Vislatvijas „Spiets" šogad svin 30 gadu jubileju. Tā aizsācēja Inga Logina (Utena) atzīst, ka tas 80. gados radās kā neobligāta kustība, taču pilnīgi negaidīti „Spiets" kļuva par tādu kopābūšanu, kurā ģimenes atguva pašvērtības apziņu, kas iepriekšējā laikmetā tika apzināti lauzta.
1988. gada 19. novembrī Cēsu novadā notika pirmais „Spieta" salidojums, kurā piedalījās arī divas ģimenes no Madonas puses – Gavari-Noviki un Kļaviņi. Tolaik ik nedēļas nogali muzicējošas ģimenes pulcējās 12-15 „Spietos" dažādās Latvijas malās. Madonas spietotāji piedalījās ikgadējos Latvijas „Spieta" salidojumos, bet 1. Madonas novada dziedošo un muzicējošo ģimeņu saiets notika 1991. gadā.
Atzīmējot šo notikumu, tapis dokumentāls videostāsts „Dziesmu „Spietam" – 30" (režisore Anita Kļaviņa, montāža – Kārlis Kumsārs), ko apmeklētāji varēja skatīt 3. novembra pēcpusdienā Madonas pilsētas kultūras namā.
Videostāsts vēstīja par Madonas novada „Spieta" aktivitātēm pie mums un visā Latvijā.
– Tā bija atkalredzēšanās ar draugiem pašu mājās, draugiem no citiem novadiem, akcentējot mūsu visu patiesās ģimeniskās vērtības. Ir liels prieks, ka šis pasākums atkal kuplā skaitā pulcēja gan mūsu pašu, gan pārnovadu cilvēkus un atkal varējām pabūt kopā, gremdējoties atmiņās, piedzīvotajos notikumos, satikties un darīt cits citam prieku, arī padziedāt, – prieka pārņemta ir „Spieta" krustmāte Anita Kļaviņa. – Dziesma, muzicēšana, deja – tas ir ģimeņu vienotājspēks. Manuprāt, doma par dzimtas saknēm, kuras turpinās, ir pati nozīmīgākā. „Spiets" nekad nav bijis konkurss. Tas ir ģimenes izteiktās emocijas, kas nāk no sirds. Tas ir prieks un emocijas gan dziedātājiem, gan tiek radīts skatītājos, un tas pauž vienotību un parāda, ka mākam priecāties viens par otru un to sagādāt arī citiem. Dziedāšana ir Dieva dots talants. Doma, ka mēs paši sev, savai Latvijai un cilvēkiem, lai arī cik grūti būtu, dāvinām sirdssiltumu, gaismu un gaišumu, neļauj norimt. Galvenais ir visu darīt no sirds. Arī es šos 30 gadus visu esmu darījusi no tīras sirds, vienojot ģimenes dziesmās. Esmu pateicīga, ka šo garo gadu laikā mani ir atbalstījuši līdzcilvēki, arī mana ģimene, kas nekad nav liegusi palīdzību. Katrs kaut ko ir darījis, bet ne vienmēr tas ir visiem redzams. Daudz kas paliek organizatoriskajā līmenī.
Katru gadu, organizējot „Spietu", tika īpaši domāts par radošumu, dažādību, lai cilvēkiem būtu aizraujoši.
Anita Kļaviņa atceras, ka 30 gadu laikā bijuši gan dziedošo ģimeņu salidojumi, gan tie organizēti pagastos. Tāpat ģimenes iesaistījās arī citos pasākumos, bet reizi gadā Madonā notika lielāks koncerts.
– Domājot par šiem lielajiem koncertiem, rūpīgi tika strādāts pie programmas. Katram bija savi uzdevumi un pienākumi. Katrs koncerts bija veltīts kādam īpašam notikumam, cilvēkiem, tēvu zemei un dziesmai. Caur koncertiem sniedzām iespēju cilvēkiem saskatīt talantu, ko katram ir devis Dievs. Parādījām ģimeņu vienotību, atbalstu. Manuprāt, ļoti nozīmīgs ir pašas ģimenes atbalsts, kas tiek sniegts saviem bērniem.
„Spietā" jau divdesmit piecus gadus uz skatuves dzied Vītolu ģimene. Kā norāda Anita Kļaviņa, šī ģimene atrod īpašu stīgu klausītājos un caur to nodod bagātīgas emocijas, mieru, kas mīt arī pašos.
– Atceroties pirmo reizi, kad mēs paši uzstājāmies „Spietā", uzdrošinājāmies kāpt uz skatuves, viss bija ļoti līdzīgi. Mūsu bērni bija mazi, tagad ar mums kopā uzstājas arī mazbērni. Ir izjūta, ka stafete tiek nodota tālāk un jaunākās paaudzes turpinās dziedāt. Par šo un citiem notikumiem un emocijām šo gadu garumā ir jāsaka paldies „Spietam". No novadu novadiem un pārnovadiem katru reizi, kad ir norisinājies „Spiets", kaut kas no sevis, ģimenes ir atnests kopīgā stropā un nodots tālāk. Lai varētu padalīties savā starpā, lai būtu šī kopāsanākšana, stimuls meklēt to labāko, ar ko dalīties ar citiem. „Spiets" ir bijis nepieciešams visus šos garos gadus, un esmu pārliecināts, ka tas noteikti būtu jāturpina. Lai arī šis pasākums ir kāda cikla noslēgums, mūsu ģimene cer, ka tiks uzsākts jauns cikls, ar jaunām idejām, pieskaņu, – pauž Jānis Vītols.
Lai gan šis bija fināls „Spietam" Madonā, Anita Kļaviņa teic, ka nekas jau nebeidzas.
– Visam ir savs laiks. Ir jāapzinās, cik daudz var paveikt. Pašlaik varu teikt, ka šis laiks, kopš aktīvi darbojas „Spiets" Madonā, ir ilgs, bet emocijām bagāts. Katra sagatavošanās paņem daudz spēka. Bet nekas jau neapstāsies. Par „Spietu" runās vienmēr. Katru gadu ir organizētas izstādes, kurās apkopoti materiāli ar dziedošajām ģimenēm, „Spieta" koncertiem. Tās saglabāsies muzejā un bibliotēkā. Arī šis videostāsts tiks saglabāts, lai ikviens, kurš vēlēsies, to jebkurā brīdī varētu noskatīties, gremdēties skaistās atmiņās, arī vēsturē. Šīs tradīcijas, dalīšanās, dzimtas saknes dara prieku citiem. Spēcīgās dziedošās ģimenes turpinās dziedāt arī bez „Spieta", bet šis notikums saglabāsies sirdī ikvienam. Manuprāt, šīs ģimenes ir Latvijas stiprums, un tas parāda gaismu, savu varēšanu, kā arī iedrošina līdzcilvēkus. Ja nebūs ģimeņu, nebūs arī valsts. Lepojos, ka mūsu valstī joprojām ir šādas ģimenes, kas ceļ godā savas saknes, vienotību, dziesmu.
Kā stāsta Anita Kļaviņa, šāds pasākums nevarētu notikt, ja nebūtu atbalsta no dalībniekiem, stiprajām dziedošajām ģimenēm un bez atbalstītājiem, kas sniedza palīdzību, sarūpējot mielastu, vizuālo noformējumu, arī pateicības, ziedus, un neliedza savu padomu.
– Vēlos teikt paldies visiem par kopīgu darbu šo garo gadu laikā. Vispirms Madonas novada pašvaldībai, Madonas kultūras namam, kultūras nodaļai. Vienmēr apkārt, organizējot pasākumus un koncertus, ir bijuši palīgi, bez kuriem iecerētais neizdotos. Esmu pateicīga par atbalstu SIA „Ādere A" Anitai un Agritai Aivarēm, „Madonas poligrāfistam", „Madonas maizniekam" un Jānim Zaharam, SIA „Junge", laikrakstam „Stars" un „Madonas Novada Vēstnesim", un citiem allaž atsaucīgajiem atbalstītājiem. Esmu pateicīga ikvienam, kurš ir bijis kopā ar „Spietu" un sniedzis atbalstu.
05.11.2019.