem Ilze Indrāne/Undīna Jātniece kļuvusi par dzīves skolotāju kādā noteiktā laika nogrieznī. Biedrība gaida jūsu atmiņu stāstus, lai kopīgi šķetinātu likteņa līkločus, kā arī lai pilnveidotu materiālu, kas tiks izmantots grāmatas un dokumentālās filmas izveidē.
24.03.2020.