Šovasar 1. jūlijā apritēja 15 gadu, kopš par SIA „Madonas siltums" vadītāju tika apstiprināts ULDIS LIELVALODIS. Šis gads, kā šotrešdien tiekoties sarunā atzina ilggadējais uzņēmuma vadītājs, ir bijis dažādu notikumu piesātināts. Augustā atzīmējis dzīves jubileju, bet rudenī pieņēmis vēl kādu svarīgu lēmumu, un nu jau otro nedēļu pēc aiziešanas pensijā pierod pie citiem dzīves ritmiem.
– Vispirms jau pievērsīšos veselībai, vairāk laika veltīšu ģimenei, bērniem, savam sestajam mazbērniņam – mazmeitiņai Ancei, – atklāja Uldis Lielvalodis. – Man ir daudz plānu un arī vaļasprieku. Mūsu ģimene jau daudzus gadus nodarbojas ar biškopību, mums ir 70 bišu saimes, bet gribam to skaitu palielināt līdz simtam. Turpināšu kolekcionēt monētas, medaļas, ordeņus, apbalvojumus un citas vēsturiskas liecības. Ceru, ka vasarā varēšu atsākt arī makšķerēšanu.
– Jūs dzīvojat Kusā, pirms tam te ilgus gadus arī strādājāt. Kā kļuvāt par „Madonas siltuma" vadītāju?
– Pēc profesijas esmu mehāniķis. Daudzus gadus nostrādāju meliorācijas sistēmā, vienpadsmit gadu vadīju Aronas pagasta padomi, tāpat veicu pagasta padomes deputāta pienākumus. Pēc tam sekoja darbs privātfirmā, strādāju SIA „Kusas siltums", kas ar siltumu nodrošināja Kusas ciematu, bet uz Madonu strādāt mani uzaicināja toreizējais Madonas pilsētas domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters. Ilgi šaubījos, bet tad piekritu.
Un nenožēloju, jo visus šos 15 gadus man bija iespēja strādāt ļoti atsaucīgā, sirsnīgā un zinošā kolektīvā. Liels paldies visiem par to!
Taču sākums bija ļoti grūts. Trūka kurināmā, ziemā kopā ar Ivaru Grandānu braucām uz zemnieku saimniecībām, kokapstrādes uzņēmumiem, lai vienotos par kurināmā iegādi. Kad es sāku strādāt „Madonas siltumā", apkure tika nodrošināta, kurinot ar šķeldu un malku. Pārmaiņas, atsakoties no mazuta, bija īstenotas jau iepriekšējā uzņēmuma vadītāja Fjodora Jakovļeva laikā, bet bija nepieciešams veikt arī citus uzlabojumus.
Katlumājā Cesvaines ielā 24 tika uzstādīts lielais Orion apkures katls, kas izrādījās galīgs brāķis. Kā zināms, pirms šādiem un līdzīgiem pirkumiem ir jāveic iepirkums, kurā parasti uzvar lētākais piedāvājums, kas ļoti bieži nav pats labākais variants.
Arī apkures katls Cesvaines ielas katlumājā bija ne tikai lētākais, bet, kā pēc tam atklājās, neatbilda vairākiem parametriem, tai skaitā lielāks izrādījās šķeldas patēriņš, kas pārsniedza noteiktās normas; tāpat elektrības patēriņš bija ļoti liels. Un arī katla konstrukcija bija ar defektiem – tas plīsa pa šuvēm, bet, kā par brīnumu, regulāri to remontējot, šis apkures katls kalpoja salīdzinoši ilgi.
Turpretī iegādātais Somijā ražotais apkures katls Zābera ielas katlumājā – bez īpašām problēmām.
– Kas, pārņemot uzņēmuma vadību, bija lielākais izaicinājums?
– Pirmais, kas bija jādara, – vajadzēja samazināt katlumāju skaitu Madonas pilsētā. Pamazām, savienojot siltumtrases, no vairākām katlumājām atteicāmies. Patlaban Madonā darbojas trīs katlumājas, bet karsto ūdeni vasarā nodrošina viena Cesvaines ielas katlumāja. Rudenī, kad apkures sezona sākas visā pilsētā, darbu uzsāk arī katlumāja Augu ielā, savukārt ziemā, kad būtiski palielinās siltumpatēriņš, – arī Zābera ielas katlumāja.
Priecē, ka siltumapgādes sistēma Madonā tagad ir tā sakārtota, ka no Cesvaines ielas katlumājas, kas atrodas pilsētas otrajā pusē, siltums, nodrošinot karsto ūdeni vasarā, aiziet līdz pat Jaunlazdonai un Smeceres silam. Līdz tam tieši karstā ūdens nodrošināšana vasarā, kurinot visas katlumājas, radīja uzņēmumam lielākos zaudējumus.
– Vai tiek plānots Madonas pilsētā atteikties vēl no kādas katlumājas?
– Manuprāt, pagaidām tas nav nepieciešams, jo, kā jau minēju, vasarā, tāpat uzsākot apkures sezonu – cik ilgi vien iespējams, kurinām ar vienu vai divām katlumājām. Tas atkarīgs no tā, kāds ir rudens. Piemēram, šogad, kad pie durvīm jau klauvē decembris, Zābera ielas katlumāja vēl nav palaista. Tā ka trīs katlumājas Madonas pilsētā ir optimāls variants. Bet, protams, par to spriedīs un lems jau uzņēmuma jaunā vadība.
Tomēr jāņem vērā, ka Madonā beidzamajos gados diezgan būtiski ir palielinājies klientu skaits, un darbs šai virzienā turpinās. Kā, piemēram, šoruden, kad, īstenojot projektu „Siltumtīklu izbūve Madonā", tika pieslēgti pilsētas centralizētajai siltumapgādes sistēmai 34 jauni objekti, galvenokārt Valmieras, Liepājas, Ziedu, Ievu, Lazdu, Strazdu un Dumpu ielā. Tika izbūvētas arī siltumtrases 2012 m garumā, kā arī katrā ēkā iebūvēts siltummezgls.
Priecē, ka tas ir raisījis lielu interesi arī pārējos iedzīvotājos. Ir jau saņemti 74 iesniegumi, un to skaits, visticamāk, turpinās pieaugt.
– Kā uzņēmuma darbību ietekmējusi apkalpes zonas paplašināšana Dzelzavas, Liezēres, Sarkaņu, Barkavas, Aronas pagasta virzienā?
– Stratēģiski tas ir pareizs risinājums. Pretējā gadījumā pagastos nebūtu iespējams īstenot projektus, paaugstinot katlumāju efektivitāti un piesaistot ES struktūrfondu finansējumu. Nākamajā gadā uzņēmums siltumsaimniecību pārņems arī Ļaudonas pagastā.
Izstrādājot projektus, ja grib saņemt ES struktūrfondu atbalstu, noteicošais ir ekonomiskais pamatojums. Arī jau minētajā projektā tas nenācās viegli. Pagāja kādi trīs gadi, kamēr tika pārvarēti visi birokrātiskie šķēršļi. Taisnību sakot, mūs izvilka pieslēgums ēkai Avotu ielā 8. Tiesa, tagad Eiropā arvien lielāks uzsvars tiek likts tieši uz izmešu samazināšanu, nevis tikai uz efektivitātes palielināšanu, to, cik ātri atmaksāsies finanšu ieguldījumi, tāpēc, iespējams, piesaistīt ES finansējumu arī privātmāju pieslēgšanai centralizētajai apkures sistēmai varēs arī turpmāk un šajā jomā iesākto Madonas pilsētā un citviet turpināt.
Tomēr tas nav tik vienkārši. Tie ir lieli ieguldījumi, kas, piemēram, pieslēdzot 34 objektus Madonā, labākajā gadījumā atmaksāsies kādos trīsdesmit gados. ES struktūrfondi sedz 40%, bet uzņēmums jau iznes lielāko smagumu – 60%.
– Opozicionārs, Madonas novada domes deputāts Andrejs Ceļapīters vienā no domes sēdēm minēja, ka SIA „Madonas siltums" kredītportfelis teju sasniegs
5 miljonus. Vai aizņēmumi, īstenojot nenoliedzami vajadzīgus projektus, neapdraud uzņēmuma finansiālo patstāvību?
– Kredītportfelis tik tiešām ir liels, bet pirms projektu īstenošanas un aizdevumu ņemšanas tiek veikti skrupulozi aprēķini, izvērtētas iespējas tos atdot ilgtermiņā. Uzņēmumā strādā ļoti zinoša finanšu analītiķe Egija Romanovska. Es viņai uzticos, līdzīgi kā iepriekšējai ekonomistei Skaidrītei Kalniņai, kuras aprēķini ir pamatā pašlaik spēkā esošajam siltumapgādes tarifam, kas nav mainījies jau kopš 2008. gada un ir viens no zemākajiem valstī. Katrā ziņā uzņēmums to var pavilkt un ar maksātnespēju tas nedraud.
– Runājot par tarifu, publiski ir jau izskanējis, ka, beidzoties apkures sezonai, maijā Regulatoram tiks iesniegts jauns tarifa projekts un tas būs vienots visā „Madonas siltuma" apkalpes zonā. Cik pamatotas ir cerības, ka tas varētu nedaudz pat samazināties?
– To, ka tas varētu samazināties, es gan nesolītu. Taču ir reāli to noteikt vienādu visā uzņēmuma apkalpes zonā, tādu, kāds tas patlaban ir Madonas pilsētā – 50,68 eiro par megavatstundu. Tas nozīmē, ka dažos pagastos tas nedaudz palielināsies.
– Kurš no projektiem jums pašam ir sagādājis lielāko gandarījumu?
– Tas ir jāvērtē kontekstā ar uzņēmuma ieguvumiem. Priecē, ka katru gadu esam piedalījušies kādā projektā. Un tas nebūt nav mans nopelns, bet gan visa kolektīva sasniegums.
Liels gandarījums ir arī par to, ka šajos 15 gados, kamēr vadīju uzņēmumu, ir izdevies piesaistīt jaunus klientus. Pateicoties tam, tāpat katlumāju skaita samazināšanai un maģistrālo tīklu atjaunošanai Madonā, samazinot siltuma zudumus trasēs, varējām arī noturēt nemainīgu tarifu tik ilgu laiku. Liels ieguvums ir Madonas slimnīcas pieslēgums centralizētajai siltumapgādes sistēmai. Madonas slimnīca ir ļoti labs klients, tai ir liels siltumpatēriņš ne tikai ziemā, bet arī vasarā, kad tiek izmantots karstais ūdens. Tuvākajā laikā tiks pieslēgts vēl viens liels objekts – bijušais universālveikals Poruka ielā.
– Vai šajos 15 gados, vadot uzņēmumu, ir izdevies īstenot visas ieceres vai tomēr ir nožēla, ka kāds sapnis palicis nepiepildīts? Kādas ir domas par kādreiz tik plaši apspriesto ieceri Madonā būvēt koģenerācijas staciju?
– Uz to var paskatīties divējādi. Savulaik jau tas tika pasniegts kā ļoti liels ieguvums. Manuprāt, ja koģenerācijas staciju izdotos uzbūvēt „Madonas siltumam" sadarbībā ar pašvaldību, tad šo ideju varētu atbalstīt, bet ja to darītu privātais, kas, kā daudzi uzskata, strādā racionālāk, tad pašvaldībai pēc projekta īstenošanas būtu maz iespēju ietekmēt turpmākos lēmumus, tai skaitā arī tarifu, jo privātais vairāk vai mazāk jau diktētu savus noteikumus. Taču toreiz ņemt tik lielu aizņēmumu neļāva uzņēmuma kredītportfelis. Turklāt nostāja tagad ir mainījusies arī valstiskā līmenī, atjaunojamajiem resursiem vairs netiek solīts tāds atbalsts, kā sākumā, bet kredīti, ja tie ņemti, tāpat ir jāatdod.
– Tas tiesa. Arī arhibīskaps Jānis Vanags uzrunā Rīgas Domā 18. novembrī pieskārās klimata izmaiņām, aicinot ieguldīt zinātnē un inovācijās, kuras zaļo enerģiju padarītu pieejamāku un lētāku par fosilo, nevis subsidēt tehnoloģijas, kuras savu efektivitāti ir pierādījušas tikai elektrības rēķinu OIK ailītēs.
– Lielā mērā tā diemžēl ir sanācis. SIA „Madonas siltums" īstenotie projekti gan ir vērsti uz energoefektivitātes paaugstināšanu katlumājās, pakalpojuma kvalitātes palielināšanu, izmaksu samazināšanu. Cerams, ka tas pozitīvi atsauksies arī uz jauno tarifa projektu, kas Regulatoram tiks iesniegts nākamajā gadā.
29.11.2019.