Ikviens no mums reiz vēlas sastapt savu lielo mūža mīlestību. Ir tik patīkami un reizē arī svarīgi apzināties, ka blakus ir kāds, kurš palīdz, atbalsta, mīl, kāds, ar kuru kopā smieties un raudāt, pārvarēt dzīves sagādātās grūtības un dalīties priecīgajos notikumos. Garu dzīves ceļu kopā nogājuši arī MARIJA un BRUNO KOKARI – viņi vienmēr turas cieši viens otram blakus un mērķtiecīgi raugās vienā virzienā. Lai gan kopā nodzīvots garš un raibs mūžs, mīlestības dzirkstelīte nav apdzisusi un otrs cilvēks, viņa sirds ir vislielākā bagātība, kas tiek sargāta vairāk par visu.
Aizvadītajā nedēļā Kokaru pāris svinēja vienu no sava mūža svarīgākajiem un skaistākajiem notikumiem – 50 gadu kāzu jubileju. Viņus sveikt Zelta kāzās bija ieradušies arī Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs un sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Riekstiņa.
– Man ir liels prieks, ka Madonā un Madonas novadā ir šādas ģimenes, kas kopā nodzīvo tik ilgu mūžu. Tas ir liels retums, tomēr vienlaikus arī pierādījums tam, ka šī ciešā savienība stiprina. Es sveicu jūs gan savā un pašvaldības, gan visu Madonas novada iedzīvotāju vārdā. Ļoti daudzi jūs pazīst un arī ciena. Braucot šurp, es jautāju Ilzei, ko jums pajautāt un ko pastāstīt. Viņa atbildēja, ka šī nav tā reize, kad ir jāsaka, bet gan jāklausās – kā ir iespējams nodzīvot saticīgi kopā tik garus gadus, kā ko tādu var sasniegt, lai citi var smelties iedvesmu un spēku sasniegt to pašu. No sirds sveicu svētkos! – jubilārus uzrunāja Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs.
Iepazinās studiju laikā
Jāteic, ka Marijas un Bruno Kokaru iepazīšanās veids, kā smejot saka viņi paši, bijis visai klasisks – sapazinušies studiju gados, dzīvodami vienā kopmītnē un mācīdamies vienā kursā. Vispirms nācies apgūt vispārējo ārstniecību, bet tikai pēc sestā studiju kursa katrs students drīkstējis izvēlēties, kādu novirzienu medicīnā vēlas apgūt padziļināti. Bruno izvēlējies terapeita profesiju, bet Marija apguvusi ausu, kakla un deguna ārsta jeb lora, mūsdienās moderni saukta par otolaringologu, darba specifiku. Tālāk sekojusi internatūra, kad studenti tikuši nosūtīti uz dažādām Latvijas vietām, lai strādātu slimnīcās un medicīnas iestādēs pašu izvēlētajās profesijās. Ilgus gadus Bruno Kokars pavadījis Madonas poliklīnikas, pēc tam Madonas slimnīcas vadītāja amatā. Daudzus gadus bijis arī Madonas pilsētas un novada deputāts. Studēt medicīnu viņu pamudināja tas, ka mamma strādājusi lauku aptiekā, bet Marija atzīst, ka studijas medicīnas jomā izvēlējusies jaunības maksimālismā. Marijas un Bruno kopdzīves laikā dzimušas trīs meitas, bet neviena no viņām nav izlēmusi sekot vecāku pēdās un savu dzīvi saistīt ar medicīnu. Vecākā meita strādā ar grāmatvedību saistītu darbu, vidējā meita – bērnudārzā, bet jaunākā – Swedbank personāla daļā.
Patīk atpūsties labā kompānijā
– Kā es pati saku – kamēr abas kājiņas kustas un abas actiņas redz, mēdzam savākties labā kompānijā un doties kādā ceļojumā. Nav iespējams ceļot kopā ar cilvēkiem, kuru intereses atšķiras no mūsējām. Ir jābūt vismaz kaut kam kopīgam. Patīkami un droši, ka kompānijā ir kāds, kurš pārzina angļu valodu – es vai kāds cits var droši pajautāt sev interesējošo, un tūlīt tiek arī saņemta atbilde, kā arī neveidojas neērtas situācijas. Deviņus gadus pēc kārtas katru rudeni kaut kur dodamies, lai pagarinātu vasaru. Esam bijuši Marokā, Gruzijā, Portugālē, Izraēlā, kur tajā reizē notika svētceļojums, un vēl vairākās citās valstīs. Šie braucieni man dod lielu mieru. Dodoties uz Izraēlu, es neteicu Bruno par svētceļojumu, to, ka tas notiks, atklāju tikai lidostā, kad viņš man pateica, ka tur pulcēšoties arī daudz bīskapu un priesteru, – stāsta Marija Kokare.
Kā jauka atmiņa no ceļojumiem tapis kalendārs ar fotogrāfijām, kurās iemūžināti jautrākie piedzīvojumi no katra ceļojuma. Pēdējā laikā tiek izmantoti aviopakalpojumi, lai gan agrāk visai daudz ceļots ar tūrisma autobusiem. Lidošana esot krietni izdevīgāka, tādējādi tiekot ietaupīti līdzekļi. Kā atzīst Marija Kokare, ja visu apdomīgi sarēķina, nenākas izdot nemaz tik lielu naudu, lai kaut kur aizceļotu.
Katram sava sirdslieta
Gan Bruno, gan Marija ir dabasmīļi – brīvajā laikā Kokara kungs dodas makšķerēt, bet kundze rosās dārzā un šiverē virtuvē.
– Agrāk vairāk nodarbojos ar sportu, bet pēdējā laikā aktīvi makšķerēju. Pievērsos tam jau jaunībā, kad nu jau aizsaulē aizgājušais dakteris Skaris ievilka mani šajā procesā. Iekritu azartā, jo, ja jau kaut ko var izvilkt, gribas turpināt. Ja nekas neķertos, man nebūtu tik lielas intereses. Reizi pa reizei braucu uz Peipusa ezeru gan vasarā, gan ziemā. Esmu izvilcis arī visai krietnus lomus – desmit kilogramu smagas līdakas. Atceros, ka 5. decembrī (PSRS Konstitūcijas dienā, kas padomju laikos bija brīvdiena) ķērās īpaši zīmīgas, lielas līdakas, – smaidot saka Bruno Kokars.
Savukārt Marijas mīļākā istabiņa, pēc pašas vārdiem, ir virtuve, kur viņa labprāt ilgi mēdz uzturēties, gatavojot dažādus kulinārijas brīnumus.
– Mūsdienās nav sarežģīti pagatavot ēdienus, jo visas interesējošās receptes un pamācības, kā tos pagatavot, ir atrodamas YouTube. Turklāt es strādāju sieviešu kolektīvā, kur recepšu aprite notiek ļoti ātri, – savā hobijā dalās Marija Kokare. – Es ēdu būtībā jebkuru ēdienu, vienīgi nekad apzināti neēstu nutrijas gaļu. Vīrs vienreiz mājās atnesa nomedītu bebru, tad pagaršoju, kā tas garšo, – pieredzē dalās Marija Kokare.
Uz jautājumu, vai ir kāds ēdiens, kas no sievas recepšu klāsta ir sirdij tīkamākais, Kokara kungs atbild, ka pretēji agrākajiem laikiem gastronomiskās izvirtības tagad viņam vairs nešķiet tik saistošas. Pirms gadiem, kad vēl nodarbojies ar sportu, varējis atļauties arī ko sātīgāku uzkost, taču tagad viņš vadās pēc uzskata, ka daudz izēsties nevajag.
Nav sliktu īpašību, sadzīvo saticīgi
Jautāti, kā ir sadzīvot diviem ārstiem zem viena jumta, Kokaru pāris atbild, ka problēmas darba dēļ starp abiem nekad nav radušās. Nakts dežūras allaž tikušas uztvertas mierīgi un pieņemtas, jo tā ir viena no teju katra ārsta ikdienas darba specifiskajām iezīmēm.
– Priecājos, ka mans vīrs nav ļaunatminīgs un ilgi netur sevī aizvainojumu. Ja arī sakašķējamies, tas ātri pāriet un aizmirstas. Esmu pēc dabas fikss cilvēks, dažkārt ar neordinārām idejām. Nekad neko neesmu plānojusi, ļaujos laika plūdumam, lai arī dažreiz ir sanācis tā, ka abi ar vīru ejam ciemos, bet, pretēji manai paļāvībai, neviena nav mājās, – smaidot atklāj Marija Kokare.
Bruno uzslavē sievu par neticami labo atmiņu – visi skaitļi un cipari tiekot paturēti prātā, viegli nākoties atcerēties arī cenas. Bet Marija atzīst, ka ar svešvalodām un svešvārdiem viņai nepavisam labi nesokas: – Es kādreiz gribētu paklausīties, kā izklausās mana runāšana vācu valodā. Pati saprotu visu, ko saku vāciski runājošajiem, bet viņi dažreiz nesaprot, ko runāju. Svešvalodām ir ļoti liela nozīme gan strādājot, gan ceļojot. Mūsdienu bērniem nav nekādu problēmu sarunāties angliski, taču viņi nezina krievu valodu.
Pilsēta laukos, lauki pilsētā
Ienākot Kokaru ģimenes mājas pagalmā, rodas izjūta, ka māja atrodas nevis pilsētas ielas malā, bet gan laukos – vispirms apbur daudzkrāsainās puķes un košumkrūmi, kas atrodas visapkārt mājai. Puķes ir vēl viena Marijas Kokares aizraušanās, un katrs stādiņš pagalmā ir saimnieces lolojums. Viņa arī priecājas, ka kaimiņi patrāpījušies labi.
30.08.2019.