Bailes, izmisums, neziņa, neizpratne, šausmas, pārbīlis un briesmīgas sāpes 1941. un 1949. gadā izjuta miljoniem cilvēku, kurus iesprostoja lopu vagonos, atņēma viņiem mājas, īpašumus, zemi un iedzīvi. Vilciena vagoni uzsāka draudošu un mokpilnu ceļu pretī Sibīrijas drūmākajiem apgabaliem. Svešas un nemīlamas varas pārstāvji neskaitāmiem latviešiem lēma bargu likteni. Tika sagrautas cerības un sapņi, izpostītas ģimenes, sievām atņemti vīri un bērniem – tēvi. Bads un sals, pazemojumi un ņirgāšanās ik dienu kā baisa ēna sekoja šiem nelaimīgajiem cilvēkiem.
Ārējā ienaidnieka varmācībām un ļaunumam nebija robežu, tomēr daudzi izdzīvoja un atgriezās mājās. Lai arī pati lielākā vērtība – dzīvība – tika saglabāta, bija iznīcināts prieks un optimisms. Dzīvot vajadzēja iemācīties no jauna. Par piedzīvoto tagad liecina atmiņu stāsti un datumi kalendārā. Dzīvi palikušie represētie turpina nodot savas atmiņas jaunajai paaudzei un ik gadu dodas uz salidojumu, lai satiktu savus likteņbiedrus, atminētos drūmos pagātnes laikus un apspriestu šābrīža aktualitātes.
Aizvadītajā sestdienā simtiem cilvēku pulcējās Ikšķilē, kur notika 21. Vislatvijas politiski represēto salidojums. Kopš pagājušās tikšanās reizes pirms gada mūžībā devušies 800 sirmgalvju, kuri bija spiesti izciest nežēlīgos pazemojumus, badu, salu un sūru darbu Sibīrijas stepēs. Viņus godināja ar piemiņas brīdi. Par spīti tam, ka starp mums vairs nav tik ievērojama skaita represēto cilvēku, salidojuma apmeklētāju rindas nebūt nebija retas. Gluži pretēji – daudziem pat nācās stāvēt kājās. Priecēja jaukais laiks, jo saulīte nežēloja siltumu un iedvesa prieka stariņu ikvienā. Pasākuma oficiālā daļa sākās ar valsts karoga un Latvijas Politiski represēto apvienības karoga ienešanu un Latvijas valsts himnas dziedāšanu. Kā ierasts, vispirms salidojuma dalībniekus uzrunāja Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis.
– Esiet sveicināti, cienījamie politiski represēto salidojuma dalībnieki! Man ir patiess prieks šodien būt šeit un redzēt jūs tik kuplā skaitā. Diemžēl kopš aizvadītā gada jūsu rindas ir ievērojami samazinājušās, jo zemes klēpī guldīti 800 jūsu līdzgaitnieku un domubiedru. Tomēr, neraugoties uz šo skumjo patiesību, iepriecina fakts, ka salidojuma dalībnieku rindas ir gana kuplas un jūs katru gadu šeit ierodaties. Es vēlu jums labu veselību un možu garu, vēlos mudināt nezaudēt optimismu, bet pats galvenais – par spīti tam, ka atmiņas no laika Sibīrijā ir tik drūmas un baisas, par tām neklusēt un dalīties tajās ar saviem bērniem, mazbērniem un jauniešiem. Viņiem ir jāzina mūsu valsts vēsture un savu dzimtu skarbais dzīves gājums! Vēlos uzsvērt, ka piecas reizes gadā lietojam savas valsts karogu ar sēru noformējumu un četrās no tām pieminam tieši genocīdā cietušos cilvēkus. Par to nebūt nav jāklusē, bet gan jāizvērš šīs tēmas plašumā, lai arī cik grūti un smagi tas būtu, – pauda Ivars Kaļķis.
Kā allaž izskanēja arī viņa pateicības vārdi par represētajiem izrādīto atbalstu.
– Paldies valdībai, kas izrādījusi sapratni un cieņu represijās cietušajiem, piešķirot viņiem Latvijas valsts simtgades svētkos 100 eiro. Tāpat gribu izteikt pateicību par to, ka deputāti piemērojuši represētajiem tiesības reizi divarpus gados saņemt atjaunoto rehabilitāciju un uzlabot veselību. Agrāk rehabilitēšanās bija pieejama ik pēc trim gadiem, tomēr, ņemot vērā daudzu sirmgalvju slikto veselības stāvokli, kāds tas kļuva pēc izsūtījumā pārciestajiem gadiem, vēlos lūgt valdībai piešķirt viņiem tiesības atkārtoto rehabilitāciju saņemt ik pēc diviem gadiem. Mēs priecāsimies par jebkāda veida atbalstu un pretimnākšanu. Paldies arī Ikšķiles pilsētai, kur mūs ik gadu laipni uzņem un piedāvā rīkot salidojumu tieši šeit. Mēs šajā pilsētā jūtamies kā mājās un esam ļoti pateicīgi par viesmīlību. Ļoti ceru, ka šodien jūs visi šeit pavadīsit patīkamu laiku, – politiski represēto atbalstītājiem pateicās apvienības priekšsēdētājs.
Salidojuma dalībniekiem labus vārdus sacīja arī Ikšķiles pilsētas mērs Indulis Trapiņš, neslēpjot prieku, ka politiski represētie par savu kopāsanākšanas vietu jau divdesmit pirmo reizi izvēlējušies tieši Ikšķili.
– Man ir patiess un neviltots prieks jūs visus šeit atkal redzēt. Tikpat ļoti es priecājos, ka ik gadu paliekat uzticīgi Ikšķilei un izvēlaties salidojumu rīkot tieši mūsu pilsētā. Šogad, kā jau paguvāt ieraudzīt, laukumu aiz estrādes remontē, tādēļ būs mazliet mainījusies pasākuma kārtība pēc svinīgās daļas. Šoreiz jūs visi tiekat lūgti ar saviem groziņiem pulcēties tepat estrādē, kur varēsit sēdēt gan uz šiem pašiem soliem, gan novietot sagādātos galdiņus un krēslus sev tīkamā vietā estrādes teritorijā. Nākamajā gadā, kad atbrauksit uz 22. salidojumu, laukums aiz estrādes jau būs labiekārtots, un varēsit atkal pulcēties tur. Ikšķile nemitīgi turpina attīstīties un pilnveidoties, par ko vēlos informēt arī jūs. Mēs neapstājamies pie sasniegtā, bet gan meklējam arvien jaunas izaugsmes iespējas. Arī mēs vēlamies, lai Ikšķile kļūtu par modernu pilsētu un lai jums ik gadu šeit atbraucot būtu arvien lielāks prieks te atrasties. Ceru, ka arī šodien šeit jutīsities labi un pavadīsit patīkamu laiku draugu un paziņu lokā, klausoties mūziku un arī uzdejojot, – politiski represētos sirsnīgi uzrunāja Indulis Trapiņš.
Pasākumu apmeklēja arī vairākas Latvijas valsts amatpersonas, tostarp jaunievēlētais Valsts prezidents Egils Levits. Viņš, gluži tāpat kā pārējie, vēlēja politiski represētajiem labu veselību un izturību, aicināja dalīties atmiņās ar saviem tuviniekiem un ģimenes locekļiem, kā arī ar skaudro pagātni iepazīstināt citus jauniešus.
– Jūs visi esat piedzīvojuši baisus notikumus un tumšus dzīves gadus. Iemesls, kāpēc tikāt izsūtīti, bija pavisam vienkāršs – okupācijas varai jūs šķitāt bīstami un apdraudoši, tādēļ par vajadzīgu tika uzskatīts no jums atbrīvoties, lai arī kāda būtu metode. Liela daļa no tālumā izsūtītajiem izdzīvoja un pēcāk arī atgriezās mājās, tur jūs visu sākāt no nekā. Jūs esat pierādījuši, ka esat stipri cilvēki, un šo spēku es jums vēlu saglabāt arī turpmāk, – sacīja Egils Levits.
Ļoti liela daļa salidojuma dalībnieku gaidīja, kad prezidents ieminēsies par pēckara laikā Latvijā nelikumīgi un prettiesiski palikušo Krievijas pilsoņu aizbraukšanu no mūsu valsts, tomēr par lielu nožēlu dekolonizācija pat netika pieminēta. Tas sirmgalvjos radīja neizpratni un izbrīnu, daudzi nebaidījās savu nostāju un sašutumu paust savstarpējās sarunās.
Pēc pasākuma oficiālās daļas notika koncerts, kurā uzstājās mūziķu apvienība "Tev tuvumā". To veido Marts Kristians Kalniņš, Artūrs Skrastiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, grupa "Putnu balle", Jānis Miltiņš, Valters Sprūdžs un Vilnis Krieviņš. Savukārt vēl mazliet vēlāk uz skatuves kāpa grupa „Opus C", pie kuras spēlētās dzīvās mūzikas ļoti daudzi labprāt griezās dejās un pat gāja rotaļās. Skanēja gan patriotiskas, gan jautras melodijas, kurām ikviens varēja dziedāt līdzi.
Arī politiski represētie madonieši, kuru pulciņš katru gadu piedalās salidojumā, saka lielu paldies Ikšķiles pilsētas mēram, saviem līdzgaitniekiem un domubiedriem, atbalstītājiem un citiem labiem cilvēkiem, kuri vienmēr atbalsta, sniedz palīdzīgu roku, kad tas nepieciešams, un allaž uzmundrina ar labu vārdu. Uz tikšanos nākamgad Ikšķiles estrādē!
07.08.2019.