Madonas novadā ietilpst un, domājams, arī turpmāk paliks Barkavas pagasts.
Pēc
senā kultūrvēsturiskā iedalījuma daļa pagasta atrodas Vidzemē, daļa –
Latgalē. Latgales pagasti bija sadalīti sādžās, kuru nosaukumi
saglabājušies līdz šodienai. Viena no Barkavas pagasta sādžām, kuru
apskalo Islienas upe ar savu pieteku Sumeju, ir Sumeinieki. Veneranda
Tropiņa Sumeiniekos ir aizvadījusi visu savu līdzšinējo dzīvi un turpina
darboties savā nelielajā piemājas saimniecībā. Lai uzzinātu, kādas ir
viņas domas par Sumeinieku un citu sādžu turpmāko likteni, aicināju
Venerandu uz sarunu.
– Pastāstiet nedaudz par sevi!
– Esmu vietējā paaudžu paaudzēs. Dzimusi un augusi šajā mājā "Vilkos", šajā pagastā un šajā novadā. Viss ir noticis šeit un tepat. Nāku no četru bērnu ģimenes. Pirmajos pēckara gados bijām nabadzīgi un trūcīgi. Esmu mācījusies Barkavas pamatskolā un neklātienē arī vidusskolā. Kamēr mācījos vidusskolā, strādāju daudz un smagus lauku brigādes darbus padomju saimniecībā. Pēc tam gaitas mainījās, pastrādāju deviņus gadus Madonā maizes kombinātā, no parasta mācekļa kļuvu par maiņas meistaru. Bet visu laiku dzīvojusi esmu šeit pat. Pēc tam, kad aizgāju no darba Madonā, atgriezos Barkavā un atkal sāku no viszemākā punkta. Sāku kā trauku mazgātāja un beidzu kā ēdnīcas vadītāja. Pa vidu arī esmu veikalā par pārdevēju pastrādājusi. Tagad gan – pelnītā atpūtā, valsts stipendijā. Dzīvoju mājās un darbojos savā nelielajā saimniecībā.
– Visu mūžu esat dzīvojusi Sumeiniekos?
– Visu mūžu, no sākuma līdz pat šai dienai.
– Kur dzīvo jūsu tuvākie radinieki?
– Brālis dzīvo Varakļānu novadā, māsa – Aronas pagastā, bet vecākais brālis ir tālu projām Krievijā. Kādreiz viņš bija padomju armijas virsnieks, un tā viņš tur arī palika, jo, kad atdzima mūsu brīvā Latvija, viņu uzskatīja par okupantu un vairs neņēma pretī. Bieži sazvanāmies, šodien pat viņš man zvanīja.
– Kā jūs raksturotu Sumeiniekus?
– Sumeiniekus? Tas ir pasaules centrs, te ir vislabākā vieta. Tas nekas, ka citi saka un smejas – uz Sumeiniekiem ar gumejniekiem. Arī tagad pagalms ir vienos dubļos, bet tas ir pasaules centrs. Šeit visa mana mūža garumā ir visas aktivitātes notikušas. Sākumā Sumeiniekos bija kolhoza centrs, pēc tam brigādes centrs, tepat vēl ferma stāv un strādniekiem uzbūvētās mājas. Kādreiz blakusmājā arī bija ciema padome un kolhoza kantoris. Pie mums te ir gudri cilvēki dzīvojuši.
– Vai ir bijusi vēlme dzīvot kaut kur citur?
– Kad mācījos pamatskolā, man bija tāda doma, ka nekad nedzīvošu laukos. Bet nu dzīvē tā sagrozījās, ka es nekur citur negribētu būt un dzīvot. Vienīgais, kad darba darīšanās kādreiz braucu uz Cesvaini, tad toreiz nodomāju, ka vienīgi tur varētu dzīvot, jo tā apkārtne man ļoti patika. Daudzi brīnās, ka mūsdienās var dzīvot tādos vienkāršos apstākļos, bet es neapbižojos.
– Ko domājat par Sumeiniekiem salīdzinājumā ar citām Barkavas pagasta sādžām?
– Es nekad neesmu iedziļinājusies citu ciematiņu vai sādžu dzīvē, bet man šķiet, ka arī citi ir atzinuši, ka Sumeiniekos dzīvo visdraudzīgākie cilvēki. Mēs neesam tādi, ka skrien viens pie otra ar putras bļodiņu, bet, ja vajag, tad visi apvienojamies. Netraucējam viens otram dzīvot, bet, ja jūtam, ka kādam ir vajadzība pēc palīdzības, tad visi mobilizējamies, kaut gan tagad mūsu ir palicis jau ļoti maz.
– Ko domājat par to, ka cilvēki aizbrauc prom no laukiem?
– Tur nav nekā nosodāma, jo laukos jau vairs nav tādu iespēju, kā kādreiz bija. Ja katrs neuzņemas savu personīgo lauksaimniecības darbību, tas vien tikai atliek. Nav variantu.
– Kur ir labāk – pilsētā vai laukos?
– Kā nu kuram. Daudziem jau liekas, ka lauki ir norakstīts variants, bet es pati tā neteiktu. Es jau arī nesaku, ka ir slikti pilsētā, tur ir savas priekšrocības un ērtības. Ģimenēm ar bērniem pavisam citas iespējas. Kaut gan arī mūsu Barkava nav nonicināma.
– Kādas domas par daļēji latgaliski runājošo Barkavu Vidzemē?
– A kas vainas? Tas jau mums neliedz ne runāt latgaliski, ne domāt latgaliski. Tās tik tādas liekas bļaustīšanās. Man tur nekādu pretenziju nav. Jau no bērnu dienām mājās esam runājuši latgaliski, skolā mēs runājām latviešu literārajā valodā, tāpēc man nav problēmu runāt ne mātes valodā, ne valsts valodā. Valodas nevienam nekad nav traucējušas, tās tikai bagātina cilvēkus.
– Kādas domas par apkārtējiem zemniekiem?
– Nu, cepuri nost, visi lauki apstrādāti, nekur nekas nav aizaudzis, man jau šķiet, ka te viss ir ideāli. Vienīgais tas, ka tikai tā zemkopība, varēja jau kāda daļa arī ar lopkopību nodarboties, jo tā mūsu pagastā ir mazattīstīta.
– Kas jūsu dzīves laikā Sumeiniekos ir mainījies?
– Nu kādreiz mums te divas reizes dienā autobuss kursēja, tagad tikai otrdienās organizē no pagasta autobusu, bet arī tas ir ļoti labi. Protams, arī cilvēku mazāk ir palicis, daudz tukšu māju. Vecākās mājas jau sen ir nojauktas, vairs tikai mājvietas palikušas. Kādreiz pārvietojāmies tikai pa iebrauktu zemes ceļu, tagad mums te jau ir grants ceļš.
– Kāds būtu novēlējums tiem cilvēkiem, kas ļoti vēlas atgriezties dzimtajā pusē?
– Droši! Lai tikai atgriežas. Par katru, kurš atgriežas, var priecāties.
13.03.2020.