ILZE FĀRNESTE ir sociālā darbiniece ar ļoti augstu atbildības izjūtu un ilgus darba gadus ir veltījusi Liezēres pagasta iedzīvotājiem. Šobrīd viņa ir Madonas novada pašvaldības sociālā dienesta vadītāja vietniece. Divdesmit trīs darba gadi ir aizvadīti, aktīvi un godprātīgi darbojoties sociālā darba praksē, un to ir novērtējuši arī kolēģi sociālajā dienestā, piesakot Ilzi Labklājības ministrijas konkursā „Labākais sociālais darbinieks Latvijā 2019".
Ilze Fārneste ir novērtēta un 20. martā saņems balvu nominācijā „Žūrijas speciālā balva sociālajā darbā 2019 ".
– Divdesmit trīs gadi sociālajā darbā ir ilgs laiks. Noteikti šie gadi bijuši dažādām emocijām piepildīti?
– Puse no mana mūža ir pavadīta sociālajā jomā. Tas ir mans vienīgais darbs. Ja man jautātu, vai es ko vēlētos mainīt, atbilde viennozīmīgi būtu – nē. Vispirms es esmu atradusi sevi, pēc tam savu vietu un esmu gandarīta par šo darbu. Šis ir tas iemesls, kāpēc tik daudz gadu ir aizvadīts sociālajā jomā. Protams, gan darbā, gan dzīvē ir arī rūgtums, bet no sūruma un grūtuma cilvēks tikai mācās. Ja strādā ar sevi, izproti lietas, ar kurām netiec galā, un ja izdodas palīdzēt sev, tad izdodas palīdzēt arī citiem.
Salīdzinot, kā es sāku darba gaitas sociālajā jomā un kā strādāju šobrīd, varu teikt, ka pa šo laiku mana domāšana ir ļoti mainījusies. Atslēga ir sākt ar sevi, mainīties pašam, tad arī darbs izdosies.
– Kā nonācāt līdz sociālajam darbam?
– Laikā, kad aizsākās sociālā joma un to apguvu, tā īsti neapzinājos galveno būtību. Man patika darbs ar cilvēkiem. Tajā brīdī man bija nozīmīgi darīt lietas, kas patīk –
dokumentācija, iespēja būt cilvēkos, uzklausīt viņus, palīdzēt. Bet ar šābrīža saprātu saprotu, ka man šis darbs ir bijis ielikts jau šūpulī. Atceros no bērnības, kad pie mammas, kas bija zootehniķe, reizēm palīdzību meklēja cilvēki, kas cieta ģimenēs, bieži no vardarbības. Jau tad redzēju šādas situācijas, vienīgi tad vēl neapzinājos to nopietnību. Tagad ar sevis analizēšanu, ar jautājumiem sev – kāpēc es daru tā, kāpēc netieku ar kādu situāciju galā, kāpēc pie manis atnāk tieši tādi klienti – es izprotu savu darbu. Šādi analizējot, nāk atklāsme, ka situācijas seko līdzi no senām dienām, ka kaut ko no tā visa arī pati savā laikā esmu piedzīvojusi. Mums katram ir savas problēmas. Piedzimstam ģimenē, kurā ir savs modulis. Es izveidoju ģimeni kopā ar cilvēku, kuram bija savs modulis, un kopā veidojam savējo. Diemžēl ne vienmēr tas izveidojas veiksmīgs. Ja cilvēks to saprot un analizē caur sevi, tad pieņem, ka tā bija jānotiek, nepārmet, par problēmām spēj runāt, diskutēt un dalīties. Ir mīts, ka nevajag dalīties savā pieredzē. Es uzskatu, ka to nevajag uzspiest. Pasakot, ka arī man bija tāda situācija, stāstot, ka man bija nepieciešams tāds laika posms, lai to atrisinātu, bet klientam noteikti tas izdosies citā laikā, ar pieņēmumiem un ieteikumiem var palīdzēt, iedrošināt. Iespējams, ka klients ņems vērā kādu no ieteiktajiem risinājumiem, bet varbūt atradīs pats savu.
– Darbs ar klientiem noteikti ir sarežģīts. Cilvēki tomēr ir tik dažādi.
– Ir jāmaina attieksme pret jebkuru cilvēku, kurš ienāk kabinetā. Kas der vienam, neder citam. Cik ļoti cilvēks vēlas mainīties, ir atkarīgs tikai no viņa paša. Svarīgi, ka cilvēks strādā ar sevi, sadarbojas ar darbinieku. Es esmu tas, kurš uzklausa. Man ir jāizslēdz doma, ka, iespējams, klients man melo. Esmu atklāta un tieša, tāpēc vienmēr saku, ka, ja klients stāsta ko nepatiesu, tad viņš melo pats sev. Ir jāiegūst klienta uzticība. Jārada izjūta, ka pie sociālā darbinieka var justies droši, uzticēties, viņš netiks tiesāts. Es neesmu tas, kas klientam kaut ko var prasīt. Es varu parādīt, ka tuneļa galā ir gaisma, ka ir dažādas iespējas, pastāstīt par tām. Bet izvēle būs cilvēka paša ziņā. Sociālā darbinieka uzdevums ir nenosodīt, būt blakus, līdzās. Klienti vēlas sapratni, reizēm vienkārši parunāties. Prioritāte ir cilvēks.
– Sociālais darbs ir joma, kurā nemitīgi ir jāpilnveidojas.
– Ja ir vēlme vairāk palīdzēt klientiem, izprast situācijas, var mācīties arī pašmācības ceļā. Visu nekad nevar zināt, tāpēc ir pieņemami, ja meklē informāciju par dažādiem gadījumiem, apspriežas ar kolēģiem. Sociālā joma ir viena no tām, kas prasa nerimstošu izglītošanos, sevis pilnveidošanu.
Sociālajiem darbiniekiem ir divdesmit četras obligātās apmācības, kuras apmeklēju arī es, bet, neraugoties uz to, pilnveidoju sevi. Pēc savas iniciatīvas apguvu smilšu terapiju. Šobrīd noslēgumam tuvojas psihosociālā konsultanta apmācības. Mācības ir mana vēlme darīt savu darbu labāk, palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešams, pielietojot citādākas metodes.
Cilvēki alkst pēc profesionālākas, saprotošākas, iejūtīgākas attieksmes, nevis formālas pieejas, tāpēc darbiniekiem ir jāmācās, un arī es turpināšu to darīt.
– Ilgus gadus sociālā darbiniece bijāt Liezēres pagastā, šobrīd strādājat Madonas novada pašvaldības sociālajā dienestā un esat vadītāja vietniece. Lēmums noteikti nenāca viegli.
– Šāds piedāvājums tika saņemts vairākkārt. Iepriekš biju sociālās palīdzības un sociālā darba nodaļas vadītāja. Kad izskanēja piedāvājums, es nebiju gatava emocionāli – pamest Liezēri, iespējams, pat uzņemties tik lielu atbildību. Bet pienāca īstais brīdis, un esmu šeit. Kad tomēr pieņēmu lēmumu un atbrīvoju kabinetu Liezērē, man bija viegli. Mierināja doma, ka es Liezēri nepametu, man tur joprojām ir smilšu terapijas kabinets. Liezēri neesmu aizmirsusi. Arī tagad darbs ir saistīts ar šo pagastu. Ir gandarījums, kad klienti vēl arvien jautā padomu, ierodas sociālajā dienestā pie manis. Tas man nozīmē ļoti daudz kā darbiniekam. Tāpat svētkos aizbraucu uz sociālajiem dzīvokļiem. Ir gandarījums par paveikto. To apliecina arī iedzīvotāju pateicība pasākumā „Mirdzi, Liezēre!".
– Labklājības ministrijas konkursā „Labākais sociālais darbinieks Latvijā 2019" esat viena no nominantiem un balvas saņēmējiem. Ko jums nozīmē šie apbalvojumi, pateicības?
– Pateicības un apbalvojumi noteikti ir nepieciešami, bet es neprotu tos pieņemt. Ir gandarījums un prieks, bet bagātu emociju gammu es gūstu, kad cilvēks atnāk un pasaka paldies, kad redzu, ka mans padoms, ieteikums ir viņam palīdzējis. Labklājības ministrijas apbalvojumam mani pieteica kolēģi. Protams, es apzinos, ka daru savu darbu labi, bet, no otras puses, tas ir darbs, kurš man patīk un padodas. Pirmās emocijas bija noraidošas, bija grūti to pieņemt. Īpaši tajā brīdī, kad tavs stāsts ir nodots iedzīvotāju balsošanai. Visiem tu nevari būt mīļš un patikt, bet tas ir tikai cilvēcīgi. Es cenšos nedomāt par šo apbalvojumu. Izskanot manam vārdam šādā konkursā, ir lielāka motivācija censties un darīt vēl vairāk. Tas jau ir apbalvojums, tāpēc rezultāts nav tik svarīgs.
– Kopā ar kolēģiem esat izveidojusi arī sociālo pakalpojumu telpu, kurā bērniem un jauniešiem tiek sniegtas dažādas terapijas, tāpat aktīvi darbojaties deinstitucionalizācijas (DI) projekta ieviešanā.
– Pateicoties lieliskai komandai, manām kolēģēm, sadalot pienākumus, izveidojām šādu telpu, kur bērniem un jauniešiem par Madonas novada pašvaldības līdzekļiem tiek sniegtas dažādas terapijas. Tās var saņemt bērni un jaunieši, kuriem jau ir funkcionāli traucējumi, un tādi, kuriem tie vēl nav noteikti, un tas dod iespēju uzlabot veselību, saņemt atbalstu, kas uzlabo dzīves kvalitāti.
Arī DI ir komandas darbs. Vairāk iesaistījos procesā, kas saistīts ar Liezēres pagastu. Manuprāt, sabiedrībai nav īsti izpratnes par cilvēkiem ar garīga rakstura problēmām, un uzskatu, ka sabiedrība ir jāinformē. Lielākās bažas ir par darbiniekiem. Cik no viņiem būs gatavi strādāt ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Personālam ir jābūt zinošam, ar pieredzi. Tāpat satrauc sabiedrības attieksme. Vieglāk ir dzīvot skaistā vidē, kur viss ir sakārtots, visi ir veseli. Realitāte ir pavisam citādāka. Viegli ir tiesāt un nosodīt, bet sabiedrībai ir jāmācās pieņemt un palīdzēt, mainīt attieksmi. Tāpēc mans uzdevums noteikti ir vairāk runāt un skaidrot.
– Veicot sociālo darbu, neizbēgami darbinieks uzņem klientu emocijas, reizēm pat negācijas. Lai neizdegtu, noteikti no tā ir jāatbrīvojas.
– Darbs ir emocionāli smags. Darbinieks uzņem klientu problēmas. Lai no tā visa atbrīvotos, sakārtotu sevi, ir nepieciešamas, piemēram, supervīzijas. Ne vienmēr pietiek ar ļaušanos vaļaspriekiem.
Ir situācijas, no kurām es atbrīvojos analizējot, domājot, lasot. Ir lietas, no kurām bez psihoterapeita palīdzības ir grūti atbrīvoties. Daudz palīdz kolēģi, sarunas ar viņiem. Mani iedvesmo iespēja doties uz citām vietām, kur es redzu, kā norit darbs, ikdiena. Satieku jaunus cilvēkus, ir pieredzes apmaiņa. Un, protams, vaļasprieki. Ziemā tā ir slēpošana, bet vasarā – turpinu mammas aizsākto rožu kolekciju. Man palīdz darbs, fiziskās aktivitātes. Lai labi justos, arī izskatītos, ir jādomā un jārūpējas par savu fizisko un garīgo labsajūtu. Ja tu pats jūties labi, esi emocionāli sakārtots, tad arī apkārtējiem vari sniegt to labāko.
21.02.2020.