18. novembrī svinīgā ceremonijā Rīgas pilī 78 sabiedrības pārstāvjiem Valsts prezidents Egils Levits pasniegs augstākos Latvijas valsts apbalvojumus. Triju Zvaigžņu ordenis tiks piešķirts 34 personām, Viestura ordenis – deviņām, bet Atzinības krusts – 35 personām. No mūsu reģiona apbalvojumu saņems ilggadējā latviešu valodas un literatūras skolotāja, novadpētniece Mārīte Breikša. Viņa tiks iecelta par Atzinības krusta kavalieri. Īsi pirms augstā novērtējuma un apbalvojuma pasniegšanas "Stars" aicināja MĀRĪTI BREIKŠU uz sarunu.
– Vai, uzzinot par apbalvojumu, tas pašai bija pārsteigums? Ar kādām izjūtām uzņēmāt šo vēsti?
– Tas joprojām ir negaidīts pārsteigums. Nevarēju iedomāties, ka tāds apbalvojums man pienāktos.
– Ko jums nozīmē Ērgļi? Kuras vēl vietas Latvijas kartē ir nozīmīgas?
– Ērgļi. Te esmu dzimusi, mācījusies un 34 gadus nostrādājusi vidusskolā. No pakalniem raugoties, Ērgļi, mežu, ezeru un Ogres ieskauti, ir ielejā. Te rudeņos noklāti krāsainu lapu paklāji, ziema atnāk ar sniegpārslu skropstā un lasa slēpju sliežu rakstus, pavasaris dod spārnus skolas bērniem, un viņi lido, reizēm pat ļoti tālu. Vasarās sabrauc lieli un mazi, veci un jauni. Dzirkst joki un atmiņu stāsti. Šī ir mana vieta Latvijā, kur jūtos vislabāk.
Lubāna. Te vidusskolā ir sākušās manas darba gaitas, te pirmā audzināmā klase, pirmie skolēni, te sajusts tas īpašais saviļņojums, kas pārņem, pirmoreiz stāvot klases priekšā un vadot stundu. Ikdienas sarunas, klases un skolas vakari, pārgājieni, ozolzīļu lasīšana, kartupeļu talkas, ceļš gar rāmi plūstošo Aivieksti – ar gadiem šiem it kā parastiem notikumiem un vietām piemīt īpaša burvība. Pirmajā klases salidojumā sākām rakstīt mūsu tikšanās brīžu dienasgrāmatu. Gadu gaitā sakrājies daudz ierakstu, redzam, kā mainās laiks, kā maināmies mēs paši. Zinu un jūtu, ka Lubānā man ir savējie. Var paiet gadi, bet satikšanās brīdī šķiet, ka esam šķīrušies tikai vakar, un tad tagadnē atgriežas pagātnes laiks. Šādi mirkļi cilvēka dzīvē ir nozīmīgi un bezgala dārgi.
– Kas rosināja izvēlēties pedagoga darbu, kur un kā notika izglītības iegūšana?
– Jau agrā bērnībā mamma man stāstīja par savu tēva brāli Jūliju Sīli, latviešu valodas un literatūras skolotāju, mācību grāmatu autoru, rakstnieku. Nekad neesmu viņu satikusi, bet studiju laikā uzmeklēju viņa skolnieces. No šīm atmiņām iepazinu cilvēku, kurš mācījis ar lielu aizrautību. Kopā ar valodnieku Jāni Endzelīnu strādāja radiniece Marta Glāzere. Sarunās ar viņu uzzināju par valodu daudz kā tāda, par ko skolas grāmatās nerakstīja. Ērgļu vidusskolā man bija lieliska latviešu valodas un literatūras skolotāja Marta Zosāre, kuras ietekme bija noteicošā profesijas izvēlē. Iestājos Latvijas Valsts universitātes (LU) Filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļā. Darbojos Studentu zinātniskās biedrības Literatūras un kritikas sekcijā, kur pamazām apguvām gan literatūras, gan valodas stila smalkumus. Vēlreiz LU Filoloģijas fakultātē atgriezos 1999. gadā, kad studēju baltu filoloģijas maģistra studiju programmā "Latviešu valodas un literatūras didaktika" un ieguvu humanitāro zinātņu maģistra grādu filoloģijā.
– Šobrīd aizvien vairāk izskan doma, ka mūsdienās darbs vienā profesijā cilvēkam ir teju neiespējams. Vai skolotājas darbs cauri gadu gadiem nesis gandarījumu? Kas tajā aizrāva visvairāk?
– Skolas darbā vairāk par rezultātu mani saistīja pats process: gatavošanās mācību stundām, materiālu atlase, stundas veidošanas modelis, darbs ar skolēniem, gatavojot viņus olimpiādēm un konkursiem. Ja viss noritēja veiksmīgi, tad arī rezultāti bija. Ir skolēni, kuri kļuva par domubiedriem, kolēģiem. Domāju, ka tā ir laime skolotājam, ja izdodas radoši sadarboties ar saviem skolēniem arī pēc tam, kad viņi skolu ir beiguši. Šajā ziņā man ir veicies.
– Bijāt skolas literārā žurnāla "Cinītis" konsultante. Cik nozīmīgi bērnos attīstīt radošumu?
– Literāri novadpētnieciskā žurnāla "Cinītis" izdošanu aizsāka Anna Kuzina, vadot skolā novadpētniecības pulciņu. Vēlāk šo darbu ar skolēniem turpināju. "Cinīša" ikmēneša izdevumos tika publicēti domraksti, intervijas, skolas dzīves notikumi. Tas deva skolēniem iespēju apgūt rakstīšanas prasmes, izkopt savu valodas stilu. Vairākus gadus Preses balle jeb "Cinīša" dzimšanas dienas svinības pulcēja apkārtējo skolu jaunos žurnālistus un daudzus interesantus cilvēkus. Kad sāka iznākt pagasta avīze, tajā lappuse bija veltīta arī "Skolu Ziņām" un "Cinīša Avīzei", kurā joprojām tiek publicēti skolēnu jaunrades darbi. Ar skolēnu rakstīto jau sen iepazīstas Ērgļu novada sabiedrība.
– Kā aizsākās darbs novadpētniecības jomā; padalieties par grāmatām, kas nu jau vairāku gadu garumā ir izdotas; par sadarbību ar "Braku" ļaudīm.
– Skolas gados apbrīnoju Veltas Rozenfeldes zināšanas par Ērgļiem vairāku gadsimtu garumā. Studiju gados žurnālistikas kursa ietvaros, lasot 19. gs. avīzes, pamanīju, ka tajās daudz rakstīts par notikumiem Ērgļos. Kas tik te nebija noticis! Sākot strādāt, iepazinu Ilgas Holstes darbību Cesvaines vēstures izpētē, ar Ērgļu kultūrvēsturiskajām vietām iepazīstināja Alma Zaltāne. Sadarbībā ar Inesi Mailīti tapa pirmie izdevumi: "Izglītība Ērgļos gadsimtu gaitā" un "Ērgļi desmit gadsimtos". Viens no biedrības "R. Blaumaņa kultūrvēsturiskais mantojums" darbības virzieniem ir grāmatu izdošana. Kad 2005. gadā aizsākās Rūdolfa Blaumaņa literārās prēmijas konkurss, radās doma publicēt labākos skolēnu konkursa darbus. Kopš 2008. gada veidojam izdevumus kopā ar Ērgļu vidusskolas absolventi Zintu Saulīti, "Braku" muzeja vadītāju. Grāmatas "R. Blaumanis mūsdienu skolēnu pārspriedumos un jaunradē", "Dimants staro gaismā", "Teātris Blaumaņa zīmē", "Brakos ir varen jauki", "Blaumaņa tēlu pasaulē" ir liecinājums par 21. gs. jauniešu literārajām prasmēm un mūsdienīgu uztveri. Jau piecpadsmito gadu lasu konkursam iesūtītos darbus, priecājos par skolēnu oriģinalitāti, radošiem meklējumiem un netradicionālu pieeju Rūdolfa Blaumaņa darbu interpretācijā. Sava vieta grāmatās rasta arī ieskatam Ērgļu teātra vēsturē un "Braku" muzeja tapšanas gaitai un darbībai. Ērgļu skolu vēsture ierakstīta grāmatā "Mūsu Ērgļu vidusskola", par mūzikas dzīves tradīcijām var izlasīt grāmatā "Ērgļu novads skan". Mūsu novada kultūrvēsturiskais mantojums ir bagāts, te vēl daudz pētāmā.
– Dzejnieks un žurnālists Leonīds Breikšs. Vai uzvārdu sakritība? Ko jums nozīmē laba daiļliteratūra?
– Ar dzejnieku Leonīdu Breikšu ir radniecīgas saites, precīzi gan pateikt nevaru, bet dzejnieka vectēva mājas "Vītiņi" Vecpiebalgā atradās dažus simtus metru no "Ūdrēnu" mājām, kurās dzīvoja mans vecvectēvs Jēkabs.
Grāmatu lasīšana aizsākās jau pamatskolas laikā. Atceros, kā vasarās iebraucu ar laivu Ogres upē un lasīju obligāto literatūru. Studiju laikā profesors Gunārs Bībers teica, ka studēt filoloģiju nozīmē ar adatu izrakt aku. Tiešām jālasa bija daudz, man tuvi vairāki gan latviešu, gan ārzemju autori, bet īpaša ir viena grāmata. Reiz kolēģe ieteica izlasīt Foresta Kārtera darbu "Mazā Koka izglītība". Kad atvēru pirmo lappusi un izlasīju, ka grāmata veltīta čeroki cilts indiāņiem, biju nesaprašanā, kāpēc man jālasa par indiāņiem. Pēc izlasīšanas varu atkārtot to, kas rakstīts anotācijā: "Tā ir jauka un pamācoša, brīnišķīga humora piesātināta un dziļi aizkustinoša grāmata." Lasot man ir svarīgi, lai mana izpratne par dzīvi un cilvēkiem sasaucas ar grāmatā rakstīto.
– Kā šobrīd tiek vadītas dienas? Kas sniedz iedvesmu un spārnus?
– Nesteidzīgas sarunas ar bijušajiem skolēniem. Kāds skolēns reiz teica: "Skolotāj, es gribu jums pastāstīt, kā man tagad iet!" Ir brīnišķīga izjūta, ja pēc gadiem skolēnam ir vēlme tikties ar skolotāju, ja ir, par ko runāt un spriest.
Svarīgas arī tradicionālās klasesbiedru tikšanās reizes. Mēs, Ērgļu vidusskolas 1970. gada a klases absolventi, tiekamies vairākas reizes gadā. Izvēlamies kādu vietu, kuru gribas iepazīt tuvāk, un reizē tā mums ir ekskursija, reizē brīdis, kad dzirkstī humors, asprātības, pozitīvisms.
Ekskursiju vadīšana. Kad kopā ar ekskursantiem apskatām Ērgļu kultūrvēsturiskās vietas, sen zināmais, pazīstamais, pierastais iegūst citu skatījumu. Cilvēki no citurienes atklāj ko tādu, kas bijis nepamanīts, neievērots.
Un ikdienas pastaigas. Tie 10 000 soļu dienā ir jānoiet! Arī teātra izrādes. Uz dažām stundām vari nonākt citā laikā, citā vidē, izdzīvot citu dzīvi.
Ir tik daudz kā, ko var dienā izdarīt, tikai jādara!
– Vai ir kāda doma, kas vēl jāpasaka?
– Jau vairākus gadus biedrība "Ērgļu pensionāri" pavasara talkās sakopj Burtnieku skolas piemiņas vietas apkārtni, bet mūsu spēki ir par maziem. Nākamgad paiet 110 gadu kopš skolas atklāšanas, te 1950. gadā darbu sāka arī Ērgļu vidusskola, kurai būs jubileja – 70 gadu. Skolas ēka nodega 1973. gadā. Pirms vairākiem gadu desmitiem novietotais piemiņas akmens grimst arvien dziļāk zemē, pazudusi plāksne ar skolas nosaukumu. Reizēm pateikts vārds netiek saklausīts vai aizmirstas, rakstītais paliek ilgāk un atgādina…
15.11.2019.