Jūrmalniece un liezēriete, televīzijas režisore Virdžīnija Lejiņa un rakstnieks Jānis Lejiņš 13. novembrī bija Madonas novada bibliotēkas viesi.
Virdžīnija Lejiņa pazīstama kā vairāku televīzijas seriālu („Lai tev labi klājas!", „Vienas vasaras zieds", „Tumsas puķe", „Tas notika Rīgā") autore. Populārākais, protams, ir „Likteņa līdumnieki", kam sešu gadu garumā sekoja līdzi visa Latvija un kas filmēts mūsu pusē.
TV seriāli, videofilmas, izrādes
– Tā bija brīnišķīga iespēja caur vienu dzimtu parādīt vairāk nekā simt gadu Latvijas vēsturē. Stāstīt par vēsturi caur gadskaitļiem nav nozīmes, vēsture jārāda caur konkrētiem cilvēkiem, tad skatītājs to izjūt caur sirdi, emocionāli, – neslēpa Virdžīnija Lejiņa.
Bez tam režisore videofilmās iemūžinājusi daudzas ievērojamas Latvijas kultūras personības: Kārli Skalbi, Marģeri Zariņu, Andu Līci, Jāni Lūsēnu, Imanta Ziedoņa epifānijas, bijusi vairāku teātra izrāžu režisore.
Rakstnieka klātbūtne
Jāni Lejiņu savukārt esam iepazinuši kā vēsturisko romānu rakstnieku. Jānis Lejiņš ir triloģijas „Zīmogs sarkanā vaskā" un romānu „Kamera obskura" un „Vīrieša sirds" autors.
– Literatūrai ir jāizraisa lielas jūtas – vai nu cilvēks ir jāuzmundrina, vai jāsasmīdina, jābūt ir kaut kam ārpus ikdienišķā, – bibliotēkas pārstāve Sarmīte Radiņa atgādināja Jāņa Lejiņa kādreiz sacītos vārdus.
Saruna par radošo rokrakstu
Virdžīnijai Lejiņai tikšanās vadītāja vispirms lūdza pastāstīt, kā rodas un kas nepieciešams jaunam darbam režijas jomā.
– Radošas lietas ir grūti izstāstīt, tās ir tik netveramas un katram citādāk saprotamas, – atbildi iesāka režisore. – Šobrīd filmēju simtgadnieci aktrisi Elvīru Baldiņu. Vienā reizē viņa prasa: „Vai zini, kas ir dvēsele?" Un pati atbild, ka tas ir radošums. Un patiešām – bez radošuma nav dvēseles un bez dvēseles nav radošuma. Pirmie impulsi vienmēr dzimst dvēselē. Dzīvojot līdzi visam, kas notiek, kāds iekšēji diktē man uzdevumu, par ko konkrētajā brīdī vajadzētu runāt. Tad piemeklēju materiālu un cilvēkus, ar kuriem kopā šo mērķi sasniegt.
Zemniecība un tās atspoguļojums
Lauku dzīve, zemnieku darbs Virdžīnijai Lejiņai palicis prātā no mūsu novadnieka, rakstnieka Jāņa Sārta grāmatas „Kur strauti runā", ko viņa izlasīja 12 gadu vecumā: – Nebiju lauku meitene, tomēr Jūrmalā, kur dzīvoju, kaimiņi turēja govis, cūkas, vistas, viņi žāvēja zivis – baudīja īstu lauku dzīvi. Vilkme pēc šīs dzīves burvības atspoguļošanas manī bija jau sen. Strādājot televīzijā, rosināju parādīt kaut ko no šodienas laukiem. Tā kā toreizējais „Lauku Avīzes" vadītājs Viesturs Serdāns vēlējās atbalstīt Vladimira Kaijaka tetraloģijas iemūžināšanu, sapratu, ka jāpiekrīt šim priekšlikumam. Vienmēr šķitis – ja izdarīšu savu darbu labi, visai pasaulei atvērsies acis. Uzskatīju, ka īstā iekšējā neatkarība ir laukos, zemniecībā, jo zemniekiem vienmēr bijusi neatkarīga dvēsele. Pievilcīgi likās, ka vienas dzimtas ietvaros varu iziet cauri daudziem mūsu tautas vēstures līkločiem.
Radošās brigādes veidošana
Režisore uzsvēra, ka darba sākumā svarīgi atrast komandu, radošo brigādi, ar kuru kopā strādāt, un lai sakristu domāšana par ceļu, kā pamatmērķi realizēt.
– Būtiski, lai filmēšanas gaitā aktieriem būtu ko spēlēt. Jo pretrunīgāks, sarežģītāks, mīklaināks raksturs, jo interesantāks uzdevums meistaram. Bez tam jāmāk aktieri aizdedzināt, lai viņš jūt sava tēla atveidi kā ļoti aizraujošu uzdevumu, – daudzos režisora uzdevumus ieskicēja Virdžīnija Lejiņa.
Ar čuguna pēcpusi
Kā ietilpināt laiku un vēsturisko atmiņu grāmatās, kā pakārtot savu ikdienu izpētes un rakstīšanas procesam – par to sarunā dalījās prozas meistars Jānis Lejiņš.
– Rakstniekam ir milzu priekšrocības, jo nevajag komandu, sēžu istabā un rakstu. Triloģija „Zīmogs sarkanā vaskā" paņēma desmit gadu no manas dzīves, tāpēc piekrītu reiz dzirdētajam, ka rakstniekam vajag čuguna pēcpusi, – pasmaidīja Jānis Lejiņš.
– Vispirms ir studijas, vēstures izpēte un tikai tad rakstīšana. Turklāt svarīgs ir pirmās pogas likums: kā pirmo pogu sapogāsi, tā tiks pogātas pārējās. Mūsu vēsture ir sapogāta uz Indriķa hronikas pamata, kas ir stipri apšaubāms.
Daiļdarbs kā iztēles veidotājs
Autors komentēja, ka vēsture, ko māca skolā, ir garlaicīga. Literatūras uzdevums ir atklāt vairāk – to, ko pārdzīvo cilvēks: – Mēs visi dzīvojam divās pasaulēs: viena ir taustāmo lietu pasaule, otra – mūsu domas. Savā iztēlē izbraucam visdažādākos ceļus. Rakstniekam jādod iespēja cilvēkam padzīvot alternatīvā pasaulē, un man gribas, lai mana pasaule ir kā klasisko pasaku pasaule: tā iziet cauri dažādām šausmām, bet beigas vienmēr ir labas. Te nedomāju par morāli, moralizēšanu, bet lai lasītājs ir izraudājies, guvis daudz pārdzīvojumu, bet finālā viņam ir laba pēcgarša, viegla elpošana.
Jānis Lejiņš vēstīja, ka mākslai jārosina uz pasauli paraudzīties citādāk – jāpalīdz saprast, ka tas, ko mēs varam aptaustīt ar rokām un dzirdam sev visapkārt, nav visa pasaule: – Grāmatās jau viss nevar būt kā īstenībā. Vairāk vai mazāk tā ir iztēles pasaule, kurai cilvēkos jāizraisa jūtas. Vēsturiskie romāni balstās uz vēsturiskiem faktiem, ko nereti apvijam ar stāstiem. Par vienu un to pašu vēsturisko notikumu vairāki rakstnieki var uzrakstīt atšķirīgi. Vēsture taču ir labirints, pa kuru, galvu nepacēlis, var ceļot gadiem.
27.11.2019.