Pagājušajā vasarā, kad SIA „Cesvaines siltums" vadītāja amatā bija nostrādāti gandrīz 20 gadu, AIVARS BAIERS nolēma izbeigt darba attiecības, un pašvaldības uzņēmuma vadību pārņēma Rihards Erelis.
Ilggadējais SIA „Cesvaines siltums" valdes loceklis Aivars Baiers uzskata, ka vadības maiņa notikusi ļoti pārdomāti – tam izvēlēts vispiemērotākais brīdis, kad tika uzsākta jaunās katlumājas celtniecība un jaunajam uzņēmuma vadītājam bija iespēja iepazīt jauno ražošanas objektu no pašiem pamatiem līdz pat visai sarežģītajai katlumājas automātiskās vadības programmu nianšu apguvei. Nākamajam SIA „Cesvaines siltums" valdes loceklim tika nodots sakārtots dzīvotspējīgs uzņēmums ar 120 tūkstošu naudas atlikumu banku kontos.
– Esmu vietējais, Cesvainē dzimis, uzaudzis un nekur no Cesvaines neesmu aizgājis, – sarunas sākumā atklāj Aivars Baiers. – Esmu beidzis Cesvaines vidusskolu. Pēc tam studēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, to absolvēju 1976. gadā, iegūstot inženiera mehāniķa kvalifikāciju.
Tā kā biju saimniecības „Cesvaine" stipendiāts, tā kļuva par manu pirmo darbavietu. Saimniecība maksāja ļoti labu stipendiju – 60 rubļu tolaik bija liela nauda. Tā es sovhozā, kur tā ziedu laikos strādāja ap 1000 strādājošo, līdz 1993. gadam arī nostrādāju.
– Kā kļuvāt par SIA „Cesvaines siltums" vadītāju?
– Kad saimniecība izputēja, sāku strādāt Cesvaines sviesta un siera rūpnīcā par ūdens attīrīšanas ietaišu apkalpotāju, kur nostrādāju no 1993. līdz 1999. gadam.
Tad saņēmu piedāvājumu (sākumā uz pārbaudes laiku) vadīt Cesvaines pilsētas pašvaldības siltumtīklu uzņēmumu, ko 2002. gadā pārveidoja par SIA „Cesvaines siltums". Piedāvājumam piekritu, jo bija skaidrs, ka ar šo darbu tikšu galā. Tā vairs nebija nekāda sveša lieta. Arī dzīves skola un rūdījums bija gūts iepriekšējās darbavietās.
Vadot uzņēmumu, 20 gadu pagājuši kā vienā skrējienā. Esmu vēl no tās paaudzes, kas pret uzticētajiem pienākumiem izturas ļoti atbildīgi, neskatās pulkstenī, vai darba laiks ir beidzies, saprotot, ka darbs ir jāpadara un avārijas ir jānovērš jebkurā diennakts laikā.
– Vai atceraties, kāda bija pirmā darba diena Cesvaines pilsētas pašvaldības siltumtīklu uzņēmuma vadītāja amatā?
– Savu pirmo darba dienu 1999. gada 1. oktobrī atceros ļoti labi. Tad uzsākām apkures sezonu, un tā iesākās ar divu katlu (no trim) sienas plīsumiem, kas atkārtojās arī pēc sametināšanas. Iemesls bija vairāk kā 2,5 cm biezais katlakmens slānis uz katlu iekšējās virsmas.
Nākamajā dienā ar savu mašīnu ar piekabi no „Latvijas ķīmijas" Rīgā atvedu koncentrēto sālsskābi, urotropīnu un kaustisko sodu, un katlakmeni izskalojām visiem trim katliem. Šeit lieti noderēja sviesta un siera rūpnīcā iegūtā darba pieredze un ļoti labās attiecības ar tās inženieriem, kuri aizdeva nepieciešamo skalojamo iekārtu un pat trūkstošo sālsskābi – paldies viņiem! Pēc katlu izskalošanas un ūdens mīkstināšanas iekārtas savešanas kārtībā, kuras pareizai darbībai esmu sekojis līdz pat savai pēdējai darba dienai, katlumāja varēja uzsākt normālu darbību. Tāpēc vienmēr esmu uzsvēris, cik ļoti svarīgi ir katlus piebarot ar mīkstinātu ūdeni, it sevišķi mūsu teritorijā, kur ir paaugstināts karbonātu saturs artēziskajā ūdenī.
Liels paldies jāsaka arī SIA „Madonas siltums". Tas jau mums ir kā „vecākais brālis", kas nekad nav atteicis palīdzību, vienmēr mūs ir konsultējis.
– Pagājušajā gadā piedzīvojāt vēl kādas izmaiņas – no dzīvokļa pārcēlāties uz dzīvi savā privātmājā.
– Jā, kopš pagājušās vasaras dzīvojam savā privātmājā, bet no šāgada 25. janvāra esmu kļuvis par SIA „Cesvaines siltums" klientu, jo par personīgajiem līdzekļiem no jaunās trases atzara izbūvēju siltumtrasi līdz mājas apkures sistēmai. Šādi es atbalstu uzņēmumu, kurā esmu nostrādājis 20 gadu. Pēc jaunās katlumājas darbības uzsākšanas krasi uzlabojās piegādātā siltuma nesēja temperatūras parametri. Ja jāizdara secinājumi par to, kas izdevīgāk – kurināt pašam vai ņemt siltumu no pilsētas, tad pie esošā tarifa nedaudz izdevīgāk siltumu ņemt no pilsētas. Naudas izteiksmē tas sanāk tikpat, cik maksā kurināmais, bet mums vairs nav jārūpējas par kurināmo vai jākurina pašiem, jātīra katls utt.
Kad izstrādājām projektus, aptaujājām privātmāju iedzīvotājus, kuri vēlētos pieslēgties centralizētajai apkures sistēmai. Šāda iespēja ielā, kurā dzīvoju, ir trim mājām. Arī kaimiņš gribēja, lai siltums tiktu nodrošināts no jaunās katlumājas, bet tad parēķināja, ka ieguvums nav tik liels, un no šīs ieceres atteicās.
Bet es biju stingri nodomājis, ka māju pieslēgšu pie centrālās apkures sistēmas, un pie tā arī pieturējos.
– Tad jau var teikt, ka esat rīkojies kā uzņēmuma „Cesvaines siltums" patriots.
– Var teikt arī tā, bet daudz, protams, būs atkarīgs no maksas par siltumu. Uzskatu, ka apkures tarifs arī pēc jaunās Cesvaines katlumājas uzcelšanas nav jāpaaugstina. Ilgus gadus tas ir bijis viens no zemākajiem valstī. 1999. gadā, kad kļuvu par pašvaldības siltumtīklu uzņēmuma vadītāju, domes apstiprinātais apkures tarifs bija 44 sant./m2 jeb 65 centi/m2; no 2008. gada – 26,36 lati jeb 37,51 eiro par megavatstundu, bet no 2018. gada – 43,80 eiro par megavatstundu.
Tiesa, ja paliks par dārgu, ir iespēja arī pašiem kurināt. Turklāt vēl jau var siltināt māju, arī tas dos ietaupījumu. Varam nekurināt saimniecības ēku vai nedaudz samazināt temperatūru dzīvojamajās telpās. Katrs grāds maksu samazina par 5-6%.
Dzīvoju ielā, kur ir daudz tukšu māju. Tā tas diemžēl ir. Vecākā paaudze aiziet mūžībā, bet jaunie neatgriežas, paliek tur, kur ir darbs. Kaut gan ir arī tādi, kas Cesvaini izvēlas par savu dzīvesvietu un iegādājas dzīvokļus. Tāda iespēja daudzdzīvokļu mājās Cesvainē ir, ja vien tuvumā ir darbs. Arī izbraukāt uz darbu Madonā ir iespējams.
Cesvainē ir ļoti skaista daba. Tas arī daudzus piesaista. Mums ir arī spēcīgi pašdarbības kolektīvi – teātris, koris, tāpat pēc jaunās Cesvaines vidusskolas sporta zāles uzcelšanas ir visas iespējas nodarboties ar sportu.
– Kā pats pavadāt brīvo laiku?
– Jau kopš skolas gadiem esmu spēlējis orķestrī. Arī tagad notiek mēģinājumi, šad tad uzspēlējām ballītēs. Esmu apguvis pūšamos instrumentus – klarneti, eifoniju, pēdējā laikā arī saksofonu, bet varu uzspēlēt arī akordeonu.
Ļoti patīk dziedāt korī. Mums ir ļoti laba vadītāja, kordiriģente Ija Voiniča-Grīna, kas spēj aizraut visus koristus ar savu neizsīkstošo enerģiju, līdz ar to koris „Cesvaine" pastāv jau daudzus gadus un, cerams, pastāvēs vēl ilgi.
Ļoti liela aizraušanās ir arī biškopība, ko pārņēmu no tēva. Savulaik man bija pat ap 30 bišu saimju, tagad esmu apstājies pie piecām-desmit.
Lai nodarbotos ar biškopību, ir nepieciešamas zināšanas. 1990. gadā neklātienē ar sarkano diplomu pabeidzu Bulduru sovhoztehnikumu un ieguvu biškopja-tehniķa kvalifikāciju.
– Gandrīz vai jājautā: vai pie tāda dzīves ritma 24 stundu dienā nav par maz?
– Tagad, kopš esmu pensijā, laika pietiek visam. Daudz laika paņem arī dators. Taču, kopš vairs katru dienu nav jāiet uz darbu, pats sev esmu noteicējs, kad un ko darīt. Ja vien ir vēlēšanās, darbu pie mājas vienmēr var atrast. Sievai ļoti patīk puķes, un līdz pat rudenim te viss ir vienos ziedos.
– Kā vērtējat jauno „Cesvaines siltuma" vadītāju, vai stafeti esat nodevis drošās rokās?
– Par jauno SIA „Cesvaines siltums" vadītāju Rihardu Ereli varu teikt tikai labus vārdus. Viņu izraudzījām konkursa kārtībā. Pieteicās vairāki pretendenti. Ar visu atbildību varu apgalvot, ka izsludinātais konkurss noritēja absolūti godīgi. Katrā ziņā jaunais vadītājs „pa blatu" SIA „Cesvaines siltums" valdes locekļa amatā iecelts netika.
Kā jau jauns cilvēks, viņš ir enerģijas pilns. Priecē, ka Rihardam ir gan atbilstoša izglītība, gan ķēriens. Lai vadītu siltumapgādes uzņēmumu, ir nepieciešamas inženiertehniskās zināšanas. Viņš ir vietējais. Ir arī svarīgi, ka Cesvaines pilsētā par vienu jaunu cilvēku, kurš nemuks prom, būs vairāk. Tas, ka jaunatne labākas dzīves un darba meklējumos dodas pasaulē, jūtams vai katrā ģimenē. Labi, ja vēl paliek Rīgā vai kādā citā Latvijas pilsētā vai ciematā.
– To esat izjutis arī savā ģimenē.
– Mums ir divas meitas. Jaunākā strādā Rīgā Stradiņos, vecākā meita kopā ar vīru pirms septiņiem gadiem pārcēlās uz dzīvi Vankūverā Kanādā, ļoti tālu no Latvijas. Ja vēl būtu Eiropā, varētu biežāk satikties. Bet arī Vankūverā esam paciemojušies. Vecākajai meitai ir divi bērni, par ko mums ir liels prieks. Arī dzīves apstākļi tur ir ļoti labi. Atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm Kanādā, tāpat Amerikā iebraucējus uztver kā līdzīgus. Ja esi labs speciālists ar augstāko izglītību, ir visas iespējas atrast labu darbu, jo pret tevi izturas kā pret vietējo.
Sastapām tur daudz jaunu izglītotu cilvēku no Latvijas, kurus mūsu valsts, visticamāk, ir zaudējusi. Nupat šajās dienās ziņās izskanēja, ka bilance joprojām ir negatīva – cilvēku no Latvijas izbrauc vairāk nekā atgriežas dzimtenē.
– Atskatoties uz darba gadiem „Cesvaines siltumā", kas sagādājis lielāko gandarījumu?
– Daudz uzlabojumu tika veikts vecajā katlumājā, lai nodrošinātu tās veiksmīgu darbību. 2007. gadā uzstādīti siltuma skaitītāji pie visiem patērētājiem, tādējādi nodrošinot patērētās siltumenerģijas precīzu komercuzskaiti. Šajos gados ir izbūvētas arī siltumtrases, to pievadi un veikti jauni pieslēgumi dažādos objektos, tai skaitā arī privātmājās, tāpat īstenoti citi projekti.
Savukārt 2018.-2019. gadā tika veikts liels darbs pie jaunās katlumājas un siltumtrases projektu sagatavošanas, iesniegšanas CFLA, iepirkumiem, līgumu noslēgšanas ar iepirkumu uzvarētājiem: katlumājas izbūvei par 1 063 492,49 eiro, siltumtrases un siltummezglu izbūvei par 287 588,96 eiro, būvprojekta ekspertīzes utt. Veiksmīgu projektu īstenošana arī rada gandarījumu par paveikto.
06.03.2020.