Latvijā šobrīd pašvaldību sociālajos dienestos strādā gandrīz 1300 sociālo darbinieku. Viņu pienākumu loks ir plašs – sākot ar atbalstu klientam dažādu sociālo problēmu risināšanā, palīdzību klientam attīstīt spējas risināt problēmas, rast atbalstu piesaistīt sociālekonomiskos resursus un attiecīgos sociālos pakalpojumus personai un daudz citu pienākumu. Ar sociālā darbinieka palīdzību grūtībās nonākušajiem tiek sniegtas nepieciešamās zināšanas, aprūpe un uzmanība, lai cilvēks justos vajadzīgs un iekļautos sabiedrībā.
Nedaudz vairāk kā gadu Lazdonas pagasta sociālā darbiniece ir RITA KROMĀNE, kas ar lielu cieņu un sapratni cenšas palīdzēt ikvienam, kurš ir nonācis grūtībās.
– Jaunajā Madonas logo teikts „Mana Madona", tā arī es varu teikt – „Mana Madona". Mana bērnība ir pavadīta šajā pilsētā, un ceru, ka arī turpmākā dzīve būs cieši saistīta ar to. Atceroties skolas laikus, varu atzīt, ka neesmu bijusi paraugskolniece, tomēr domāju, ka skolotājas mani atceras ar kaut ko labu.
Esmu sociālā darbiniece Lazdonas pagastā jau nedaudz vairāk kā gadu. Sociālā darba gaitas uzsāku 2012. gadā kā sociālā aprūpētāja Dzelzavas dienas centrā, pēc tam biju sociālā darbiniece Barkavas pansionātā un vēlāk Mārcienas pansionātā.
– Jau ilgāku laiku pansionātā vairs nestrādājat, tomēr ikdiena ir saistīta ar sociālo darbu.
– Tā tikai šķiet – ja esi sociālais darbinieks, darba specifika visur ir vienāda, bet tā nebūt nav. Katrā institūcijā ir savi knifiņi, atšķiras nepieciešamās zināšanas. Darbs pansionātā ir emocionālāks, tu pieķeries klientiem un pārdzīvo, ja kaut kas notiek. Diemžēl nākas aptvert to, ka mēs neviens neesam mūžīgi… Vienā mirklī sapratu, ka pārāk bieži domāju par to, kāds būs mans mūžs un cik ilgs laiks ir atvēlēts man. Tā izjūta nomāca, un sāku domāt, ka ir pienācis laiks pamainīt darba vidi. Jau sen vēlējos pamēģināt, kā ir būt sociālā dienesta darbiniekam. Tagad, atskatoties uz iepriekšējiem notikumiem, saprotu, ka bija pienācis īstais brīdis, lai ieceres īstenotu, jo pavērās iespēja strādāt Lazdonas pagastā. Pirmajā mēnesī nesapratu neko, jutos diezgan nelāgi, kamēr izpratu darba specifiku un iemācījos darboties ar programmu.
– Kāds ir jūsu ceļš līdz sociālajam darbam? Vai iepriekš jau zinājāt, ka izvēlēsities nākotni saistīt ar sociālo darbu, vai tomēr viss notika neapzināti?
– Pēc vidusskolas absolvēšanas ir grūti saprast, kas vēlies būt un kas būs vajadzīgs darba tirgum. Izvēle, kur turpināt mācības, ir plaša, grūtāk ir atrast to īsto un pareizo. Pamēģināju vairākas studiju programmas, līdz nonācu pie savas šābrīža profesijas. Tomēr bieži pēc savām izvēlēm saprotu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Pēc vidusskolas es studijas uzsāku studiju programmā „Māszinības", tomēr ātri vien apjautu, ka tas nav domāts man. Paula Stradiņa medicīnas koledža piedāvāja iegūt kvalifikāciju kā sociālajam rehabilitētājam, ko arī izmantoju. Sniegtās zināšanas man interesēja un pat aizrāva, tomēr, tuvojoties izlaidumam, sapratu, ka ar darbavietas atrašanu Madonā šajā specialitātē būs diezgan sarežģīti, un nolēmu turpināt celt savu kvalifikāciju Baltijas Psiholoģijas un menedžmenta augstskolā, un tā sākās mana sociālā darba karjera.
– Kādi ir lielākie izaicinājumi sociālajā darbā?
– Vislielākais izaicinājums noteikti ir saglabāt vēsu prātu arī tādās situācijās, kuras prasa daudz nervu, rada stresu. Ir jānotur sevi rāmjos. Esmu priecīga, ka man apkārt ir zinoši un pretimnākoši kolēģi, kuri katrā bezizejā palīdz atrast izeju. Varu lūgt palīdzību, padomu situācijās, kuras pat varētu šķist neatrisināmas.
Mūsu darba specifika ir pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir, un nekritizēt, bet palīdzēt. Darbojoties sociālajā jomā, esmu sapratusi, ka nevarētu strādāt sociālās aprūpes institūcijā bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Man ir grūti izprast tos vecākus, kuri savus bērnus atstāj novārtā, pamet. Man bērni ir ļoti svarīgi, tāpēc šādus vecākus nesapratīšu. Nereti bērnu dīvainā uzvedība ir saistīta ar vecāku uzmanības deficītu un vēlmi tikt samīļotam, būt vajadzīgam.
Savukārt prieku un iedvesmu strādāt dod gan iespēja konsultēties ar pieredzējušākajiem kolēģiem, gan iespēja palīdzēt cilvēkiem, dažreiz pat tikai ar sarunas palīdzību.
– Zinot, ka sociālā joma ir ļoti nopietna, ikdiena saistīta ar dažādiem cilvēkiem, ģimenēm un situācijām, vai ir viegli to nelaist sev klāt, neņemt darbu uz mājām un pēc kabineta durvju aizvēršanas par to nedomāt?
– Tā kā esmu samērā jauns speciālists, pagaidām man nesagādā problēmas atšķirt darbu no mājām. Mājās mani gaida ģimene un mīļdzīvnieki, kuri pēc darba dienas beigām nedod laiku domāt par darbu. Esmu savtīga, jo uzskatu, ka brīvdienas ir domātas, lai vairāk laika varētu veltīt sev un ģimenei un nedarīt neko, kas saistīts ar tiešo darbu. Protams, ir bijušas situācijas, ka pēc darbdienas beigām vai brīvdienās zvana klients, bet tās ir ļoti retas reizes, tad ir jāizvērtē zvana nopietnība – vai jāsniedz atbalsts un mierinājums vai jāpalūdz atzvanīt, satikties darba laikā.
– Ar tikpat lielu atdevi un entuziasmu kā sociālajā darbā strādājat arī Latvijas Sarkanajā Krustā. Kā nonācāt līdz tam?
– Šeit vēlreiz pierādās jau iepriekš minētais, ka viss dzīvē notiek tā, kā tam jānotiek. Mani uzrunāja Latvijas Sarkanā Krusta Madonas komitejas biedre un aicināja pieteikties uz izpilddirektores amatu. Kā jau ikvienam, dodoties nezināmajā, sākumā bija baiļu izjūta. Visvairāk baidīja jaunais un nezināmais, jo īsti pat neizpratu šī amata pienākumus, bet ar laiku visu var iemācīties, protams, ja ir vēlme.
– Kas īsti ir Sarkanais Krusts, un kādi izaicinājumi ir šajā darbā?
– Latvijas Sarkanais Krusts (LSK) ir viena no lielākajām biedru un brīvprātīgo organizācijām Latvijā. Tās darbība aptver visu Latvijas teritoriju – katrā reģionā darbojas LSK komiteja, tādējādi nodrošinot palīdzību pēc iespējas tuvāk iedzīvotāju dzīvesvietai.
Mūsu Madonas komiteja specializējas pirmās palīdzības dežūrās masu pasākumos, pirmās palīdzības sacensību rīkošanā un apmācībās, Veselības istabas pakalpojumā, organizējam labi apmeklētās bezatlīdzības asinsdonoru dienas. Madonas komiteja darbojas humānās palīdzības sadalē trūcīgajiem vairākos punktos, tiek piedāvāta palīglīdzekļu noma cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tāpat komiteja atbild par Eiropas Savienības atbalsta komplektu izdali un iesaistās daudzās citās aktivitātēs.
Šajā darbā lielākais izaicinājums ir atrast laiku un menedžēt to ar pamatdarbu, lai varētu pilnvērtīgi veikt savus darba pienākumus abās darbavietās. Saspringtākais laiks ir mēneša sākums, kad ir jānodod mēneša atskaites un pamatdarbā ir jauno statusu kārtošanas laiks.
– Šodien Madonā norisinās kāds sirsnīgs pasākums – tiks izteikta pateicība asinsdonoriem.
– Donori īstenībā ir ļoti aktīvi. Salīdzinot ar pagājušo gadu, viņu skaits ir audzis. Līdz ar to Valsts asinsdonoru centra darbinieku organizētās izbraukuma dienas Madonā būs katru mēnesi. Nodotais asiņu daudzums ir tik liels, ka nespēj visu laikus apstrādāt. Līdz ar to, mudinot donorus būt vēl aktīvākiem un pateicoties jau esošajiem, ir nolemts organizēt pasākumu aktīvākajiem asinsdonoriem. Tiks sveikti donori, kuri asinis ir nodevuši divdesmit piecas un vairāk reižu. Šogad uz pasākumu esam uzaicinājuši sešdesmit četrus donorus. Ikviens cilvēks, kurš ziedo asinis, ir pelnījis pateicību, jo šis nesavtīgais solis dod iespēju dzīvot citam un iedvesmo labam darbam.
– Kas ir jūsu galvenais enerģijas un iedvesmas avots, motivācija nerimstoši darboties, nepagurt?
– Šokolāde – tā mani bieži glābj no situācijas, kad enerģijas līmenis ir tuvu nullei, jo nereti ikdienas steigā vienīgā ēdienreize ir vakariņas. Mani mudina strādāt, turpināt iesākto un neapstāties pie paveiktā apziņa, ka mana rīcība spēj uzlabot apstākļus un palīdzēt kādam, kuram tas ļoti ir vajadzīgs.
Bieži iedvesmo un motivē kolēģu teiktais. Visās manās darbavietās ir brīnišķīgi, sirsnīgi un laipni kolēģi, kuri nekad nav lieguši savu padomu un zināšanas. Katru reizi, kad mainījās darbs, bija žēl pamest gan kolēģus, gan institūcijas klientus.
Man patīk uzzināt ko jaunu un mācīties. Pagājušajā gadā izmantoju iespēju caur projektu „Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide" iziet šūšanas kursus, caur tiem es guvu iespēju atslēgties no pilnīgi visa apkārt notiekošā, tā teikt, sava veida relaksācija.
Dažreiz, kad jūtu, ka vajag restartēties, ir jāiziet mājas pagalmā, jāapstaigā visi sastādītie augi, krūmi un koki un jāieelpo dziļi svaigais gaiss. Vislabāk man patīk to darīt pavasarī, kad daba mostas un augi sāk dzīt asnus, tad arī draugi tiek piespiesti apskatīt, ka dzīve manā piemājas pagalmā pēc garā ziemas miega ir atkal sākusies.
Mans moto – pret klientu ir jāizturas tā, kā tu pati vēlētos, lai pret tevi izturas, – ar cieņu, laipnību un sapratni. Tad veiksme nepametīs, ieceres izdosies un visi būs apmierināti. Pats svarīgākais ir redzēt cilvēku, kuram tu palīdzi, apmierinātu.
22.11.2019.