Barkavas pamatskola ir skola ar senu vēsturi un tradīcijām, bet jau rīt tā svinēs savas pastāvēšanas 150. gadskārtu. Skolas jubilejas priekšvakarā uz sarunu aicinājām tās direktoru NORMUNDU DZELMI, kas par izglītības iestādes vadītāju kļuva tieši pirms 20 gadiem.
– Tik tiešām, mēs šobrīd gatavojamies skolas 150. jubilejai, ko atzīmēsim šosestdien, 19. oktobrī. Skola reģistrācijai būs atvērta no pulksten 16, koncerta sākums – pulksten 18. Visi mīļi tiek gaidīti, un aicināts tiek ikviens, kurš jūtas piederīgs Barkavas skolai un sirds-aicināts vēlas satikt bijušos skolas absolventus, klasesbiedrus, skolotājus, savus bijušos kolēģus, – sarunas sākumā akcentēja Normunds Dzelme. – Cik audzēkņu šajos 150 gados ir absolvējuši Barkavas skolu, precīzi pateikt, protams, nevaram, bet ir skaidrs, ka tie nav ne desmiti un arī ne simti, šis skaits sniedzas tūkstošos.
Pamati skolai tika ielikti pirms 150 gadiem. Savā vēsturē tā ir piedzīvojusi dažādas pārmaiņas – pastāvējusi gan kā sešgadīgā, gan kā astoņgadīgā, gan kā pamatskola. Šajos 20 gados, kopš skolu vadu es, tā nav mainījusi ne savu statusu, ne nosaukumu. Šajā laikā esam paplašinājušies. Līdz 2017. gadam pagastā kā atsevišķa iestāde darbojās bērnudārzs „Ābelīte". Tad to slēdza un pirmsskolas grupas pievienoja skolai.
Priecē, ka mēs esam auguši un attīstījušies. Kopā esam vairāk nekā 150 – skolā patlaban mācās 95 skolēni, bet pirmsskolas grupās audzēkņu skaits ir mainīgs: šobrīd tas ir nedaudz virs 60. Pārņemot divas pirmsskolas grupas ar 30 bērniem, tagad esam izveidojuši arī trešo grupu, un bērnu skaits beidzamajos gados ir dubultojies.
– Kā jums tas ir izdevies?
– Mēs neesam atteikuši nevienam vecākam, kas vēlas izmantot mūsu piedāvātos pakalpojumus, jo ļoti labi saprotam, ka tas bērns, kurš būs sācis iet pie mums bērnudārzā, pēc tam, visticamāk, arī mācības turpinās Barkavas skolā.
– Vai pirmsskolas grupas apmeklē tikai Barkavas pagasta bērni?
– Ne tikai. Pirmsskolas grupiņas pie mums ir atvērtas 12 stundas – no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā, līdz ar to šo iespēju izmanto liela daļa Varakļānu novada Murmastienes pagasta bērnu vecāku, jo atstāt bērnu bērnudārzā var jau braucot uz darbu, sākot no septiņiem, tāpat tos izņemt vakarā, dodoties mājās, līdz pat pulksten 19.
Priecē, ka beidzamajos divos gados Barkavā ir atgriezušies diezgan daudz jaunu cilvēku, kuri pirms gadiem pieciem, desmit bija devušies uz ārzemēm pelnīt naudu. Katrā ziņā situācija kopumā izskatās diezgan cerīgi.
– To prieks dzirdēt arī mums, jo situācija daudzās lauku skolās ir kritiska.
– Arī mēs par to, kā piesaistīt bērnus Barkavas pamatskolai un pirmsskolas grupām, domājam, nav jau tā, ka mēs atdusētos uz lauriem. Taču situācija stabilizējas, dod Dievs, lai tā būtu arī nākotnē, lai bērnu un skolēnu skaits ietu tikai uz augšu, cilvēki izvēlētos dzīvot šeit, te būtu darbs, bērni apmeklētu bērnudārza grupiņas un mācītos skolā.
– 95 patiešām ir skaists un lauku skolai arī gana liels cipars. Turklāt līdz simtam pavisam maz pietrūkst.
– Te droši vien var jautāt, vai mēs nejūtamies vainīgi Murmastienes pagasta priekšā, jo katram pagastam savi bērni, savi skolēni ir ļoti svarīgi. Cilvēciski es to labi saprotu, bet tai pašā laikā kā skolas direktors varu būt tikai priecīgs, ja vecāki saviem bērniem izvēlas Barkavas pamatskolu – liels paldies par to!
Turklāt jāņem vērā, ka, samazinoties skolēnu skaitam Murmastienes pamatskolā un izveidojoties apvienotajām klasēm, vecāki nonāk izvēles priekšā – sūtīt bērnus apvienotajās klasēs vai braukt uz Barkavu. Viena daļa vecāku mūs izvēlas tieši šī iemesla dēļ.
– Vai tas nozīmē, ka Barkavas pamatskolā apvienoto klašu nav?
– Kritiska situācija mums izveidojās pirms dažiem gadiem, kad bija trīs apvienotās klases. Patlaban ir viena nepilna klase ar septiņiem skolēniem, līdz pilnam komplektam pietrūkst tikai viens. Pārējās klasēs mācās, sākot no astoņiem līdz 14 skolēniem, kas ir lielākais skaits klasē. Līdz simtam pietrūkst nedaudz, bet varbūt sasniegsim arī šo robežu.
Tagadējā skolas ēka savulaik tika būvēta 480 skolēniem. Tik daudz te nekad nav mācījušies. Kā kādā sarunā atcerējās iepriekšējais skolas direktors Arkādijs Pušmucāns, pat saimniecības „Barkava" ziedu laikos skolā mācījušies virs 200 bērniemm, bet ne jau 480.
Samazinoties skolēnu skaitam un palielinoties uzturēšanas izmaksām, bija jādomā, kā ekonomiskāk apdzīvot telpas. 2012. gadā bērnudārzs „Ābelīte" pārnāca uz skolas ēkas divstāvu korpusa 2. stāvu. Savukārt divstāvu korpusa 1. stāvu atvēlējām ģimenes ārsta praksei, zobārstniecības kabinetam, vēlāk – arī aptiekai, līdz ar to patlaban lielo ēku, kuru nevaram piepildīt tikai ar skolēniem un pirmsskolas grupiņu bērniem, izmantojam ļoti racionāli.
– Kā jūs kļuvāt par skolas direktoru?
– Tas ir atsevišķa stāsta vērts. Kopā ar sievu un bērniem uz Barkavu atnācām 1989. gadā. Barkavas lauksaimniecības vidusskolā (tagadējā Jēkabpils Agrobiznesa koledžas Barkavas struktūrvienība) sieva sāka strādāt par sporta skolotāju, bet es, tā kā biju beidzis Rēzeknes mākslas vidusskolu, – par mākslinieku noformētāju. Nostrādāju septiņus gadus, līdz pienāca brīdis, kad man teica, ka mākslinieku noformētāju vairs nevarot atļauties algot, un bija jādomā, ko darīt turpmāk.
Iestājos neklātienē Rēzeknes Augstskolā, lai apgūtu darbmācības skolotāja profesiju. Paralēli studijām 1998. gadā sāku strādāt Barkavas pamatskolā par darbmācības skolotāju, bet gadu vēlāk skolai bija nepieciešams jauns direktors, jo Arkādijs Pušmucāns izvēlējās privāto biznesu. Tika izsludināts konkurss, un arī es pieteicos. Toreiz mani atzina par piemērotu un labu esam šim amatam, un tā pirms 20 gadiem arī kļuvu par skolas direktoru.
Nevienu brīdi to neesmu nožēlojis, kaut gan ir gājis visādi. Ir bijuši kāpumi un kritumi, brīžiem ir licies – vai man tiešām to vajag, bet iet laiks un visu saliek savās vietās. Kolektīvs kopumā ir saprotošs, izpalīdzīgs, man ir profesionāli kolēģi. Protams, situācijas mēdz būt dažādas, kā jau jebkurā kolektīvā, bet saviem kolēģiem varu teikt tikai paldies, ka man ir iespēja ar viņiem kopā strādāt.
– Vai kolektīvs ir stabils vai ienāk arī jauni skolotāji?
– Tad arī man ir jājautā – vai šobrīd skolās ienāk daudz jaunu skolotāju? Ja 1. septembrī visā Madonas novadā tādi bija tikai trīs, no tiem tikai viens bija beidzis augstskolu, un tas pats bija bērnudārznieks, bet pārējie augstāko izglītību bija ieguvuši papildus pie jau esošās, tad par jaunu skolotāju pieplūdumu vis nevar runāt.
Vēl jau skolās ir, kas strādā, bet krīze iestāsies, kad manas paaudzes cilvēki aizies pensijā. Arī Barkavā strādā pirmspensijas vecuma skolotāji, bet jaunos var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Ir arī skolotāji, kas, būdami pensijā, turpina strādāt, un par to mēs sakām viņiem lielu paldies, jo mums viņi kā speciālisti ir ļoti vajadzīgi. Jaunie skolotāji, kuri spētu viņus aizvietot, pie skolas durvīm ar diplomiem rokās vis nestāv.
Varam būt gandarīti, ka mums visos pamatskolas posma mācību priekšmetos ir savi skolotāji, nav neviena braucēja no citurienes. Mēs veiksmīgi sadarbojamies ar kaimiņos esošo Jēkabpils Agrobiznesa koledžas Barkavas struktūrvienību. Divi tās pedagogi stundas ķīmijā un krievu valodā pasniedz arī mūsu skolā. Līdzīgi kā mūsējie dažus priekšmetus māca viņu skolā, tāpat mūsējie brauc mācīt bērnus arī uz citām skolām, kā, piemēram, Degumniekiem.
Kopumā valstī skolotāju trūkums ir jau ļoti jūtams, kaut gan televīzijā un citos plašsaziņas līdzekļos nereti izskan, ka to ir pārpilnība, bet, ja būtu skolotāju pārprodukcija, tad skolās uz 1. septembri nebūtu 500 vakanču. Daudzi skolotāji uz nepilnu slodzi strādā trijās, četrās darbavietās, un, ja viņi tiek saskaitīti kā vairāki skolotāji, kāds tur brīnums, ka valstī ir tāda statistika. Ja izglītības sistēmā nekas nemainīsies, būsim lielā bedrē tai brīdī, kad pensijas vecuma skolotāji pateiks, ka turpmāk grib dzīvot sev un skolā vairs nestrādās.
Par Barkavas pamatskolu varu teikt, ka skola attīstās. Lai tā veiksmīgi darbotos, ir vajadzīgi bērni un skolotāji, un tie mums ir. Trešā lieta, kas nepieciešama, ir akreditācija. Mūsu skola, beidzoties iepriekšējam termiņam, to izgāja šāgada maijā. Arī šai ziņā skolas kolektīvam varu teikt tikai paldies, jo no akreditācijas komisijas saņēmām uzslavas un skola kā izglītības iestāde, tāpat izglītības programmas tika akreditētas uz maksimālo termiņu – 6 gadiem – līdz 2025. gada jūnijam. Protams, saņēmām arī ieteikumus, pie kā turpmāk vairāk ir jāpiestrādā un kas jāpilnveido.
– Kas tomēr grūtāk – būt direktoram vai tikai skolotājam?
– Katrai maizei jau ir sava garoziņa. Man patīk abi šie pienākumi – vadīt stundas un skolu. Pēc kvalifikācijas esmu darbmācības skolotājs. Joprojām mācu darbmācību zēniem no 5. līdz 9. klasei. Man tas patīk, un ceru, ka arī viņiem patīk šīs stundas, kurās tiek mācītas praktiskas lietas un iemaņas, kas viņiem tālāk dzīvē noderēs.
– Kā ir ar brīvo laiku, „pelēko šūniņu" vingrināšanu? Vēl jau nav aizmirsies jūsu vadītās komandas spožais sniegums LTV erudīcijas spēlē „Veiksme. Intuīcija. Prāts".
– Nodarbojos ar visu, kas sagādā prieku, tai skaitā arī ar minēšanu un prāta asināšanu, bet teikšu godīgi – brīvā laika nav nemaz daudz. Kā sarunas sākumā minēju, mana pirmā profesija ir mākslinieks noformētājs, un brīvos brīžus veltu arī skolas noformēšanai. Tas neietilpst direktora pienākumos, bet to daru tāpēc, ka tā ir mana sirdslieta.
18.10.2019.