Pagājušajā gadā apritēja desmit gadu, kopš tika izveidota Madonas novada dzimtsarakstu nodaļa. Iesākoties vienpadsmitajam darba gadam, uz sarunu aicinājām Madonas novada dzimtsarakstu nodaļas vadītāju VINETU LAMBERTI.
– Dzimtsarakstu nodaļa darbu uzsāka 2009. gada 2. novembrī, – sarunas sākumā apstiprināja Vineta Lamberte. – Šo desmit gadu laikā ir daudz darbiņu padarīts. Tie ir raisījuši gan pozitīvas, gan skumjas emocijas. Nupat saskaitīju, ka šajā laikā Madonas novadā esam salaulājuši 1009 pārus. Arī pirmais darbs jaunajā gadā sākās ar iesnieguma pieņemšanu laulību reģistrācijai. Tādi pieteikumi ir saņemti jau vairāki. Ir izrādīta interese arī par 02.02.2020. datumu, kam, manā skatījumā, nepiemīt nekāds maģisks spēks, bet daļai tas ir svarīgi. Arī pagājušo gadu statistika to apliecina, jo daļa pāru, kas ir laulību noslēguši līdzīgos zīmīgos datumos iepriekš, ir izšķīrušies un sen vairs nav kopā. Laulība jau ir jānoslēdz tai brīdī, kad to saka sirds, un tā nav jāpieskaņo kādam skaitlim, kādam zīmīgam datumam.
Uzsākot veikt dzimtsarakstu nodaļas vadītājas pienākumus, ļoti palīdzēja iepriekšējā darba pieredze. Turklāt nekas strauji nemainījās, galvenā atšķirība pēc administratīvi teritoriālās reformas – viss darbs, veicot Civilstāvokļa reģistrus, Madonas novadā norisinājās koncentrēti vienā vietā. No citām dzimtsarakstu nodaļām kaimiņu novados mēs atšķiramies ar to, ka atrodamies centrā, un Madonā ir gan slimnīca, gan VSAA Madonas reģionālā nodaļa, tāpat bankas arī ir tepat. Līdz ar to diezgan daudz pakalpojumu sniedzam arī citu novadu iedzīvotājiem. Daudzi uzreiz tieši no Madonas slimnīcas nāk pie mums reģistrēt mūžībā aizgājušos, tāpat veic dzimšanas fakta reģistrāciju, jo uz mājām grib aizbraukt jau ar visiem dokumentiem. Mums ir arī lielāka pieredze sarežģītos jautājumos, jo ar tiem saskarties sanāk biežāk – gan labojot lietas, gan mainot vārdu un uzvārdu, gan sagatavojot citus dokumentus.
Runājot par dzimtsarakstu nodaļas darbu kopumā, jāsaka, ka šajos desmit gados ir notikušas vairākas izmaiņas. Mēs esam uzsākuši strādāt ar jaunu programmu, visā valstī izveidota arī vienota Civilstāvokļa aktu reģistrācijas informācijas sistēma. Protams, pašiem arī bija daudz jāmācās, lai visus jauninājumus apgūtu, tai skaitā sekojot izmaiņām likumdošanā, kas arī nestāv uz vietas.
Ir ieviesti arī jauninājumi. Piemēram, sākot no pagājušā gada, izsniedzot Civilstāvokļa reģistrus, ir pieejama daudzvalodu standarta veidlapa. To ir iespējams saņemt kādā no ES valstu valodām, līdz ar to klientiem vairs nav jādodas pie notāra, lai to apstiprinātu, tulkotu, un tā ir liela priekšrocība.
– Par jaunumiem runājot, droši vien jāizceļ arī iespēja noslēgt laulības ārpus dzimtsarakstu nodaļas telpām.
– Šāda iespēja ir kopš 2014. gada, kad jaunais pāris var izvēlēties laulību reģistrācijas vietu. Ārpus dzimtsarakstu nodaļas telpām esam salaulājuši 81 pāri. Ir novērojama tendence šim skaitam ar katru gadu palielināties. Ārpus dzimtsarakstu nodaļas telpām mēs drīkstam laulāt tikai Madonas novadā. Populārākā laulību vieta viennozīmīgi ir Kalsnavas arborētums, kur labprāt laulājas arī citu novadu iedzīvotāji un rīdzinieki.
Ļoti skaistas laulību ceremonijas ir arī notikušas gan Gaiziņkalnā, gan lauku mājās, kas man sirdij ir vistuvākās. Ķiršu ziedēšanas laikā esmu salaulājusi ķiršu dārzā. Šoruden ābolu ražas laikā ļoti jaukas laulības norisinājās Dzelzavā, kad laulību gredzeni bija ievietoti sūnu spilventiņā kopā ar dzērvenēm un brūklenēm, un bija padomāts arī par citām niansēm. Ir bijušas laulības arī mežā, tā ka izvēle ir ļoti dažāda.
– Var just, ka laulību ceremonijām jūs gatavojaties un tās vadāt ar prieku un pozitīvām emocijām.
– Es apzinos, ka Dievs un valsts man to ir uzticējusi, un es patiešām cenšos laulību ceremonijas vadīt no sirds – ne tik oficiāli, kā tas noteikts nolikumā, kad jaunajam pārim jāpaziņo, ka nu ir kļuvuši par vīru un sievu. Sirds jau katru reizi kūlenīti apmet.
Ir pāri, ar kuriem aura ir tik vienota, kad līdz ar viņiem tiek izdzīvota visa viņu diena, viņu lielais notikums. Ir pāri, kuri atmiņā palikuši īpaši. Ir patīkami no viņiem svētkos saņemt apsveikumus, apzināties, ka tevi atceras, un, ja arī pašai ir piemirsušies uzvārdi (ir dienas, kad laulību ceremonijas notiek cita pēc citas), daži, mani sastopot, to atgādina un telefonā parāda iemūžinātos fotomirkļus no laulību ceremonijas.
Taču ir arī pāri, kad dzirkstīte viņu acīs nav redzama un rodas pat iespaids, ka viņus it kā kāds ar varu būtu atsūtījis uz dzimtsarakstu nodaļu.
Visus pārus, ko esmu salaulājusi, ekselī datorā esmu pierakstījusi un gada beigās arī piefiksējusi, kuri diemžēl vairs nav kopā. Kad saņemu paziņojumus par šķiršanos, tas tiek izlaists caur sevi. Šādos brīžos, reģistros redzot, ka pāris vairs nav kopā un nav pratis atrast to veidu, kā laulību saglabāt, sirsniņa, protams, nosāp.
Gribas, lai visiem kopdzīve būtu laimīga. Bieži vien esmu arī psihologs. Ir bijušas situācijas, kad pie manis atnāk, lai šķirtu laulību, bet, visu izrunājot, viņi ir palikuši kopā. Šādas pārrunas neietilpst manos tiešajos darba pienākumos, bet ir prieks, ka tu esi licis izvērtēt situāciju, aizdomāties, ka saglabāt laulību ir ļoti svarīgi un arī iespējams.
Kā nesen lasīju, cilvēki agrāk, kad saplīsa rotaļlietas, tās tomēr centās salabot. Turpretī tagad tās ar vieglu roku tiek izmestas. Diemžēl līdzīga situācija veidojas arī ģimenēs, kad necenšas risināt domstarpības, jo vieglāk jau ir paķert somu un katram aiziet savu ceļu.
Ir prieks arī par pāriem, kuri laulājas otru reizi. Vienubrīd tas bija ļoti izteikti. Ir bijis pat tā, ka pāris atkārtoti laulību savā starpā grib noslēgt pa kluso, jo izrādās, ka bērni pat nezina, ka viņu vecāki oficiāli ir izšķīrušies. Pāri ne vienmēr var loģiski pamatot, kāpēc kādreiz pārsteidzīgi rīkojušies: vai tas bija lepnums vai kāds cits iemesls. Pie tam, neraugoties uz to, arī pēc tam, saglabājot vienādus uzvārdus, ir turpinājuši dzīvot kopā.
Ir bijuši arī kuriozi. Kā pati smejos, varbūt kādreiz sarakstīšu grāmatu, jo šajos gados esmu pieredzējusi daudz interesantu gadījumu. Tā, piemēram, pagājušajā gadā savā darba praksē piedzīvoju īsāko laulību, kas pastāvēja tikai vienu mēnesi. Parasti neapdomīgāk rīkojas jauni cilvēki, bet šajā gadījumā tie bija jau ļoti cienījamā vecumā.
Ir bijusi arī tāda situācija, kad nedēļas sākumā jaunais pāris iesniedza iesniegumu laulību reģistrācijai, bet nedēļas beigās to izņēma, taču nākamās nedēļas sākumā tā pati sieviete (tikai ar citu līgavaini) iesniedza jaunu iesniegumu un pēc tam abi arī salaulājās.
– Kā vērtējat pirms desmit gadiem veikto administratīvi teritoriālo reformu attiecībā uz dzimtsarakstu nodaļu? Sākotnēji izstrādātais apvienotais projekts paredzēja, ka katrā pagastā būs dzimtsarakstu nodaļas vadītāja vietnieki.
– Sākumā tāda iecere bija, un tā, piemēram, tika īstenota Gulbenes novadā, bet pēc kāda laika arī tur no tā atteicās, jo apjoms pagastos, kur, piemēram, laulības tiek noslēgtas varbūt tikai reizi vai divas gadā, ir mazs. Tā ka es domāju, ka vienas dzimtsarakstu nodaļas izveide Madonas novadā ir bijis pareizs lēmums.
Turklāt iedzīvotāju skaits ar katru gadu samazinās. Paskatoties iepriekšējā gada statistiku, starpība ir mīnus 181, bet kopš novada izveides tas, ņemot vērā tikai dzimšanu un miršanu un neskaitot tos, kuri joprojām ir deklarējušies Madonas novadā, bet atrodas ārpus Latvijas, ir sarucis par 1297 iedzīvotājiem jeb viens kārtīgs pagasts vai divi mazi pagasti ir palikuši tukši… (Plašāk ar aizvadītā, 2019., gada statistiku iepazīstināsim kādā no laikraksta nākamajiem numuriem. – Red.)
Dzimtsarakstu nodaļai aizvadītais desmitais darbības gads gan noslēdzās ne visai priecīgā noskaņā. Madonas novada dome pieņēma lēmumu samazināt vienu štata vienību (dzimtsarakstu nodaļas vadītāja vietnieks). Patlaban notiek darbinieku izvērtēšana.
Pieņemot šādu lēmumu, pašvaldība ar mani nekonsultējās. Lēmums tika pieņemts, balstoties uz Valsts kontroles ieteikumu. Man tas nešķiet īsti pamatots, ņemot vērā, ka izskatās, ka novads tuvākajā laikā kļūs lielāks.
– Jums nenoliedzami ir interesants darbs, kas aizņem daudz laika un kuram atdodat savu sirdi, bet vai ir arī kādi citi vaļasprieki?
– Tā noteikti ir ceļošana. Cenšos vismaz divreiz gadā kaut kur aizbraukt. Parasti tas ir rudenī un pavasarī, kad ir mazāk laulību. Vēl liela mana aizraušanās ir puķes, kam tiek veltīts ļoti daudz brīvā laika. Esmu kļuvusi puķu atkarīgā. Man dārzā ir sastādīts ap 400 pujeņu, tāpat flokši, hostas un citas. Katrā ziņā cenšos, lai māja vasarā būtu skaista. Ar nepacietību jau gaidu martu, kad varēšu sākt rušināties pa zemīti, stādīt podiņos un darīt citus darbus. Zeme ir tā, kas man dod ļoti daudz spēka.
Beidzamajos gados vairāk esmu aizrāvusies tieši ar peonijām, kas gan man ir patikušas vienmēr. Tagad tās manā dārzā zied visās iespējamās krāsās, ir gan agrās, gan vēlās šķirnes. Tās pērku no dažādām valstīm, ne tikai no Latvijas stādaudzētājiem.
Tagad, kad bērni izskoloti un viņiem ir sava dzīve, vairāk līdzekļu varu atvēlēt savām iegribām. Šovasar varbūt dārzs vēl nebūs tik krāšņs, kā savos sapņos to sen esmu iztēlojusies, bet nākamajos gados būs izlocītas arī pujeņu upes, kuras līdz šim esmu stādījusi dobēs pļavā. Un ne tikai pujeņu stādījumi, bet arī ziemcietes un daudz citu puķu. Kā es smejos, tagad līdzekļus varu atļauties investēt savam priekam un saviem mazbērniem cerībā, ka viņi to novērtēs.
10.01.2020.