1949. gada 25. martā vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju uzsāka ciešanu ceļu uz attāliem Padomju Savienības reģioniem. Daudzi atrada mūža mājas svešajā zemē, daudzi pēc vairākiem gadiem mēroja atpakaļceļu.
Bet daudz bija tādu, kuri svešumā ieraudzīja šo pasauli, piedzima tālu no tēvutēvu dzimtenes. Pie šādiem Sibīrijas bērniem pieder barkavietis JĀNIS TROPIŅŠ, kura pirmais garākais ceļojums bija mājupceļš. Īsi pirms šo drūmo notikumu 71. gadadienas aicināju viņu uz sarunu.
– Iesākumam nedaudz pastāstiet par sevi!
– Esmu dzimis 1952. gadā Tomskas apgabalā, Tuganas rajona Rožģestvenskā.
Kādreiz jau to no galvas zināju pateikt, jo visur bija jāraksta, bet tagad jau vairs to neprasa. Tēvs teica, ka tur esot ļoti skaista daba bijusi. Es vēl atceros tādu lielu smilšainu upes krauju, augšā bija mežs. Māja mums bija kaut kur ārpus sādžas, apmesta ar mālu. Zem mājas bija pagrabs, un atceros, ka vienreiz attaisīju to lūku un iekritu pagrabā. Biju pārsitis aci, un māte nevarēja apturēt asiņošanu, kamēr paņēma melno ogli un ar to arī apturēja. Atceros, ka vienreiz biju aizgājis viens pats no mājas. Gāju garām kapiem, tur zāle bija apmēram manā augumā. Aizgāju uz tēva ķieģeļu cepli, kas bija ierakts zemē, un tur bija bullis ceplī iekritis. Māte mani ieraudzīja un aizrāva uz mājām, lai neskatos. Vēl atceros, ka uz kaut kādām ragavām veda nošautu lāci. Viņam bija vilna tāda tumša un gari, no spalvas izlīduši nagi, apmēram cilvēka pirksta garumā. Vecāki teica, ka pirmais gads esot bijis grūts, bet pēc tam jau tīri labi varējis dzīvot. Mūsu sādžā tikai kolhoza priekšnieks bija krievs, pārējie visi izsūtītie: ukraiņi, vācieši, baltkrievi, tatāri, arī latvieši. Tēvs pēc tam arī tur strādāja ķieģeļu ceplī, tāpat kā Latvijā. Blakussādžā esot maksājuši sliktāk, tur par darba dienu tikai 300 gramu auzu devuši, bet mūsējā – divus kilogramus kviešu. Jā, citiem diezgan slikti gājis, ja paklausās izsūtīto stāstus. Māte jau bija iemācījusies krievu valodu, prata arī kaut ko sarunāt ar kolhoza priekšsēdētāja sievu. Māte strādāja fermā. Tēvs jau nemaz negribēja braukt uz Latviju atpakaļ, būtu tur palicis, jo nebija jau lielas atšķirības toreiz, tāda pati vien valsts iekārta bija visur. Māte gan ļoti vēlējās tikt mājās, tiklīdz tas tika atļauts. Bet tas tā, kā kurā vietā cilvēki trāpīja. Ir dzirdēts, ka citi pat sēnalas ēduši. Bet, kad latvieši sākuši atgriezties dzimtenē, tad gan krieviem esot švaki gājis bez latviešu darbarokām. Tur jau zeme auglīga, latvieši strādīgi. Māte stāstīja, ka tie, kas bija pieraduši pie fiziska darba, izdzīvoja, bet inteliģencei, kas nekad fizisku darbu nebija strādājusi, gan bija grūti, daudzi cieta badu. Pirms izsūtīšanas māte stāstīja, ka Osogalā esot kaut kādi čigāni braukuši un zīlējuši nākotni. Teikuši, ka viņiem tāls ceļš priekšā gaidāms, bet vedīs arī mājup. Māte, protams, toreiz neņēmusi galvā, bet, redz, kā tas piepildījās.
– Kāpēc vecākus izsūtīja uz Sibīriju?
– Pirms izsūtīšanas tēvs ķieģeļnīcā strādāja, bija vadītājs. Bet nedomāju, ka tas bija īstais iemesls izsūtīšanai. Tēvam bija ass raksturs, vienmēr iestājās par taisnību. Gan jau kaut ko bija pateicis kādam varasvīram ne pa prātam. Atceros, māte stāstīja, ka tad, kad viņus veduši uz Sibīriju, visi kopā esot sākuši lūgties Rožukroni, viss vagons dūcis. Sargi esot šāvuši gaisā un bļāvuši – zamolčiķe (apklustiet)! Vecāki nodomājuši, nu ja šauj, tad lai šauj tepat, nevis ved un tur nošauj. Tikai pirmais gads Sibīrijā bijis grūtāks. Citi jau teikuši, ka paveicies, ka uz salīdzinoši labāku vietu tikuši, bet māte vienmēr atteikusi, ka to visu Rožukroņa lūgšana izdarījusi, kāds Rožukronim spēks. Atceros, ka tēvs vēlāk teica – reiz atkal būs brīva Latvija, būs karogs, himna, visi dziedās. Nodomāju – ko tu tur man tagad stāsti? Jautāju, kā tas iespējams, vai tiešām viss būs kā kādreiz? Gan jau viss būs labi… To tēvs žēli novilka, ne sevišķi pārliecinoši. Redz, tomēr atgriezās valsts, bet nezinu, ko viņš tagad teiktu par tagadējiem laikiem un situāciju.
– Kad atgriezāties atpakaļ dzimtenē?
– Atgriezāmies 1956. gadā, man bija trīsarpus gadi. Vienu fragmentu atceros, kad braucām atpakaļ. Mēs trijatā ar vecākiem bijām, bet bija arī daudz citu cilvēku. Maskavā laikam bija jāpārsēžas, tēvs kaut ko man tur rādīja, bet daudz no tā neatceros. Pēc tam, kad mūs ieveda Barkavā, gājām meklēt, kur palikt.
– Kā uzsākāt dzīvi Latvijā?
– Sākumā mēs dzīvojām pie kaimiņiem Točiem, jo mūsu mājas vairs nebija, palikuši tikai pamati. Vispirms tēvs sāka atjaunot ķieģeļu cepli un sacēla vairākus šķūņus. Ķieģeļiem derēja tikai māls pusmetru biezā kārtā zem auglīgās aramzemes. Ilgi to darīt neļāva, jo taupīja zemi lauksaimniecības darbiem. Pēc tam tēvs sāka no jauna celt dzīvojamo māju Osogalā. Pēc laika abi vecāki sāka strādāt kolhoza „Sarkanā zvaigzne" fermā. Māte buļļus baroja, vēlāk zosis, pīles, bet tagad tur vairs nav nekā.
– Kā pagāja bērnība un jaunība Latvijā?
– Skolas gaitas uzsāku Aizkārkles pamatskolā, sākumā tur četras klases. Uz piekto klasi aizgāju Barkavā, tur beidzu arī astoto. Pēc tam uz celtniecības tehnikumu Mālpilī un atkal atpakaļ uz Barkavu. Bērnībā mani arī uz baznīcu tika veduši vecāki. Tolaik visi strādāja. Trīspadsmit, četrpadsmit gados mātei uz fermu gāju palīgā, vēlāk pie siena miltu agregāta. Strādājām sešas līdz divpadsmit stundas. Tajā laikā jau reti kurš nestrādāja. Tehnikumā man ar mācībām sevišķi labi negāja. Lielāku uzmanību pievērsu tiem mācību priekšmetiem, kas man vēlāk dzīvē noderēs. Pēc tehnikuma absolvēšanas taisīju projektus mājām, mērīju, cēlu. Astoņus gadus bez atvaļinājumiem nostrādāju, nevarēju vairs izturēt. Gāju pie direktora Eglona, lai uz lauku brigādi strādāt pārceļ, tad mani aizsūtīja uz Lubānu, bet beigās atnācu tāpat uz Barkavu atpakaļ, darbiniekus vajadzēja. Pie Eglona tomēr labāk, ja viņš savu vārdu teica, bija tehnika, bija materiāli, viss, kas vajadzīgs. Tad celtniecības darbi izbeidzās, un sāku zemniekot. Tagad jau esmu pensijā. Nu vairs tikai baznīca, darbs piemājas saimniecībā un atpūta. Apgriezienu arī vairs tādu nav, labi, ka vēl varu kūts darbus darīt, bet vienalga nogurums mācas virsū.
– Kā iepazināties ar sievu?
– Kā tad tur bija? Ballēs. Tagad jau es nezinu, kā tie jaunie iepazīstas, gan jau caur internetu. Eglons pat deva autobusu, lai varam braukāt uz ballēm. Pa Meirāniem, Saikavu, Stalīdzāniem, pa visām apkārtējām vietām, kur balle, tur braucām. Tad, kad apprecējāmies, iedeva Barkavā dzīvokli, tā saucamajā piecdesmitčetriniecē. Piedzima trīs bērni, viena meita un divi dēli. Kad sākās zemniekošana, paņēmu zemi, jo cerības jau bija. Bija plānots, ka turēsim kādas desmit vai divpadsmit govis, bet viss tomēr pagriezās citādāk. Pēc tam jau atnācām uz šejieni, Aiztiltes „Tropiņiem". Tagad man ir arī četri mazbērni.
– Vai ir kādi atvieglojumi kā represētajam?
– Ir jau, jā, bet es tos praktiski neizmantoju. Dažreiz, ja nav nekas liels jāved, braucu ar autobusu, jo ir brīvbiļete, bet pārsvarā – ar savu personīgo mašīnu. Zemes nodoklis tiek atlaists, ja tu pats zemi apstrādā, tikai tad.
Citi jau dažreiz arī aizbrauc uz Sibīriju, pavēro, kā tur tagad izskatās, mēģina savu veco māju atrast. Ko tad es tur viens braukšu, vai nu kādai grupai jāpievienojas klāt, vai kartes un ceļveži jāmeklē.
– Ko valsts varētu darīt, lai kas tāds vairs neatkārtotos?
– Nu tagad jau vairs nav kur sūtīt. Bet nu jā, kas tad te vairs atkārtosies. Kāda man bija cerība, vai dieniņ, kā es biju sajūsmā par šiem laikiem – nu tikai tagad dzīvos, nu beidzot būs kārtība un godīgums! Tie visi izrādījās vienkāršajai tautai tikai tukši solījumi. Barkava arī arvien tukšāka paliek. Ja vairs nav tautas, nebūs arī valsts. Man vienkārši žēl Latvijas, jo tai nav nākotnes. Es vēl nevaru sūdzēties, varu domāt tikai par šodienu, man vēl ir pensija, bet ja aizdomājies par bērniem un mazbērniem… Kas būs vēlāk? Vienīgais, kas atlicis – baznīca, lūgšanas, ticība, cerība. Lielākā daļa izsūtīto, kuri bija izdzīvojuši, atgriezās dzimtenē, kaut arī okupētā. Vai atgriezīsies uz pareizā ceļa brīvību atjaunojusī dzimtene, uz ceļa, no kura ir pamatīgi novirzījusies?
20.03.2020.