Madonas novada pašvaldības domes 31. jūlija sēdes darba kārtības pirmais punkts par ūdenssaimniecības pakalpojuma sniegšanas uzsākšanu Mētrienas pagastā deputātu vidū raisīja dažādas pārdomas un diskusijas. Saruna par ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanu robežojās ne tikai ar Mētrienas pagastu – daži deputāti diskutēja, raugoties arī visa Madonas novada kontekstā.
AS „Madonas ūdens" valdes priekšsēdētājs Guntars Dambenieks ziņoja: – No „Madonas ūdens" ir piedāvājums lēmumprojekta pirmo punktu papildināt, nosakot, ka ūdens patēriņa normas, kas tiek noteiktas saistošajos noteikumos Nr. 17, līdz 2020. gada 1. jūnijam samazināt uz pusi, lai dotu cilvēkiem iespēju šī laika ietvaros uzstādīt skaitītājus. Privātmājām galvenokārt ir jāuzstāda skaitītāji, daudzdzīvokļu mājām – ievadskaitītāji. Uzsākot pārņemšanas procesus, analīzi, lai zinātu pašreizējo situāciju, tika konstatēts, ka Mētrienas pagastā aina nav iepriecinoša – skaitītāju nav, klientu datu bāze arī švaka. Mums ir nepieciešams laiks, lai apzinātu adreses, kurās lieto ūdeni, līdz ar to arī skaitītāju uzlikšanu. Tāpēc lūgums ir pirmo lēmumprojektu papildināt – līdz 2020. gada 1. jūnijam saistošajos noteikumos Nr. 17 noteiktās ūdenspatēriņa normas samazināt par 50%.
Deputāts Andris Sakne pauda nostāju, ka noteikt „Madonas ūdens" tarifus Mētrienas pagastam, ņemot vērā faktu, ka ūdens kvalitāte Mētrienas pagastā un Madonā atšķiras, nav pareizi. Uz to Guntars Dambenieks sniedza atbildi, ka ūdens kvalitāte katrā vietā, protams, atšķiroties, tomēr Mētrienas pagastā tā ir atbilstoša normām.
Zināmu neapmierinātību sēdes laikā izteica deputāts Andrejs Ceļapīters: – Pirms gada, kad tika noteikta norma seši kubi no iedzīvotāja, tā bija diezgan liela nekaunība no pašvaldības puses. Tas ir apmēram trīs reizes lielāks patēriņš, nekā faktiski cilvēki lieto. Parasti tiek patērēti aptuveni divi kubi uz iedzīvotāju.
Guntars Dambenieks, atsaucoties uz Andreja Ceļapītera viedokli, skaidroja: – Ir jāsaprot, ka mūsu klienti iedalās divās kategorijās – ir privātmājas, kuru gadījumā ūdenssaimniecības pakalpojumu līgums nosaka, ka pakalpojuma sniedzējs, uzņēmums, uzliek skaitītājus līdz 2021. gada janvārim. Otra kategorija ir dzīvokļi, kuru gadījumā pieņēma šos sešus kubus, lai stimulētu cilvēkus uzlikt skaitītājus. Mēs neprasām maksāt vairāk par ūdeni, nekā māja ir patērējusi. Pieņemsim, ka daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājiem nevienam nav skaitītāja, tāpēc ir normas, pēc kurām sarēķina sešus kubus uz cilvēku. Kopā, piemēram, sanāk 100 kubu, bet ievadskaitītājs ir uzskaitījis 50 kubu. Mēs jau sadalām šos 50 kubus attiecīgi pa normām, un šajā piemērā norma samazinās uz pusi.
Par Guntara Dambenieka minētajām normām vēlējās piebilst deputāts Rihards Saulītis: – Gadā, kad pārgāja uz sešiem kubiem, mājas iedzīvotājiem, kurā es dzīvoju, tika stāstīts par to, ka ir jāliek skaitītāji. Šobrīd manā mājā ir dzīvokļi, kuriem nav skaitītāju, un cilvēkus šie seši kubi mēnesī apmierina.
Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Ivars Miķelsons informēja, ka seši kubi netiekot noteikti tikai tāpēc, lai stimulētu iedzīvotājus likt skaitītājus. Vēl viens no iemesliem esot tāds, lai izskaustu principu, ka bezskaitītāju dzīvoklī ūdeni tērē ne tikai dzīvokļa deklarētie iemītnieki.
– Kaut gan es personīgi pazīstu cilvēku, kurš, viens pats dzīvodams, tērē piecus kubikmetrus aukstā ūdens un sešus kubikmetrus siltā ūdens. Tā ka ir dažādi gadījumi. Turklāt tie nebija izdomāti aprēķini, bet gan pamatoti, balstoties uz to, kā faktiski cilvēki tērē ūdeni tajos dzīvokļos, mājās, kuros nav skaitītāju. Nav noslēpums, ka bezskaitītāja patēriņa dzīvoklis izmanto šo situāciju, tādā veidā veģetējot uz tiem kaimiņiem, kuriem ir skaitītāji. Tāpēc arī šo normu neieviesa, – piebilda Ivars Miķelsons.
Guntars Dambenieks akcentēja, ka šis ieteikums par 50% samazinājumu ir vairāk domāts, lai pasargātu privātmājas, kurās uzņēmumam jāuzliek skaitītājs: – Ne jau iedzīvotāji ir vainīgi, ka likums ir spēkā jau trīs gadus, bet pakalpojuma sniedzējs, kas bija līdz šim, nav licis šos skaitītājus privātmājām, kaut arī likums to nosaka. Un tagad, pārņemot šo pienākumu, mums gada laikā ir jāuzliek skaitītāji. Turklāt likums ir vēl skarbāks – īpašniekam ir jāizbūvē mezgls, kur to skaitītāju ielikt. Augusta sēdēs mēs gribam nākt jau ar aprēķinu, cik šie skaitītāji ir nepieciešami. Citos pagastos, ko pārņēmām, pagasta pārvalde vai uzņēmumi, kas sniedza pakalpojumu, bija iegādājušies skaitītājus, un, uzņēmumam pārņemot pakalpojuma sniegšanu, nebija jātērē nauda un jāpērk nepieciešamais kredītā. Tad šajā gadījumā nav nekā. Privātmājās, daudzdzīvokļu mājās ir vajadzīgi aptuveni 70 ievadskaitītāju, vidēji viens skaitītājs maksā 100 eiro. Kopā sanāk 7000 eiro, kas ir diezgan liels cipars. Tāpēc mums ir doma nākt uz nākamajām sēdēm ar lūgumu atbalstīt, ka skaitītāji tiek iegādāti ar iepriekšējā pakalpojuma sniedzēja līdzdalību.
Dzirdēto komentēja Andrejs Ceļapīters: – Ar iepriekšējā pakalpojuma sniedzēja līdzdalību, bet ne ar domes līdzdalību. Iepriekš sadzirdēju diezgan lielas aplamības, ka tie, kuriem nav skaitītāju, ietekmē tos cilvēkus, kuri ir uzlikuši skaitītājus. Tie, kuriem ir skaitītāji, maksā mazāk par faktiski patērēto, savukārt pārējiem ir trīs reizes lielāka norma par faktiski patērēto. Viņi ir privileģētā stāvoklī. Tas būtu kā bonuss tiem, kuri uzliek šos skaitītājus. Tas, kuram ir skaitītājs, norēķinās pēc skaitītāja rādījumiem, savukārt tā iedzīvotāju kopa, kurai nav skaitītāju, maksā pēc fakta. Viss atlikušais, tai skaitā arī skaitītāju kļūdas, sadalās uz tiem, kuri nav uzlikuši skaitītājus. Tas būtu tikai korekti un normāli.
Turpinot no savas pieredzes, Rihards Saulītis piekrita Andreja Ceļapītera viedoklim un papildināja: – Manas mājas iedzīvotāji, kuru dzīvokļi palikuši bez skaitītāja, protams, maksā par sešiem kubiem. Tādi ir viens vai divi dzīvokļi. Tas nozīmē, ka tie, kuriem nav skaitītāju, ūdens patēriņu noteikti neskatās. Tualetē vai virtuvē viņiem ūdens, visticamāk, tek visu laiku, un tie vairs nav divi vai seši kubi. Jo, kā sākās vasara, mums parādījās 10 kubi lieki, ar visām sešu kubu normām.
Savukārt pretēju nostāju vēlējās paust Andris Sakne: – „Bez tabu" bija raidījums par to, ka ir daudzdzīvokļu māja, visiem iedzīvotājiem ir skaitītāji, izņemot vienu pensionāri. Sievietei lika samaksāt 700 eiro, it kā viņa viena būtu patērējusi šo ūdeni. Piemēram, ja mēs rēķinām, ka mājai starpība ir 20 kubu – par sešiem kubiem maksā tas, kuram nav skaitītāja, bet 14 kubi izdalās uz visiem mājas iedzīvotājiem. Nevis tā, kā bija manis minētajā situācijā.
Noklausoties Andra Saknes teikto, Valentīns Rakstiņš atzina, ka Andreja Ceļapītera aprakstītā situācija ir pareiza un godīga tad, ja mājā ir, piemēram, 40 dzīvokļu, bet tikai pieci dzīvokļi ir uzlikuši skaitītājus: – Bet, ja ir tā, ka 40 dzīvokļiem ir skaitītājs, bet kādiem diviem nav, tad starpību nebūtu pareizi norakstīt uz diviem dzīvokļiem. Tāpēc, manuprāt, nevar vienu versiju pielietot kardināli atšķirīgām situācijām.
Ivars Miķelsons savukārt komentēja, ka šī starpība netiekot norakstīta uz tiem diviem dzīvokļiem: – Uz viņiem attiecas normatīvs un tas, kas summāri ir pārtērēts pāri un tiek izdalīts proporcionāli skaitītājiem, kā arī tiem sešiem kubiem uz visiem iedzīvotājiem. Līdz ar to tas ir loģisks iznākums tam, ka cieš visi. Ja tas iedzīvotājs ir patērējis 26 kubus, tad 20 kubikmetru izdalās uz pilnīgi visiem. Un cieš jau tie, kuriem ir skaitītāji.
Andrejs Ceļapīters bija pretējās domās: – Tiem, kuriem ir skaitītāji, jāmaksā tik, cik rāda skaitītājs. Un tie, kuriem nav skaitītāja, sedz visu atlikušo daļu. Ja parādās šādas anomālijas, ka pensionārei jāmaksā tik liela summa, tad priekš tam ir pakalpojuma sniedzējs, kas sāk skaidrot, kur ir radusies problēma. Nevis tiem, kuri ir uzlikuši skaitītājus un jau samaksājuši vienreiz, jāmaksā vēl par tiem, kuri varbūt par spīti, neliekot skaitītājus, atgriež krānus u. tml.
Guntars Dambenieks atzina, ka šādas situācijas, protams, varot būt, bet tāpēc esot jāstrādā pie institūcijas – māju apsaimniekotāji: – Daudzdzīvokļu māja ir cilvēku kopīpašums, un viņiem ir jādzīvo kopā, kā arī jālemj par visām lietām. Šī norēķinu sistēma darbojas vairāk nekā 10 gadu, un viss notiek – kāpēc kaut ko darīt citādāk? Jo visas izmaiņas, šajā gadījumā arī Mētrienas pagastā, ir vērstas, lai sakārtotu mājas un mobilizētos paši iedzīvotāji.
Rihards Saulītis izteica domu, ka brīdī, kad „Madonas ūdens" apzinās Mētrienas pagastu, visus lietotājus un pārņems teritoriju, kuru uzņēmums ir plānojis pārņemt, varbūt varētu pārskatīt visu sistēmu.
Guntars Dambenieks piekrītoši atbildēja: – Pašlaik ir situācija, ka mēs sniedzam tiešos norēķinus, rēķinām katram dzīvoklim patēriņu, ko mēs nevaram iekļaut tarifā.
Andrejs Ceļapīters attiecībā uz Mētrienas pagastu nāca klajā ar priekšlikumu, ka līdz brīdim, kamēr mājā netiek uzstādīts pirmais skaitītājs, norēķins notiek pēc fakta.
– Ir mājas ievadskaitītājs, zināms iedzīvotāju skaits, pēc faktiskā patēriņa arī norēķins tiek piestādīts. Līdzko dzīvojamajā mājā parādās pirmais skaitītājs, norēķins tiem, kuriem ir skaitītājs, notiek pēc skaitītāja, bet tiem, kuriem nav skaitītāja, norēķins notiek par atlikušo starpību pēc fakta par iedzīvotāju skaitu, – rosināja Andrejs Ceļapīters.
Valentīns Rakstiņš piebilda: – Varbūt tomēr atstāt tos sešus kubus, ar variantu „ne vairāk kā sešus kubus". Maksāt pēc fakta, bet, ja patēriņš ir lielāks, tad ne vairāk kā sešus kubus uz iedzīvotāju. Abas puses pamatoti skaidro situāciju, tomēr saliekot visu kopā, no manas puses izskatās, ka tie varētu būt vārdi „ne vairāk kā seši kubi uz iedzīvotāju". Un zaudējumus sedz ne vairs kopīgi, bet tie, kuriem nav tie seši kubi. Ja nu vienīgi ūdenskrānus speciāli griež vaļā – tā nevar. Tās problēmas var būt gan skaitītāja kļūda, gan magnēta palīdzība, tik jautājums, kā tās risināt. Var atrast arī problēmas ar visiem skaitītājiem, tāpēc nevar tā vienkārši visu atrisināt.
Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs piebilda Valentīna Rakstiņa teiktajam – konkrētajā situācijā ar šo priekšlikumu tiek pateikts, ka iedzīvotāji maksās ne vairāk kā trīs kubus.
Madonas novada pašvaldības izpilddirektors Āris Vilšķērsts sarunas laikā komentēja, ka problēma esot, ka lielai daļai māju nav ievadskaitītāja.
Andrejs Ceļapīters, turpinot Agra Lungeviča teikto, pauda:
– Ko nozīmē „ne vairāk kā trīs"? Tas nozīmē, ka pēc kopējā skaitītāja kubikmetru summa ir X. Pēc tam ir to dzīvokļu summa, kuriem ir skaitītāji, un tad visu pārējo izdala uz visiem dzīvokļiem. Tāda ir pašreizējā kārtība. Proti, tiem, kuriem ir skaitītāji, aiziet ar mīnus zīmi – viņu faktiskais patēriņš mīnusojas. Ja viņi patērē sešus kubus, tad parasti viņiem ir jāmaksā par 10-30% mazāk nekā pārējiem, ja ir šis konstantais lielums. Manuprāt, ir jānorēķinās pēc fakta, nevis jāliek maksāt tiem, kuriem nav skaitītāju. Sevišķi Mētrienas pagasta situācijā, jo būtībā projekta īstenotāji, zināmā mērā varbūt apsaimniekotājs, ir pie vainas, ka skaitītāju sistēmu neieviesa laikus.
Guntars Dambenieks, komentējot Andreja Ceļapītera teikto, darīja zināmu: – Jautājums ir par to, kā māja sadala, cik kurš dzīvoklis maksā. „Madonas ūdenim" tas nav jādara par velti, bet pašlaik mēs to darām. Ja gribam izjaukt sistēmu, kas jau vairāk nekā 10 gadu ir nodibināta visā novadā, tad mums ir nepieciešami vēl papildu izdevumi, lai programmu sakārtotu.
Diskusijas, kas bija radušās Andreja Ceļapītera un Guntara Dambenieka vidū, pārtrauca deputāts Aleksandrs Šrubs, paužot nostāju, ka saruna, pēc viņa domām, izvērtusies nedaudz citā virzienā kā pats lēmumprojekts. Aleksandrs Šrubs aicināja kolēģus balsot par sagatavoto lēmumprojektu ar papildinājumiem, kurus piedāvāja Guntars Dambenieks, un pie diskusijām atgriezties uzņēmējdarbības, terotoriālo un vides jautājumu komitejā. Par lēmumprojektu tika nobalsots ar balsu vairākumu.
07.08.2019.