MĀRCI JAKOVIČU šovasar sastapu kopā ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) mācībspēkiem sporta un atpūtas bāzē "Smeceres sils", piedaloties sarunā ar Madonas novada pašvaldības pārstāvjiem par iespēju sadarbības projekta ietvaros veidot sporta medicīnas un pētniecības centru. Zinot, ka Mārcis Jakovičs savulaik bijis aktīvs distanču slēpotājs, bet izvēlējies studēt medicīnu, patlaban apvieno gan rezidentūras studijas, gan fizioloģijas pasniedzēja darbu LSPA Anatomijas katedrā, aicināju viņu uz sarunu.
– Pastāsti par savām gaitām medicīnas studijās!
– Pagājušajā mācību gadā pabeidzu Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultāti, saņemot ārsta diplomu. No septembra sākušās gaitas rezidentūrā sporta medicīnā. Tas ir tas, kas mani interesē, kāpēc aizgāju mācīties – lai varētu turpināt studijas kā sporta ārsts. Ir pat plāns apvienot rezidentūru ar LSPA mācībspēka darbu un paralēli varētu izveidot arī studijas doktorantūrā. Protams, motivēs sadarbība starp LSPA un RSU, jo doktorantūrā studētu RSU – Antropoloģijas institūta programmā, iespējams, veiktu zinātnisko pētījumu.
– LSPA esi jauns pasniedzējs, māci fizioloģiju, kas ir grūts studiju priekšmets. Kā jūties kā pasniedzējs studentu priekšā?
– Jau vienu semestri pagājušajā mācību gadā pasniedzu fizioloģiju. Studenti izturas labi, respektē, un te nav nekādu problēmu. Arī pats nesen mācījos fizioloģiju, tā ka visu varu izstāstīt. Sporta pedagoģijas akadēmijas studentiem fizioloģija būtu jāstudē tā nopietnāk, un uzskatu, ka tam jāatrod gan laiks, gan motivācija. Fizioloģijas pasniegšana man sanāk divas nodarbības nedēļā. Maniem studentiem tā nav milzīga slodze. Manā uztverē prasībām fizioloģijas mācību priekšmeta zināšanām ir jābūt augstām, jo problēma ir tur, ka, nesaprotot, kā cilvēka organisms strādā, nav iespējams izvērtēt un kritiski attiekties pret treniņprocesu, sporta sacensībām, dozēt slodzi. Jebkurā aspektā, kā mēs skatāmies trenera darbā, fizioloģijas zināšanas ir ļoti svarīgas. Taču jauniem cilvēkiem studentiem tā vajadzība pēc šīm zināšanām sāks parādīties tad, kad viņi sāks strādāt, informācija varbūt nenoderēs uzreiz 1. kursā.
– Mācoties Madonā, trenējies Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolā distanču slēpošanā, cīnījies par medaļām.
– Mana saistība ar sportu un fakts, ka studēju rezidentūrā sporta medicīnu, visas zināšanas, kas iekļautas manās studijās, ir ļoti svarīgs kopums, ko dot tālāk LSPA studentiem fizioloģijas stundās. Man ir svarīgi LSPA strādāt ar to informāciju, kas ir saistībā ar sportu. Ja paskatāmies uz fizioloģijas programmu medicīnas studentam, to, kas ir jāapgūst, – LSPA studentam programma ir citādāka. Tāpēc ir būtiski atšķirt tās lietas, kas ir svarīgas un kas sporta speciālistam nav tik svarīgas. Visu fizioloģiju mācīt monotoni neesmu paredzējis, arī programma to neparedz, un tam nav laika. Tā ir katra pasniedzēja individuāla pieeja, jo kāds izvēlas mācīt visu fizioloģiju kā kopumu, es vairāk cenšos mācīt to, kas ir svarīgs, lai pēc tam katrs varētu izvērtēt un saprast tieši to, kas ir vajadzīgs un svarīgs sportā.
– Vai visus šos gadus, studējot medicīnu, ir bijis laika arī pašam nodarboties ar sportu?
– Tikai sev. Katru gadu cenšos piedalīties Rīgas pusmaratonā, ziemā arī slēpoju, bet sacensībās gan nepiedalos. Pirmajā kursā gan piedalījos universiādē. Taču distanču slēpošana joprojām patīk. Kad ziemā atbraucu uz Madonu, cenšos aizskriet arī uz "Smeceres silu". Beidzamajā gadā gan tas sanāca vismazāk, bet distanču slēpošana ir tas sporta veids, kas visvairāk patīk un interesē. Fakts, ka arī voluntēju, sadarbojos arī ar Krievijas slēpotājiem, kas bija atbraukuši uz pasaules čempionātu, pagājušajā gadā novembrī biju kopā ar viņiem slēpot Somijā. Katru gadu cenšos aizbraukt arī uz Otepē Igaunijā, kur arī ir ne tikai mans darbs un komunikācija ar treneri, bet paralēli pats cenšos izkustēties.
– Ir teiciens, ka visās citās augstskolās studē, bet medicīnas studenti – mācās. Cik daudz nācies veltīt medicīnas studijām?
– Īpaši pirmie divi gadi RSU medicīnas studijās ir smagāki, jo vidusskolas laikā tik daudz nemācījos, sporta nometņu, sacensību dēļ tik daudz neapmeklēju stundas. Man nebija tās akadēmiskās disciplīnas, nebiju pieradis, ka tik intensīvi un daudz jāmācās un īsā laikā jāapgūst tik liels informācijas apjoms. Anatomija, embrioloģija, histoloģija un citi priekšmeti jāapgūst pirmajos divos gados, vēl pirmajā pusgadā latīņu valoda bija gandrīz jāiekaļ, lai visu saprastu. Neiespringu, bet sava diploma svaru jūtu, ko tas prasīja.
– Studiju laiks bija skaists, ar ko tas asociējas?
– Studiju laiks, īpaši pirmie kursi man asociējas ar mācībām, kas prasa lielu laika ieguldījumu, lai apgūtu visu lielo informācijas apjomu, lai visu saprastu. Pirmais, ar ko saistās studiju laiks, ir kursabiedri un fakts, ka visam procesam cauri neizeju viens, bet ir grupa cilvēku, uz ko var paļauties, pajautāt. Ir izveidojusies saikne ar daudziem studiju biedriem, kas ir spēcīgāka nekā pamatskolā un vidusskolā viena iemesla pēc – salīdzinoši studijas mediķos bija grūts un sarežģīts process, un, kopā ar draugiem izejot kaut kam tādam cauri, izveidojas laba saikne. Kā vienmēr, bija kāds, kas visu labi izkonspektējis, tad kāds, kas neļauj apsīkt optimismam, sniedz atbalstu. Kad tālāk notika specializācija – kardioloģija, pediatrija, infekciju slimības, hematoloģija, svarīgi, ka kursā katrs koncentrējas uz savu specialitāti. Kad nepieciešams, bija, kam pajautāt.
– Kādas perspektīvas saskati sporta ārsta darbā?
– Rezidentūrā ir izvēlēta valsts akreditēta programma, kur arī apgūšu sporta ārsta specialitāti. Ja skatās šaurāk, perspektīva ir sporta aktivitāte, cilvēku kustīgums, jo vērība tam Latvijā, Eiropā un pasaulē tikai pieaug. Ja raugāmies vēl plašāk, fitnesa kultūra arvien vairāk attīstās, un cilvēki vairāk apmeklē sporta zāles. No šī aspekta sporta medicīna ir tā, bez kā attīstība nevar notikt, jo cilvēkiem, nodarbojoties ar sportu, jācenšas visu darīt tā, lai fiziskās aktivitātes nenodarītu ko sliktu. Ja plašāk paraugāmies uz medicīnas nozari kopumā, šobrīd medicīna ārstē slimības, un viss ir balstīts uz to – ja cilvēkam ir problēma, cenšamies palīdzēt. Piemēram, pie ģimenes ārsta var doties veseli cilvēki, lai pārbaudītos, veiktu analīzes, un sporta ārsts ir otra specialitāte, pie kā ierodas veseli cilvēki, kas vēl neslimo. Sporta medicīna ir pirmā iespēja ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē aiziet preventīvās medicīnas ceļu. Tas nozīmē, ka sporta ārsts strādā, nevis lai ārstētu cilvēku un atrisinātu jau radušās problēmas, bet strādā, lai problēmas nerastos, lai maksimāli varētu saglabāt veselību. Tikai vesels cilvēks var uzrādīt labus rezultātus sportā, tāpēc liela daļa sporta medicīnas prakses, pieejas un metožu ir saistīta ar to, kā cilvēku padarīt veselāku.
– Kā vērtē sadarbību ar LSPA, ieceri sporta bāzē "Smeceres sils" izveidot sporta laboratoriju?
– Tas ir tikai pirmais solis. Madonas novada pašvaldība aicina uz sarunām LSPA interesentus, vēlas attīstīt ideju par sporta medicīnas un pētniecības centru. Personīgi uzskatu, ka tas ir ļoti pozitīvi, jo, pirmkārt, Latvijā šobrīd ir tikai Olimpiskās vienības (LOV) laboratorija Rīgā, privātā sporta laboratorija, un tas uz visu valsti ir arī viss. Cik man zināms, ne Ventspilī, ne Liepājā vai Daugavpilī tādas sporta laboratorijas, kas varētu ikdienā veikt sportistu skrīningu augstā līmenī, nav. Tas atspoguļojas tajā, ka arī sporta skolu audzēkņiem, sportiskiem jauniešiem no Latgales, Vidzemes un citiem reģioniem, nav pieejama LOV laboratorija, nav iespēju turp aizbraukt un veikt pārbaudes. Tāpēc pirmais punkts ir padarīt pakalpojumu pieejamu šajā reģionā. Otrais, kas nav mazsvarīgi, ir pašvaldības un projektu organizatoru ambīcijas ne tikai izveidot vienkāršu sporta pētniecības centru, bet sadarbībā ar LSPA attīstīt to par modernu un starptautiska līmeņa inovatīvu centru ar domu – ar laiku tur veikt ne tikai vienkāršus izmeklējumus, bet arī augstākā līmenī.
– Ar kādām izjūtām parasti atbrauc uz savu dzimto Madonu?
– Ar ļoti pozitīvām, jo Madona nestāv uz vietas, pilsēta attīstās, īpaši sportā. No mana kā slēpotāja skatpunkta tas redzams "Smeceres silā", bet arī pilsētā ir sakārtotas ietves, ielu segums, ir bērnu laukumi, pieejami āra trenažieri. Kādreiz likās, ka ir ļoti liels sasniegums, ka tika izveidota rollertrase, bet tagadējās ambīcijas, par ko runā sporta bāzes "Smeceres sils" vadītājs Gunārs Ikaunieks un cilvēki, kas šeit organizē sporta pasākumus, ir jau citā līmenī.
– Daudzi jaunie speciālisti tēmē uz ārzemēm, kur saskati savu vietu?
– Par ārzemēm stāsts ir vienkāršs. Protams, katrā specialitātē, arī medicīnā, tā ir ļoti individuāli risināma izvēle, bet, ja skatāmies uz sporta medicīnu, domāju, ka ir perspektīva Latvijā arī palikt. Visās valstīs ir tradīcijas, pēctecība, sistēma, un, aizbraucot uz ārzemēm, lai sistēmai dotu ievērības cienīgu pienesumu ar kaut kādu rezultātu, ir ļoti sarežģīti, arī konkurence ir pietiekami liela. Latvijā ir labas iespējas sasniegt labu līmeni, jo ārzemēs priekšā ir vietējie. Protams, ir svarīgs atalgojuma lielums, bet, piemēram, Londonā dzīvoklis maksā krietni dārgāk. Cenšos būt Latvijas patriots un ne tikai sportā.
– Kur tu rodi mieru, atpūties?
– Atpūtai laika atliek maz, bet ļoti patīk atpūta ģimenes īpašumā pie Līdēres ezera. Ja ir iespēja, cenšos aizbraukt kādā ceļojumā, patīk arī apskatīt muzejus.
11.10.2019.