24. oktobrī Madonas muzejā notika starptautiski zinātniskie lasījumi „Lokālās vēstures pētniecība. Nozīme. Pieredze. Problēmas". Pieredzē dalījās Vidzemes un Lietuvas muzeju speciālisti, augstskolu pasniedzēji, vēstures materiālu krātuvju, datu bāzu veidotāji. Lasījumu mērķis bija sapulcēt dažādus interesentus, kas šajā virzienā darbojas, un pārrunāt problēmas, dalīties pieredzē.
Lokālā vēsture šobrīd tiek izzināta un rādīta visdažādākajās formās – grāmatās, izstādēs, interneta vidē, to pēta un apkopo muzejos, tostarp pagastu, skolu un privātajos, bibliotēkās, privātkolekcijās un citādi. Arī pētnieki ir atšķirīgi – no vēsturnieka līdz visdažādāko specialitāšu entuziastiem. Pirms pāris nedēļām pie lasītājiem nonāca grāmata „Sāvs nāk. Sāviena" – jaunākais zinātnieku kolektīva pētījums par mūsu pusi.
Par lokālās vēstures jeb novadpētniecības īpatnībām savā priekšlasījumā runāja viens no vadošajiem novadpētniecības speciālistiem, Latgales Pētniecības institūta direktors Dr. hist. Heinrihs Soms. Viņš uzsvēra, ka uz novadpētnieka pleciem gulstas milzīga atbildība, jo galvenais lasītājs un vērtētājs būs savējais, vietējais un viņš būs nežēlīgs, jautājot, kāpēc kāda vieta vai persona nav pieminēta grāmatā. Pētniekam, aptverot nelielu teritoriju, jāpievēršas ārkārtīgi plašam tēmu lokam, tie ir kultūrvēsturiski pētījumi, kuros ne vienmēr var izmantot tradicionālās vēsturnieku metodes.
Portāla Historia.lv redaktors un projekta vadītājs Valters Grīviņš klātesošos iepazīstināja ar šajā informācijas krātuvē atrodamo un izmantošanas iespējām.
Pētnieki allaž meklē pēc iespējas precīzākus un interesantākus avotus, bieži pietiekami nenovērtējot un neizmantojot presi. Tāpat kā senāk, arī mūsdienās tā jāuztver kritiski, tomēr tas var izrādīties teju vienīgais informācijas avots. No šāda aspekta Biržu izglītības biedrības vēstures pētīšanas problēmas aplūkoja Madonas muzeja vēsturniece Natālija Seļma.
Par Madonas muzeja veidošanos un materiālu vākšanas pieredzi stāstīja galvenā krājuma glabātāja Laima Garā. Viena no problēmām visos laikos bijusi politiskā situācija. Muzeja darbiniekam jābūt ne vien zinošam, bet arī pietiekami drosmīgam, lai, neraugoties uz politiskajām nostādnēm, veidotu vispusīgu krājumu ar patiešām vērtīgiem priekšmetiem. Tāpat nākas saskarties ar valsts neaizsargāto (privātkolekciju, skolu muzeju u. c.) kolekciju likteni, jo šie vākumi (dažkārt unikāli materiāli) kādā brīdī var arī zust.
Pārējie referenti runāja par konkrētu tēmu izpētes rezultātiem. Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece Dace Cepurīte stāstīja par maz zināmā cēsnieka, kinooperatora Jāņa Doreda (1881-1954) dzīvesgājuma no Latvijas līdz Amerikai izpēti. Ir ziņas, ka viņš franču kompānijas uzdevumā puslegāli filmējis Ļeņina bēres, bet nav droši zināms, ka nelielais pieejamais filmas fragments ir viņa darbs.
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja Ingrīda Zīriņa savā priekšlasījumā „Mākslinieka Staņislava Birnbauma dzimtas stāsts. No Liezēres līdz Pēterburgai" pievērsās divu mūsu puses dzimtu izpētes problēmām. Latviešu mākslas aizsākumu zinātājiem gleznotāju Jāņa Staņislava Rozes un Staņislava Birnbauma vārdi ir pazīstami, bet mazāk zināms ir fakts par abu radniecību un saknēm mūsu pusē.
Savā pieredzē dalījās arī Anīkšču (Lietuva) muzeju kolēģi. Tautvidas Kontrimavičus iepazīstināja ar pieredzi, kā veidojies dzejnieka un valodnieka A. Baranauska (1835-1902) memoriālmuzejs un kādā virzienā tiek strādāts šobrīd. Lai muzejs nezaudētu aktualitāti un būtu interesants, tiek apzināts A. Baranauska dzimtas koks, uzturēti kontakti ar radiniekiem.
Raimondas Guobis stāstīja par savām pētniecības metodēm. Par pamatu tiek ņemta teritorija, kurā noticis notikums. Lai par to uzzinātu, jādodas pie cilvēka, kurš stāsta vēsturi, to papildinot ar piedzīvojumiem. Šo materiālu pētnieks pārbauda, salīdzina ar vēstures faktiem, un tikai tad top galarezultāts. R. Guobis atzinās, ka, lai sagatavotu pētījumu par savu dzimto pusi, bija vajadzīgi 30 gadu.
Latvijas Kultūras akadēmijas profesora Jura Urtāna sagatavoto vēstījumu par diviem jaunatklātiem pilskalniem Madonas novadā autors uzticēja nolasīt, jo pats nevarēja ierasties, viņa rakstīto par jaunatklājumu varat izlasīt turpinājumos laikrakstā „Stars".
ELĪNAS KRUPKO foto
08.11.2019.