6. augustā pēc Sv. Mises Madonas Romas katoļu baznīcā ceļā uz Aglonas baziliku, lai piedalītos Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, devās Madonas katoļu draudzes svētceļnieki. Grupā ir 60 dalībnieku, tos pavada prāvests Pāvils Kamola, kalpošanā palīdz Dāvis Ozoliņš. Jaunākajam svētceļojuma Madona-Aglona dalībniekam ir 2 gadi, vecākajam – 76.
Svētajā Misē priesteris Pāvils Kamola, dodot svētceļniekiem garīgā stiprinājuma vārdus, atgādināja, ka visi, kas pieņem lēmumu doties svētceļojumā, ir izredzēti un viņiem ir dota iespēja atbildēt aicinājumam.
Svētceļojumā dodas arī tāpēc, ka "ir labi šeit būt – ticībā, Baznīcā, savā aicinājumā un arī ciešanās – visaugstākajā virsotnē". Viņš, pakavējoties pie motivācijas, cita starpā sacīja, ka svētceļojuma aicinājums ir arī kaut ko piedot, varbūt to, kas notika ģimenē, attiecībās, ka būtiski ir likt ciešanās savu nodomu, iet kopā ar sirdi un baudīt ceļu ticībā. – Ja sirds durvis būs atvērtas, Dievs var patiesi pārsteigt, piedāvāt vairāk, – uzsvēra Pāvils Kamola, piebilstot, ka svētceļojums var būt saprašanas un pārveidošanas svētki, kaut nekas jau nenotiek automātiski: dodos svētceļojumā –
un viss notiks. Pirmajā vietā jāprot sadzirdēt Dieva vārdu, turklāt svētceļojumā to aicina sadzirdēt dziļāk, – atgādināja priesteris.
Šogad svētceļnieku grupa iziet ceļā uz Aglonu reizē ar Kunga pārveidošanas svētkiem, līdz ar to daudziem ticības saturs var pastiprināties, var palīdzēt atklāt dažas patiesības, arī to, kas sāp, urda.
Svētceļojuma maršrutā Madonas katoļu draudzes aktīvisti ik gadu izvēlas citus pieturpunktus, lai tiem, kuri dodas ceļā katru gadu, būtu jauni iespaidi un atklāsmes. Šogad Madonas katoļu draudzes svētceļnieki devušies maršrutā Madona-Kalna skola-Murmastiene-Sīļukalns-Rudzāti-Preiļi-Kastīre (Rušona), kur 12. augustā ieplānota Klusuma diena, bet jau 13. augustā paredzēts sasniegt Aglonu. Svētās Mises ļaus tuvāk iepazīt Barkavas, Stirnienes, Rudzātu, Preiļu dievnamus un galapunktā Aglonas bazilikā pēc tālā ceļa grūtību pārvarēšanas justies kā uzkāpušiem kalna virsotnē. Simboliskais kalns ir ne tikai skaists, kāpšanas laikā ir arī jāpārdzīvo katram savas ciešanas, līdzīgi, kā to izjūt mātes – mīlot un audzinot bērnus, upurējot sevi, taču sajūtot lielu laimi.
Katrs, kas dodas ceļā, parasti izvēlas savu motivāciju. Taču tie, kas svētceļojumā iet jau trešo, ceturto, piekto, padsmito gadu, tuvojoties augustam, parasti jūt aicinājumu un saka: "Ir jāiet, kā var neiet?"
09.08.2019.