Jaunsardze, Zemessardze ir sfēras, par kurām šobrīd runā ļoti plaši, informējot un aicinot arvien jaunus cilvēkus tajā iesaistīties. Lai stiprinātu jauniešu pilsonisko apziņu un patriotismu, kā arī veicinātu militāro pamatiemaņu apguvi, vairākās skolās šajā mācību gadā ieviesta arī valsts aizsardzības mācība. Tāpat norit arī sabiedrības informēšana par aktualitātēm Zemessardzē. LAIMA ĶEVERE ir jauniete, kura ar lielu aizrautību savu ikdienu saista ar Zemessardzi un ir īstena savas dzimtās vietas patriote.
– Esmu dzimusi un augusi Ošupes pagasta „Mētrājos". Jāatzīst, ka joprojām tā ir vieta, kuru saucu par mājām – tur ir mana ģimene, lauki, meži un pļavas. Skolas gaitas uzsāku Degumnieku pamatskolā, pēc absolvēšanas – Lubānas vidusskolā, 12. klasē bija iespēja trīs mēnešus mācīties Portugālē. Tālāk studijas mani aizveda uz Valmieru, kur pavadīju četrus gadus un Vidzemes Augstskolā studēju programmā „Mediju studijas un žurnālistika". Tomēr vasaras un brīvdienas parasti aizritēja laukos. Bet šobrīd mana ikdiena ir saistīta ar Zemessardzi.
– Kādi ir tavi darba pienākumi?
– Es strādāju Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes štābā, esmu sabiedrisko attiecību speciāliste. Tas nozīmē, ka vienmēr esmu lietas kursā par aktuālajiem notikumiem, pasākumiem, sadarbības projektiem, kā arī gādāju par to, lai sabiedrība par tiem zinātu. Noteikti varu apgalvot, ka esmu laimīga savā darbavietā, jo ik dienu ir jauni izaicinājumi, zināšanas, uzdevumi. Jūtu, ka pilnveidojos ne tikai kā speciālists, bet arī kā cilvēks. Darbošanās militārā organizācijā daudz ko iemāca, piemēram, iekļauties noteiktā laikā, neatkāpties no solījumiem, veikt uzdevumus ar augstu atbildības izjūtu un vienmēr izvērtēt savu darbu, tāpat pirms jautājuma uzdošanas pašai jābūt gatavai sniegt iespējamos risinājumus un atbildes. Pagājušā gada decembrī, kad uzsāku darbu, bija tik daudz kas jāapgūst, sākot ar militāro struktūru, dienesta pakāpēm, beidzot ar Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes atbildības teritorijām – pieciem pakļautībā esošajiem bataljoniem.
– Kā aizsākās tavs ceļš uz Zemessardzi?
– Es vienmēr esmu teikusi, ka augu ar Kalpaku sirdī. Iespējams, tieši tas, ka nāku no Ošupes pagasta, ir devis lielu ieguldījumu manā dzīvē šodien. Kad mācījos Degumnieku pamatskolā, neatņemama sastāvdaļa bija talkas „Liepsalās", „Karoga svētki", piemiņas brīži Visagala kapos. Atmiņā palicis arī tas, kā Ārija Kalpaks-Grundmane piedalījās „Liepsalu" pasākumos un vienmēr uzsvēra, ka pulkveža O. Kalpaka dzimtās mājas ir vieta, kur vairot patriotismu latviešu jaunajā audzē. Tieši tur arī manī tā liesmiņa iedegās. Tāpat pamatskolas izlaidumā mūs sveica Latviešu virsnieku apvienības pārstāvji. Atminos, ka ar interesi klausījos stāstos, kā aizritējuši viņu gadi bruņotajos spēkos. Kad divi no maniem brāļiem pievienojās Zemessardzei, novērtēju viņu izvēli un sāku domāt pati par savām iespējām, jo valsts aizsardzības nozare vienmēr ir saistījusi. Taču, ņemot vērā, ka tobrīd aizritēja finiša taisne augstskolā un biju prātojusi kādu gadu pēc studijām pasmelties darba pieredzi ārpus Latvijas, šo domu atmetu. Kad Vidzemes brigādes zemessargu Facebook lapā parādījās sludinājums, ka brigādes štābs meklē sabiedrisko attiecību speciālisti, mani komentārā atzīmēja vairāki cilvēki, kas darbojās Zemessardzē. Tajā brīdī dzīvoju Ošupes pagastā un par Valmieru biju jau aizmirsusi, bet nodomāju – kāpēc gan ne, jo tas bija tas, kas vienmēr licies tuvs. Tā jau gandrīz gadu darbojos šajā amatā. Tāpat esmu zemessargs Zemessardzes 22. kājnieku bataljonā Valmierā. Augustā pati uz savas ādas izjutu zemessargu pamatapmācības nometni, kur kopā ar zemessargiem, visdažādākā vecuma un profesiju pārstāvjiem no visiem pieciem brigādes bataljoniem, apguvām pamatiemaņas – normatīvos aktus, ierindas mācību, šaušanu, topogrāfiju, lauka kaujas iemaņas u. c. Nometnē piedalījās arī zemessargi no 25. kājnieku bataljona – Cesvaines, Madonas un Gulbenes. Ar viņiem ļoti ātri atradām kopīgu valodu. Ikdienā darbojos kā civilais darbinieks.
Būtiskākā atšķirība no kolēģiem ir tāda, ka nenēsāju formas tērpu, bet, tā kā esmu zemessargs, savā no darba brīvajā laikā varu iesaistīties mācībās.
– Pašlaik aktīvi tiek runāts par patriotismu, aizsardzības mācību. Nesen arī Vidzemes Augstskolas studentiem „Civilās aizsardzības" kursa ietvaros bija iespēja vairāk uzzināt par Zemessardzi. Kā jaunieši vērtē šādu iespēju?
– Jā, nesen ar kolēģiem bijām Vidzemes Augstskolā, kur jauniešiem stāstījām vairāk par Zemessardzi, bija daudz dažādu jautājumu, un interese patiešām ir jūtama. Parasti viss apstājas pie laika. Zemessardzē cilvēki tiek aicināti iesaistīties brīvajā laikā, kas bieži vien ir zelta vērtībā, tas parasti arī ir noteicošais faktors – pievienoties vai tomēr ne. Savukārt tie jaunieši, kurus satieku Zemessardzē, ir augsti motivēti turpināt darboties un ir lepni par savu izvēli. Valsts jau sākas ar mums pašiem. Domāju, ka Latvijas vēstures līkloči ir parādījuši, ka esam spēcīga tauta un brīvība ir jānovērtē un jāsargā.
Zemessardze ir izaicinājums ikvienam pilnveidot sevi, iegūstot jaunas zināšanas, organizēti un saturīgi pavadīt brīvo laiku, iepazīstot jaunus draugus un domubiedrus, veicināt savas pašapziņas izaugsmi, kopīgi darbojoties vienotā komandā Latvijā un ārpus tās robežām.
– Kas ir lielākie izaicinājumi ikdienā?
– Vislielākais izaicinājums ir nedaudz paiet nost no ikdienas darbiem. Bieži vien darbs tiek paņemts uz māju. Man šķiet, ka sabiedrisko attiecību speciālisti citādi nemaz nespēj, jo komunikācija notiek nepārtraukti, vienmēr jāseko līdzi –
atslēgties ir grūti. Kad dodos uz mājām, mēģinu izstaigāties pa mežu, tas ļoti palīdz, dod spēku. Ikdienā brīvajā laikā cenšos atrast kādu sportisku aktivitāti, apmeklēju fotokursus, cik vien iespējams, cenšos pavadīt laiku svaigā gaisā, dodoties pie dabas. Cieņā ir arī galda spēles. Vēlos allaž izmēģināt kaut ko jaunu, pilnveidoties, galvenokārt jau kā cilvēks, tāpat attīstīties kā speciālists komunikācijas nozarē. Tuvākajā laikā plānoju uzsākt maģistra studijas.
– Cik bieži sanāk būt dzimtajā pusē?
– Reizi divās nedēļās cenšos aizbraukt uz „Mētrājiem", tur lauku darbu nekad netrūkst. Es nāku no lielas ģimenes – esam seši bērni. Vienmēr cits citu esam atbalstījuši. Uzskatu, ka dzīvē pirmajā vietā ir ģimene – vispirms tā, no kuras nākam, pēc tam tā, kuru paši veidojam. Man tuvie dzīvo Ošupes pusē, tad nu viņus apciemoju, cik bieži vien iespējams. Laukos ir svaigs gaiss, mežs, ir kur izskrieties, ikdienā dzīvojot dzīvoklī, novērtēju lauku plašumu. Tāpat svētdienu rīti parasti ir īpaši, tad mēdzam sanākt kopā pēc iespējas vairāk, lai kopīgi brokastotu.
– Tu minēji mācības Portugālē. Kā vērtē ārzemēs pavadīto laiku?
– Esmu ne tikai mācījusies un nedaudz strādājusi, bet arī piedalījusies dažādos projektos ārzemēs. Ne vienmēr viss dzīvē nāk viegli, it īpaši tā ir ar darbu ārvalstīs. Atrodoties kādā citā valstī, vienmēr saprotu to, ka mājas ir tā lieta un vieta, ko cilvēki novērtē visvairāk. Latvija mums ir skaista, to pa īstam var apjaust, tieši atrodoties prombūtnē. Tomēr kādas valsts apciemošana sniedz arī plašāku skatu. Ir arī lietas, ko no ārzemniekiem varētu mācīties, piemēram, nebūt tik vēsiem, distancētiem, nebaidīties uzsmaidīt pretimnākošajam, nesteigties tik ļoti.
– Kas tev ikdienā sniedz prieku un gandarījumu?
– Man galvenās ir savstarpējās attiecības, emocijas. Ļoti lielu gandarījumu dod tas, ja varu kādu iepriecināt, uzmundrināt, atbalstīt, palīdzēt. Es ticu labajam un cenšos tikai to ņemt līdzi, viss sliktais jāatstāj. Tā ir sanācis, ka cilvēki man apkārt izstaro labestību – gan darbā, gan mājās, gan ikdienā. Tā ir lielākā svētība un laime, tieši tas man sniedz vislielāko prieku.
25.10.2019.