Šonedēļ uzzinājām, ka astoņi Rīgas arhidiecēzes priesteri saņēmuši jaunus nominātus un kalpošanas vietas mainīsies arī Madonas un Ērgļu katoļu draudžu prāvestam priesterim PĀVILAM KAMOLAM.
Tiekoties ar priesteri Pāvilu, vispirms lūdzu skaidrojumu, kāpēc draudzes atkal jau skar garīdznieku maiņa.
– Pirmais arguments izmaiņām ir tas, ka diecēzē ir dažādas vajadzības, – sarunai atsaucās priesteris Pāvils. – Atcerēsimies, ka nesen tika nominēts jauns bīskaps – Andris Kravalis, līdz ar to viņš vairs nav prāvests Marijas Magdalēnas draudzē. Ir daži priesteri, kas devušies dienēt pie kareivjiem vai devušies studēt. Atpakaļ uz dzimteni atsaukti priesteri, kas Latvijā kalpoja no Indijas, – to redzot, bija skaidrs, ka izmaiņām jābūt. Plus varam ieraudzīt vajadzības un izaicinājumus draudzēs – dažreiz, lai pēc iespējas vairāk cilvēku atsauktos kādas draudzes dzīvē, izmaiņas ir vēlamas. Jaunais vējš, jaunā priestera domas un iedvesmas, cits darbības stils draudzi var atsvaidzināt. Ja tikai gudri to pieņemam un saprotam.
– Pēc četru gadu kalpošanas Madonā – ko gribat izcelt un nosaukt kā sevišķu vērtību?
– Vispirms nāk prātā svētceļojumi, kas ir viena no spilgtākajām ikonām dzīvajai Baznīcai, cilvēku atsaucībai, dažādu grupu aktivitātei. Kalpojot Madonas draudzē, to piedzīvoju spilgtāk nekā citur. Piemēram, draudzes svētki. Tādi bija arī vietās, kur kalpoju iepriekš, bet tikai Madonā piedzīvoju, ka draudzes svētki ilgst trīs dienas, tiek aicināti vairāki priesteri, notiek tikšanās, lekcijas, slavēšana – apstiprinājums, ka draudze ir aktīva un dzīva. Tāpat esmu saņēmis atsauksmes
no tiem, kas lasa draudzes avīzi – cilvēki brīnās, cik daudz kas pie mums notiek. Bet aktivitātes neveidojas pašas no sevis. Esmu viens no animatoriem vai kāda procesa iedvesmotājs, taču ne vienmēr. Bieži darbos iesaistās un skaistas lietas dara pati draudze. Piemēram, tikko svinējām Vissvētākās Jaunavas Marijas dzimšanas dienu, regulāri notiek Senioru brokastis, braucieni uz nakts adorāciju Aglonā, apmeklējam dažādus kultūras pasākumus, priecājos par kora darbu, kad izstrādājam kādus īpašus dziedājumus, jūnijā astoņu cilvēku grupā devāmies uz Liepāju, kur iesaistījāmies komponista Pāvela Bembeneka muzikālajās darbnīcās. Prieks par bērniem, kas mācās svētdienas skolā, apgūst ukuleles spēli, piedalās slavēšanā; draudzes mājā tiek veidotas mākslas izstādes. Kā sevišķu dārgumu draudzei un savai dzīvei uzskatu Bībeles stundu, kurā lūdzamies ar Dieva Vārdu. Pilnveidojusies liturģija, piepildījies mans sapnis, ka uz svētkiem Svētajā Misē piedalās apkalpotāju komanda – vismaz pieci ministranti, kas nes krustu, sveces, kvēpināmo trauku ar uguni, vīraku. Tā ir liela vērtība un rāda, ka ir cilvēki, kas saprot un mīl Dievu un Baznīcu. Esmu gandarīts, ka daudzi raksta liecības un komentārus draudzes avīzē „Kalnā", kas ir kā pērle, jo ir cilvēku kopdarbs.
– Jūsu dzimtene ir Polija – kristīgās ticības zeme. Atbraucot un kalpojot Latvijā, vai varat teikt, ka cilvēki pie mums droši praktizē ticību?
– Tajā neesmu tik pārliecināts. Īpaši jau redzot vecāko paaudzi, pamanu, ka cilvēki ir iemācīti skaitīt noteiktas lūgšanas, bet pagaidām nemāk un dažreiz nevēlas lūgties citā veidā, piemēram, paliekot Vissvētākā Sakramenta adorācijā klusumā. Līdz ar to ne visi izstaro gaidāmo ticību. Iespējams, tas saistās ar vēsturisko pieredzi, ka padomju laikā ticīgie bija vajāti, nobaidīti, izsekoti, un, lai tagad viņos būtu paļāvība, atsaucība – tas nav tik viegli. Tāpat spontānā lūgšana, pielūgsme ar dziesmām dažiem ir pilnīgi sveša lieta.
Polijā sabiedrība, protams, ir vairāk piesūcināta ar dievbijību un ticību. Ja ir tautas svētki, tajos pašsaprotami piedalās valdības pārstāvji. Piemēram, rudenī, kad tauta svin ražas svētkus, cilvēki ne tikai dejo vai dzer alu, viņi izgatavo milzīgas figūras, gandrīz instalācijas, kurās atveido reliģiskas tēmas, izsaka pateicību Dievam.
Atgriežoties pie Latvijas un Madonas piemēra, varu teikt, ka starp tiem, kuri ticībā ir nobrieduši, tomēr ir daudz atsaucīgo. Madonas lūgšanu kapelā nāk ne tikai katoļi, arī luterāņi un pareizticīgie; ekumenisma gars caurauž ikgadējās „Lūgšanu brokastis". Priecājos, ka varu kā priesteris jau vairākus gadus teikt uzrunu skolās, iesākot jauno mācību gadu, kaut atsaucība priekšlikumam par tikšanos ar jauniešiem, lai pārrunātu ticības lietas mācību iestādē, līdz šim nav bijusi.
– Kristīgo draudžu esamību sabiedrība ir pamanījusi. Latvijas simtgadē jūs saņēmāt Madonas novada pašvaldības apbalvojumu.
– Sabiedrība patiešām pamana aktivitātes draudzē – lūgšanas par Latviju mūsu draudzē notiek regulāri, vairākus gadus durvis veram Baznīcu nakts pasākumiem, tāpēc gribu teikt, ka apbalvojumu konkrēti es saņēmu vairāk kā Madonas katoļu draudzes pārstāvis.
– Daudzi pamanījuši jūsu talantus – muzikalitāti, instrumentu spēli (iemācījāties pat kokli), rakstāt dzeju.
– Dzejas grāmatas atvēršana man pašam bija liels notikums. Kopā ar Ilzi Kraukli, Aigaru Noviku, Inesi Elsiņu grāmatas atvēršanas svētkiem gatavojām dzejas kompozīciju. Nelielu tās fragmentu parādījām prezentācijā novada bibliotēkā, un to dzirdēja pat klausītāji, kas nav saistīti ar Baznīcu. Dažkārt saņemu atsauksmi no vietējiem cilvēkiem, ka viņi manu dzeju lasa – ir pamanījuši „Stara" lappusēs vai grāmatā „Spogulis akā". Priecājos, ja caur to cilvēki ierauga Dievu, Baznīcu, ticību, ja dzeja rosina pārdomas un kādam pat vēlmi lūgties. Vai grāmatai būs turpinājums? Ceru, ka jā! Man dzeja parasti top klusumā, Madonas adorācijas kapelā. Tā ir Dieva dāvana – nāk iedvesma vai attēls, ko ielieku konkrētā simboliskā valodā. Tomēr šim jautājumam ir arī otra puse, jo nereti aizdomājos, cik Dievam tas ir vajadzīgs. Laikā, kad biju Karmela ordenī, sacerēju vairāk nekā divdesmit dziesmu. Tās tapa, jo tur bija vajadzīgas – mūsu kopiena ar tām lūdzās. Vēlāk jau citās vietās šādas iedvesmas nebija. Līdz ar to esmu secinājis – ja nav dvēseļu ganības vajadzības konkrētā formā, Dievs spēku radošām lietām nedod.
– Pasaule mainās – to jūtam visi. Jūs nereti droši nosaucat apdraudējumus, ko šodienas sabiedrībai redzam kā bīstamus.
– Jaunās tehnoloģijas, materiālā pārticība, pilnie veikalu plaukti veido apziņu, ka Dievs savā ziņā nav vajadzīgs. Sastopoties ar kristīgām vērtībām un Krustu, savukārt nepieciešama pazemība. Apjausma, ka neesmu Dievs, neesmu pašpietiekams un visvarens. Ja šādu apziņu varu saglabāt, tad Dievs vienmēr būs vajadzīgs. Ja padodos ērtībām, komfortam, visu varu nopirkt un visas sāpes līdz nullei samazināt, Dievs savā ziņā kļūst lieks. Tad Viņš būs kā mazai meitenei lācītis, kas vajadzīgs sākumā, lai paspēlētos, bet pēc laika būs stūrī un zem putekļu kārtas. Daudzi cilvēki skrien, ir aizņemti ar savu māju vai dārzu – svētdienās pļauj zāli, zāģē malku, iepērkas, līdz ar to lielā mērā vairs neredz Dievu un svētdienu, kurai jābūt svētai – kā to pauž nosaukums.
Otra lieta, kas nāk prātā, ir pasaulē izplatītā genderisma ideoloģija. Gender straume cilvēkiem nepārprotami jauc galvu. Rietumvalstīs tā tiek uzskatīta par demokrātijas sasniegumu un dzīvē parādās kā mēģinājums homoseksuālismu padarīt par normu, legalizēt viendzimuma „laulību", veikt bērnu izmantošanu, agrīnu seksualizāciju. Tas ir tik nežēlīgi – ir valstis, kur bērniem septiņu gadu vecumā māca masturbāciju un sēj domu piekrist seksam ar pieaugušo. Tiek drukātas rokasgrāmatas par seksuālo brīvību, un tas ir milzīgs bieds. Šīs ideoloģijas mērķis ir uzbrukt tradicionālajai ģimenei, cilvēka identitātei un attiecībām.
Trešā lieta, ko šai ziņā izceltu, saistās ar reliģiju. Cilvēki tiek kārdināti ar New age idejām – viņi runā par Dievu, bet visu grib veidot paši. Praktisku piemēru redzēju dzīvē – cilvēks nāk uz baznīcu, piedalās kultā, iet pie sakramentiem, bet paralēli tic reinkarnācijai, elpošanas vingrinājumiem, kas it kā atbrīvo kādas enerģijas (bet atbrīvo ceļu dēmoniem!). Tas ir pretrunā ar Dieva atklāsmi un Jēzus mantojumu. Cilvēks apmaldās dažādu grāmatu un filmu iespaidā, un viņa arguments skan – kāpēc ne, ja tas man palīdz? Bet viņi neredz, ka tas tikai šķietami palīdz sākumā, jo, kā Jēzus saka – „Nevar kalpot diviem kungiem" (Mt 6,24; Lk 16,13). Dažreiz kristieši baznīcā lūdzas, bet paralēli, meklējot dzīves atvieglojumus, dodas pie kādām tantēm, burvjiem, vārdotājiem. Vai zvana man un prasa, lai noskaitu lūgšaniņu, nemaz neiedziļinoties, kāpēc kaut kas sāp, kā ar to jāstrādā, grēksūdzi nepieminot, vēloties mani izmantot kā „kristīgo burvi".
Pasaule nezina, ko darīt ar ciešanām; redz tikai līdz labklājības, veselības, veiksmes līmenim. Neredz, ka aiz zaudējuma var būt ieguvums. To stāsta vienīgi Krusts un Jēzus, kas augšāmcēlās. Jēzus atbild, ko darīt ar ciešanām. Viņš atklāj, ka ciešanas varam izmantot pestīšanai, atbrīvošanai. Veselība nav mērķis, tas ir ceļš vai pietura, kas ved tālāk. Dievs saka: „Zaudē dzīvību Manis dēļ, un Es tevi piecelšu no miroņiem." (sal. Mt 10, 39; 16, 25) Tas teikts visplašākajā nozīmē. No bērnības un semināra laikiem atceros cilvēkus, kuri tika nenovērtēti, atstumti, izsmieti, bet vēlāk uzzināju, ka izaugot viņi kļuva par izcilībām. Tas iespējams tikai pie Dieva – ir kāds zaudējums, nepilnība, un pasaule tajā cerību neredz, bet, ieliekot Dieva rokās, zaudējums nes augļus.
Novēlu katram no mums bagātu Dieva svētību caur Jēzus Kristus caurdurto Sirdi un kā Kunga priesteris svētīju †. Dzīvojiet, ir vērts!
13.09.2019.