– Savs darbs ir jāmīl. Vai citādi es piena pārstrādes jomā un vienā darbavietā – Lazdonas piena pārstrādes uzņēmumā – būtu nostrādājusi 50 darba gadu? – aicināta uz sarunu, atziņu pauž HELĒNA KRŪMIŅA. AS "Lazdonas piensaimnieks" kolektīvs par godu viņas pusgadsimta darba gadu jubilejai piensaimniecībā sarīkoja īstu balli, kad Helēna saņēma tik daudz ziedu, labu vārdu un arī pārsteigumu. Bija atbraukusi arī draudzene no Bērzkroga, ar ko jaunībā viņa kopā uzsāka mācīties un strādāt Lazdonas pienotavā.
– Kad beidzām Rēzeknes piensaimnieku skolu, mūs, trīs draudzenes – jaunās sviesta un siera meistares -, pēc valsts sadales norīkoja darbā uz Cesvaines piena pārstrādes uzņēmumu. 1969. gadā Cesvainē mums prasīja – kur jūs gribat strādāt? Atbildējām, ka gribam visas trīs kopā strādāt, un tā mūs nosūtīja uz Lazdonu. Ieveda mūs Lazdonas pienotavas pagalmā un visas trīs palaida. Pirmā māja, kur dzīvojām, bija toreizējā Gogoļa ielā vietā, kur tagad atrodas AS "Lazdonas piensaimnieks" tirdzniecības un atpūtas centrs "Efeja". Tur sāka iekārtot piena virtuvi, un mums ierādīja istabiņu Saieta laukumā 3. stāvā, – pirmo darba gadu atceras Helēna Krūmiņa, ar kuru sarunājāmies gan par darbu, gan dzīvi, jo nesen, 10. augustā, bija arī viņas dzimšanas diena.
– Kā savulaik izvēlējies, par ko kļūt, kur mācīties?
– Ar draudzeni sarunājām, ka pēc 8. klases beigšanas iesim mācīties kopā. Pamatskolas izglītību ieguvu Nagļu astoņgadīgajā skolā. Vispirms kopā ar draudzeni iestājāmies Vecbebru tehnikumā, lai kļūtu par pavārēm, bet tur mums ļoti nepatika, laikam nebija īstais aicinājums. Varbūt būtu turpinājušas mācības, līdz skolu pabeigtu, bet draudzene saslima un man vienai negribējās tur palikt. Nepilnu gadu pastrādāju Rēzeknes rajona Pilskalnā bibliotēkā, bet pēc tam iestājos Rēzeknes piensaimnieku skolā, lai mācītos par sviesta un siera meistari. Toties kulinārija tagad ir sirdslieta, patīk gatavot ēdienus, izmēģināt receptes.
– Kur esi dzimusi, uzaugusi?
– Dzimusi esmu Latgalē, Rēzeknes rajona Kurpnieku sādžā, ģimenē bija arī sešus gadus vecāks brālis, kas diemžēl agri aizgāja – 36 gados. Mājās bija saimniecība, tika turētas govis, arī tad, kad bija atļauta tikai viena govs, turējām divas. Līdz ar to bijām pārtikuši. Pienu mājās pārstrādāja biezpienā, sviestā, krējumā. Sviestu lika tā sauktajās mārciņās – formiņās pa 250 g, krējumu – 10 l kannā. Katru svētdienas rītu tēvs veda piena produktus uz Rēzeknes tirgu, turp brauca ar autobusu. Pienu nebija, kur likt, jo līdz Viļāniem – 13 km, līdz Rēzeknei – arī gabals, un visu tolaik vajadzēja aizstumt ar velosipēdu līdz pieturai, un autobusi nemaz tā nekursēja. Tēvam tirgū jau bija savi paziņas, kas pirka produktus, par nopelnīto naudu mājās pārveda baltmaizi, marmelādes konfektes un šprotes eļļā, kas tolaik laukos skaitījās liels gardums, jo ikdienā piena un gaļas mums bija gana.
Mājās piena produktus gatavoja mamma, es, viņai palīdzot, mācījos, līdz apguvu visas nepieciešamās iemaņas, varēju pati strādāt patstāvīgi. Mamma bija ļoti prasīga, lai viss būtu tīrs gan kūtī, gan mājās.
– Kādas atmiņas ir no darba gaitu sākuma?
– Darbā bija ļoti stingri, vadītāja Velta Kažoka, kas mūs ievadīja pienākumos, bija prasīga.
Tolaik Cesvaines pienotavas priekšniecība atradās Rēzeknes piena kombinātā, bet Lazdonas pienotava bija pakļauta Cesvaines pienotavai. Agrāk jau ražojām tikai pienu, kefīru, krējumu, biezpienu un saldos biezpiena sieriņus ar rozīnēm. Sākām ar to, ka bija jāmazgā kannas, pudeles. Tajos laikos pienu, kefīru fasēja stikla pudelēs, darbojās pudeļu pildāmais automāts, sākumā neliels, pēc tam – jaudīgāks. Arī pudeles mazgājām automātā. Kas tikai nav bijis jādara, un esmu darījusi pilnīgi visu, vienīgi aparātcehā nesanāca būt. Mani pielika arī pie piena pieņemšanas, strādāju arī augšas cehā, kur tagad notiek visa ieraudzēšana. Ja vajadzēja, braucu aizvietot darbiniekus uz Sarkaņu un Trakšu krejotavu. Es vēl piedzīvoju, kā Lazdonā ražoja saldējumu – balto, ar rozīnēm, brūno, turklāt masai, kur izmantoja saldo krējumu, lika klāt no Rēzeknes piena kombināta atvesto iebiezināto pienu, tāpēc tas bija tik garšīgs. Kā Rīgā uzcēla jauno rūpnīcu, visiem citiem lika pārtraukt saldējuma ražošanu. Tolaik jau tā nevarējām paši izlemt, ko un cik ražot. Ja bija jāsaražo 1 t 9% biezpiena, bet sanāca vairāk, tad bija jāprasa Rēzeknes piena kombinātam. Tajos laikos bija vairāk patērētāju, uz pilsētas veikaliem pienu veda pat trīsreiz dienā. Pirmo automašīnu – uz veikaliem, otro – uz slimnīcu, tad – uz bērnudārziem. Pilnas mašīnas produktu, reisu daudz. Kad nopirka pirmo GAZ 53, jutāmies laimīgi, bet tagad uz tādām vairs neviens neskatās un negrib vairs braukt. Nevar salīdzināt, kā piensaimnieki strādāja kādreiz un šodien. Uz darbu bija jābrauc agri, braucu ar 3. autobusu pulksten 6.30, citu vakaru nācām kājām mājās, jo beidzamais autobuss bija jau aizbraucis. Mēs dziedādamas gājām. Mūsu pirmā alga, ja atceros, bija 60 rubļu mēnesī. No mājām atvedām lauku labumus, mamma turēja arī lopiņus, pievedām kartupeļus, dārzeņus, zaptes. Maize tolaik maksāja kapeikas.
– Kā Lazdonas pienotava laika gaitā izmainījusies?
– Nevar salīdzināt. Sāksim jau ar to, ka agrāk tā bija valsts īpašums, bet kopš izveidojām piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību "Lazdonas piensaimnieks", atdalījāmies no Cesvaines piena pārstrādes rūpnīcas (vēlāk tapa AS). Viegli jau tas nebija, jo praktiski viss bija jāsāk no jauna. Iekārtas un pudeles palika, darbu daudz. Ēkas jau palika, klāt bija piebūvēts pudeļu cehs. Laika gaitā telpas piedzīvojušas renovāciju, īstenojot projektus, iegādātas jaunas, modernas iekārtas, arī iepakojums cits, kaut tagad atzīst, ka stikla tara pienam bija vislabvēlīgākā. Maza kooperatīvā sabiedrība, bet mums izdevās noturēt Lazdonas pienotavu, un tagad tā nav pamesta, kā daudzas citas laukos. Kad par valdes priekšsēdētāju ievēlējām Elvīru Utināni, es strādāju par meistari. "Lazdonas piensaimnieks" lielākoties ir noturējies uz sieviešu pleciem. Sākām piedomāt pie produkcijas dažādošanas. Produktu daudzveidība ienāca līdz ar pārmaiņām. Pamazām tika izveidota tik iecienītā un pieprasītā deserta produkcijas līnija, "Lazdonas piensaimnieka" "Zelta kolekcija", arī produkcija ar "Zaļo karotīti".
– Strādāji arī par realizācijas daļas vadītāju.
– Ir jāiziet ceļš no sākuma līdz beigām, un to darīju. Ilgajos darba gados piensaimniecībā biju izzinājusi visus cehus, vietas, strādājot par meistari – produkciju pārzināju no A līdz Z. Kad sākām ražot vairāk un dažādākus piena produkcijas veidus, svarīgi bija to realizēt. Arī Rīgā izbraukājām visas vietas, lielveikalus. "Lazdonas piensaimnieka" produkcija ir nopērkama daudzos lielveikalos, arī stendā "Ražots Madonas novadā" lielveikalā "Maxima XX", "Rimi", "Beta".
– Pa vidu ir ģimenes rūpes un izaudzināta meita…
– Madonā iepazinos ar vīru Vili, apprecējāmies, kopā nodzīvojām 44 gadus, līdz viņu aizsauca mūžībā. Ģimenē izaudzināta meita Sarmīte, kas strādā par skolotāju Mārupes ģimnāzijā, ir trīs mazbērni. Pusgadu abas ar meitu dzīvojām mājās, pa sestdienām, svētdienām strādāju, vīrs bērnu pieskatīja. Biju jauna, spēka gana. Vēlāk laimējās, ātri piešķīra bērnudārzu, bet sākumā meita daudz slimoja. Lepojos, ka viņas ģimenē ir trīs bērni – mazdēlam Rūdolfam ir 16 gadu, vidējai meitenei Anetei ir 12 gadu, bet peciņai Asnātei – pieci gadi. Šogad mazdēls sāks iet ģimnāzijā.
– Kas rada gandarījumu?
– Tas, ka darbā ienāk jaunie, ka ir, kas vecāko paaudzi nomaina. "Lazdonas piensaimniekā" strādā daudz jauniešu, arī jauns pārtikas tehnologs – Atis Āboliņš tagad strādā par meistaru. Man joprojām garšo Lazdonā gatavotais rupjmaizes kārtojums ar biezpienu, krēmi, un gandarī, ka visa produkcija ir garšīga un kvalitatīva. Veikalos no piena produktiem neko citu nepērku – tikai "Lazdonas piensaimnieka" produkciju; varbūt kādreiz aiz ziņkārības paņemu kādu jaunāku cita uzņēmuma ražojumu, kas notiek reti – varbūt divos gados reizi. Kad meita bija maza, devu viņai Lazdonas pienu, kas nav otrreiz jāvāra, jo jau ir bakterioloģiski tīrs, pasterizēts. Arī visi trīs mazbērni izauga, dzerot Lazdonas pienu – sakot, ka vajag upāmas pienu.
– Kas ir vajadzīgs, lai vienā darbavietā nostrādātu 50 gadu?
– Ir jāmīl savs darbs, jāstrādā pēc sirdsapziņas. Bez darba mīlestības to nevar dabūt gatavu. Ja vajadzīgs, ir jāstrādā arī ilgāk, un visādi ir bijis, jo gadījās, ka saplīsa automāti. Bija tādi, kas nepalika, sakot, ka darba laiks beidzies. Bet kā nepaliksi – pudeļu automāts izgājis no ierindas, pudeles nevar būt nemazgātas, otrā rītā jāpilda piens. Iedomāties nevarēju, ka nepaliksi, neiesi palīgā, kā tagad tas notiek. Agrāk nebija arī krāvēju, mēs paši visu sanesām, cilājām kastes, un pārsvarā to darīja sievietes. Rokām ir bijis, ko turēt, bet kur tad ir tā vieglā dzīve, ko citu es būtu darījusi ar savu profesiju? Nemaz neticu, ka darbā paskrējuši 50 gadu. Tā ir mana pirmā un vienīgā darbavieta, nezinu, kā ir citur, jo nemeklēju neko citu – vieglāku un labāku, kā tagad jaunie, sakot, ka bez 1000 latu mēneša algas nestrādās. Man ir bijis labs kolektīvs, kam esmu pateicīga. Paldies arī par skaistajiem svētkiem par godu manai 50 gadu darba jubilejai.
– Kādām nodarbēm tagad vairāk var nodoties?
– Pie mājas ir dārziņš, siltumnīca, ļoti patīk puķes. Gan dobēs, gan siltumnīcas daļā aug un zied lilijas, tādas – ar lieliem zvaniem, kas ir vienas no manām mīļākajām puķēm. Piemājas saimniecībā turu vistas, ir suns, pieklīdis mincis. Ja ir mājas, tad darbi nav padarāmi, jāizvēlas, kuru darīt pirmo. Patīk ogot, sēņot, lasīt žurnālus. Pa vasaru atbrauc mazbērni, patīk aiziet uz pasākumiem kultūras namā.
16.08.2019.