Trīs dienu garumā ar dažādu personību un jomu pārstāvjiem Madonas katoļu draudze šīs nedēļas nogalē svinēja Kristus Karaļa svētkus.
Madonā viesojās, uzrunu teica un Sv. Misi svinēja priesteri Ronalds Melkers, Pāvils Kamola, Ingars Stepkāns, Māris Ozoliņš; notika Taizē vakars ar draudzes mūziķu un luterāņu draudzes pārstāvju saspēli; slavēšana, kurā iesaistījās draudzes ukuleļu ansamblis, jaunieši ar ģitārām un klarneti; svētdien draudzē viesojās un dievkalpojumā dziedāja Siguldas koris, bet dienu iepriekš draudzes namā notika gleznu izstādes atvēršana un tikšanās ar darbu autoru – priesteri Gati Mārtiņu Bezdelīgu.
Klātesošajiem priesteris pastāstīja par saviem pirmajiem centieniem iepazīt glezniecību, kas notika ar Liepājas Mākslas skolas pasniedzēju palīdzību. Sekoja nejauša iepazīšanās ar krievu gleznotāju Aleksandru Ņekrasovu, pie kura viņš Pēterburgas Modernās mākslas muzejā apguva kursu glezniecībā.
Mākslas izstādēs Gatis Mārtiņš Bezdelīga piedalās kopš 2010. gada. Ekspozīcijai Madonā dots nosaukums „Ceļmala". – Pa ceļu mēs ejam, bet ceļmalā apstājamies uz kādu ilgāku brīdi. Šeit izlikti darbi, kas rāda vietas, kur esmu apstājies, braucot ar draugiem plenēros un apskatot citas zemes un mūsu Latviju. Ceļmala ir arī vieta, kur piestājam dzīves gājumā. 1994. gada vasarā bīskaps Bulis mani iesvētīja par priesteri. Drīz saņēmu norīkojumu kalpot par vikāru Jēkabpils Romas katoļu draudzē. Tā jums netālajā pilsētā apstājos uz diviem gadiem. Pēc tam sekoja kalpojums Saldū, kur esmu pavadījis vairāk nekā 12 gadu, tad – Liepājā, Alsungā, tad atkal Saldū. Lūk, tie ir manas dzīves pieturas punkti, un caur tiem aicinu arī jūs atcerēties sev svarīgās ceļmalas, – rosināja priesteris. Turpinājumā viņš pastāstīja par savu darbu pie libreta veidošanas komponista Riharda Dubras operai „Suitu sāga", bet visvairāk laika veltīja katehēzei par Kristu kā Karali.
– Kristietībā mēs iepazīstam upurgatavo mīlestību, kas manifestējas pašā Kristū. Lai tā atspoguļotos Dieva bērnos, Kristus uzskaita vairākas Kalna svētības. Kristus klātbūtne mūsu dvēseles pārveido tā, ka kļūstam otram par tuvāko. Tā ir empātija pret citu, iejūtība, lai uz otru raudzītos ar labvēlību, atsakoties no egoisma, pārtopot jaunā cilvēkā. Šajā ceļojumā saskaramies ar sirdsapziņu vai – kā dažkārt to saucam – Dieva balsi. Savas dzīves vēsturi sākam vērtēt ar tās mērogu – cik Dieva valstība ir manī pašā, cik esmu taisnīgs, labestīgs, godīgs un cik daudz spēju mīlēt. Tātad – kāda ir manas personības kvalitāte un cik piederu Kristum Karalim.
26.11.2019.