Tā uzskata SIA "B&L projekti" īpašnieks, projektēšanas biroja vadītājs PĒTERIS IMANTS BROKS. Arī par Madonu viņš saka "Mana Madona", un ne tikai tāpēc, ka te ir dzimis, uzaudzis, dzīvo un strādā. Daudz māju ir viņa projektētas.
– Skats uz Madonu ir diezgan cerīgs, pilsēta izskatās labi un arī attīstās. Ir, protams, paplukušāki nami, bet tas jau ir saimnieku kompetencē – tos atjaunot, – atzīst Pēteris Imants Broks, ko aicināju uz sarunu.
Nesen viņš nosvinēja apaļu dzīves jubileju, kā arī šogad aprit 10 gadu, kopš tika izveidots uzņēmums "B&L projekti".
– Kas bija noteicošais profesijas izvēlē?
– Cik atceros, jau 14 gadu vecumā vasarā dabūju pastrādāt celtniecībā, kur mani "pa blatam" pieņēma. Pēc Madonas vidusskolas beigšanas izvēlējos stāties toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā. Taču man pietrūka 2 ballu, lai tiktu uzņemts, paliku nākamais aiz svītras. Lai krātu darba stāžu, iestājos darbā pie tēta arhitektos par palīgstrādnieku. Tēvs Augusts Broks bija būvinženieris, no viņa daudz mācījos. Taču mani iesauca dienestā, cerēju, ka tikšu kaut kur dienvidos, bet nokļuvu plašās Krievzemes vidienē – aviācijā uz tālreisa bumbvedējiem. Priecīgs par to nebiju, bet tos divus gadus nenožēloju. Gaisā tika pavadīts ļoti minimāli, pārsvarā mācībās un lidlaukā, ir padzīvots kopmītnēs, kazarmās, jebkurā "stūrī", pat zem klajas debess, iemācījos pieņemt jebkurus apstākļus. Tas deva rūdījumu, lika daudz ko pārvērtēt, tikt pāri daudzām grūtībām. Dienestā arī krievu valodu apguvu, jo pulkā nebija neviena latvieša. Atgriezies Madonā, paliku darbā arhitektu birojā, kas atradās Madonā, Blaumaņa ielā 3, bet, tā kā vajadzēja izglītību, iestājos neklātienē Rīgas celtniecības tehnikumā, kur sagatavoja būvspeciālistus. Pēc trim gadiem mācības beidzu ar izcilību, ar sarkano diplomu.
– Kāds bija profesionālo darba gaitu sākums?
– Vispirms strādāju par tāmētāju, tikai ap 1990. gadu pārgāju uz projektēšanu. Tagad, domāju, esmu kļuvis universāls. Kad sākās pārmaiņu laiki, arhitektu birojs likvidējās, bija jāmeklē kāda izeja. Tolaik darbojās celtniecības firma SIA "Vidzeme 90", ko vadīja Jānis Keisels. Vienojāmies, ka pievienosimies celtniekiem, jo tā būs vieglāk – celtnieki un projektētāji kā viens birojs. Domāju, ka tas bija pareizs lēmums, jo "Vidzeme" tika pie darbiem, arī mēs dabūjām projektēšanas pasūtījumus. Kad apvienojāmies ar "Vidzemi", ar konsultācijām daudz palīdzēja būvinženieris Vilnis Kļaviņš. Bija pat tā, ka vienubrīd pasūtītāju un klientu vispār nebija, taču grūtos krīzes laikus ar katastrofālo inflāciju izdzīvojām. Tādas situācijas, kad projektētājiem nebūtu darba, neatceros.
– Kas pamudināja veidot savu uzņēmumu?
– Nācās veidot, jo diemžēl 2010. gadā SIA "Vidzeme 90" beidza pastāvēt. Tas bija pareizi, ka nodibinājām savu firmu. Kaut gan tādu lēmumu nebija tik viegli pieņemt, māca šaubas, kā būs, vai varēsim attīstīties. Tomēr negribējās mētāties darba meklējumos, jo nav manā dabā iet no viena uzņēmuma uz otru cerībā, ka atradīsies darbs profesijā. Man bija skaidrs, ka atpakaļceļa nav, un mēs ar kolēģi Jāni Liepiņu pieņēmām lēmumu – nodibināt savu uzņēmumu. Nenožēloju, jo darba mums ir bijis daudz, reizēm pat pāri spēkiem. Pat neatceros, kad bijis laiks atpūtai. Pirmos astoņus gadus "B&L projekti" strādāja kā mikrouzņēmums, jo citādi grūti būtu bijis atsperties. Taču sociālo garantiju dēļ, arī tāpēc, ka pensija tomēr tuvojas, izvēlējāmies strādāt kā sabiedrība ar ierobežotu atbildību.
– Kā raksturotu "B&L projekti" pastāvēšanas laikā paveikto?
– Šķiet, esam daudz strādājuši un ar darbu sevi apliecinājuši. Visā projektēšanā, būvniecībā stipri iegriež mūsu valstī iesāktais, ka uzvar tas, kas piedāvā zemāko cenu. Diemžēl tas neļauj attīstīties. Pastāv pat jautājums – vai nu pa lēto, vai vispār nekā. Būvinženieru savienībā par šo tēmu esmu runājis, taču saprast ir viena lieta, darīt – cita. Kaut gan matemātika te būtu vienkārša – var paņemt no konkursa matemātiski vidējo summu, un tas būs objektīvs rādītājs, bet ne jau pati lētākā cena. Nodempingo, bet par lētu cenu labu preci nevar dabūt, arī būvmateriāliem cenas iet uz augšu. Celtnieki pēc tam nevar iekļauties konkursā fiksētajās "lētākajās izmaksās". Tas rada problēmas.
– Projektētājiem tomēr ir specifisks darbs, atbildība.
– Tur jau tā lieta, ka ir prasības un lieli izdevumi, kas saistīti ar sertifikāciju. Sertifikāti ik pa laikam jāatjauno, par visu ir jāmaksā, summas diemžēl tikai pieaug. Tas viss atspoguļojas arī projektēšanas darba izmaksās, tur nav tikai alga, arī – nodokļi, pārējie izdevumi. Uzņēmumā strādājam septiņi darbinieki, mums ir izdevies piesaistīt arī jaunos speciālistus, un darba ir ļoti daudz. Mēģinām jaunos ievirzīt darbā. Viena lieta ir pabeigt skolu, iegūt zināšanas, cita – tās pielietot praksē. Taču neviens jau neatnāk pilnīgi gatavs, tikai ar gadiem iestrādājas, jo projektēšana nav vienkārša. Mūsu uzņēmumā pastāv specializācija, katrs pārsvarā strādā savā "laukā" – būvinženieri rēķina konstrukcijas, arhitekti nodarbojas ar savu darbu, tāmētājs zina savu lietu.
– Jūsu uzņēmumā projektēta arī kāda "Gada labākā būve"?
– Jā, konkursa ražošanas uzņēmumu grupā 2017. gadā tika izvirzīta SIA "Junge" konditorejas ražotne Madonā. Protams, esam daudz projektējuši, bet konkursam būves ir jāizvirza.
Patlaban "B&L projekti" nākuši klajā ar interesantiem pieteikumiem – estrādes skices, mūzikas skolas piebūve ar koncertzāli u. c. Nevaram ietekmēt, bet vēlētos, lai ieceres nepaliktu tikai uz papīra un datorā.
– Kā vērtējat uzņēmēju situāciju, nodokļu slogu?
– Uzskatu, ka nodokļu slogs ir liels. Piekrītu, ka ir jāmaksā pamatnodokļi, bet kas attiecas uz programmatūras apmaksāšanu, sertifikāciju, sertifikātu uzturēšanu, būvkomersanta reģistra uzturēšanu – tur summas ir dramatiskas. Līdz šim sertifikāts bija jāatjauno reizi piecos gados, bet informācija jāsniedz katru gadu, un par iesniegšanu arī ir jāmaksā.
– Kā pieņemat, ka šogad ieviesta būvniecības ieceres elektroniska saskaņošana?
– Jā, kopš 1. janvāra būvvaldē iesniedzamie projekta ieceres dokumenti jāiesniedz caur Būvniecības informācijas sistēmu www.bis.gov.lv. Katrs sākums ir grūts. Manuprāt, tas ir tāpat kā ar e-veselību, kas te buksēja, te uzkārās, te nedarbojās. Nevarēju iedomāties, ka arī mūsu darbā notiks papīra dokumentu aizstāšana it kā procesa paātrināšanai. Taču, ja Būvniecības informācijas sistēmā (BIS) izveidotajā platformā pat IT jomā zinošākajiem kolēģiem nav iespējams veikt visas nepieciešamās darbības, ja tas prasa garas stundas un galvas lauzīšanu, tad, iespējams, nav kaut kas kārtībā ar sistēmu. Bez papīra formāta tāpat neiztiks, jo celtnieks taču ar datoru pa objektu nestaigās. Varbūt ar laiku viss "aizies sliedēs".
– Teicāt, ka darbojaties Latvijas Būvinženieru savienībā. Kādas ir jūsu personiskās domas par tiesas spriedumu sabrukušās "Maximas" lietā?
– Ja neesi iedziļinājies, papīrus redzējis, kurš ko parakstījis un darījis, negribas spriest tiesu tiesas vietā. Mani daļēji izbrīna, ka pie atbildības saukta būvvalde, arhitekts, kas par būvkonstrukcijām neatbild.
– Ja darba slodze sanāk liela, kā cenšaties atpūsties?
– Cik nu iznāk laika, dodos uz tenisa laukumu. Madonā tenisa laukuma kvalitāte pilnībā neapmierina, tāpēc mēs, spēlētāji, cenšamies braukt uz Mārcienas pusi, uz atpūtas vietu "Puduli", pat uz Lubānu, kur pie Lubāna ezera ir lieliskas atpūtas bāzes, vai kaut kur citur. Interese par tenisu parādījās skolas laikā, mācoties beidzamajās klasēs. Kad dienēju armijā, sarakstījos ar savu klases audzinātāju un skolotāju Aivaru Bebrišu, kam, izrādījās, arī ir interese spēlēt tenisu. Atgriezos, nopirkām raketes un pamēģinājām spēlēt sporta zālē. Tolaik bijām pirmie, tīklus, inventāru gādājām paši, toties spēlējam vēl līdz šai dienai, kad vien ir iespēja. Teniss patiešām ir ļoti laba relaksācija pēc darba kabinetā pie galda. Savulaik kolekcionēju mūzikas ierakstus. Skolas laikā patika rokmūzika, popmūzika, kas tolaik bija aizliegtais auglis, taču – jo aizliegtāks, jo saldāks. Mēģināju dabūt ierakstus pa visādiem – iespējamajiem un neiespējamajiem – ceļiem, meklējām plates, pārrakstījām viens no otra. Bija diezgan liela skaņuplašu kolekcija, ko diemžēl izdāļāju, tagad nedaudz nožēloju. Tagad ir diski, kas ir ērtāks formāts, bet mūzika vairāk skan fonam. Vēl atpūšos, uz darbu un mājām staigājot kājām. Uzskatu, ka pat pusi nenosoļoju no tā, ko dienā vajadzētu. Cenšamies kopā ar ģimeni kaut kur aizbraukt, pārsvarā – pa Latviju, un ir tik daudz skaistu vietu, kur nav būts.
– Mēdzat ņemt darbu uz mājām?
– 90. gadu sākumā un pēc tam ilgu laiku ņēmu, strādāju arī pa sestdienām, svētdienām, taču sapratu, ka tas neatmaksājas, turklāt visu laiku mājās jūties kā darbā. Tādā rutīnā ilgi nevar dzīvot, un izdegt nevajadzētu. Jāturas, kamēr meitas nav izskolotas. Tāpēc ir vajadzīgs līdzsvars starp darbu un atpūtu, un darbspējas pēc atslodzes tikai vairojas.
– Vai ģimenē būs kāds darba turpinātājs?
– Ģimenē kopā ar sievu Ilonu izlolotas trīs meitas – Sindija, Evita un Linda, un viņām ir pavisam citādākas intereses. Vecākā – Sindija – izvēlējās studēt juristos, Evitai interesē aktiermāksla, ko apgūst Valmierā, jaunākā – Linda – vēl mācās Madonas Valsts ģimnāzijas 7. klasē. Vecākās māsas absolvēja Madonas mākslas skolu, jaunākā pašreiz mācās.
– Saka, ka šuvējam nav jaunu drēbju, kurpniekam – apavu… Vai jums izdevies pašam sev ko uzbūvēt?
– Tomēr izdevās uzbūvēt ģimenes māju. Māja prasa gan ieguldījumus, gan darbu, taču māju ceļ nākamajām paaudzēm, un ir cerība, ka kāda no meitām pēc studijām atgriezīsies Madonā.
28.02.2020.