Vasaras koncerttūrē pa Latviju šobrīd devušies projekta „Viņš un Viņa" mūziķi. „Viņas" lomā iejūtas latviete Ilze Lejiņa-Ormēna, „Viņa" lomu izspēlē francūzis Freds Ormēns. Savus ceļus abi mākslinieki krustojuši gan mūzikā, gan dzīvē.
Franču saksofonists un multiinstrumentālists Freds Ormēns muzikālo profesionalitāti krājis projektos džeza, salsas, elektro un funk stilā. Par viņu saka – talantīgs un spontāns, lielisks improvizators, jebkuru dzīves mirkli pārvērtīs piedzīvojumā.
Ilzi Lejiņu, savukārt, zinām kā vienu no pirmajām populārajām latviešu saksofonistēm Latvijā. Pabeigusi Madonas mūzikas skolu, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžu, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, Ilze sevi pilnveidoja studijās Dānijas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un Nacionālajā mūzikas konservatorijā Montroijā Francijā, muzicēja Rīgas saksofonu kvartetā, dibinājusi meiteņu saksofonu kvartetu n[ex]t, daudzus gadus bija saksofonu grupas koncertmeistare profesionālajā pūtēju orķestrī „Rīga", spēlēja solo partijas Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī un Latvijas Operas orķestrī.
Projektu „Viņš un Viņa" mūziķi izveidoja, uzsākot ģimenes dzīvi Francijā. Ik pa laikam koncertus sniedz Latvijas dažādās vietās.
– Ziemā mums bija Ziemassvētku koncerttūre, kuras laikā viesojāmies Odzienas pilī, – atceras Ilze.
– Dziedot „Klusa nakts, svēta nakts", cilvēki cēlās kājās un dziedāja līdzi. Ir uzņemti vairāki video, pavasarī tika veidots dziesmas „Es atnācu uguntiņu" videoklips, kurā piedalās deju kolektīvs „Ritenītis". Par šo darbu esam saņēmuši daudz atzinīgu vārdu no latviešiem visā pasaulē.
Šīs vasaras koncerttūri mākslinieki iesāka Šlokenbergas muižā netālu no Tukuma. Vēl plānoti koncerti Rīgā, 3. augustā duets uzstāsies Staburagā pie skulptūras „Dieva auss", 10. augustā abi dosies uz Valkas pusi, bet Rīgas svētku ietvaros uzstāsies uz „Origo" skatuves. – Pēc tam jau būs laiks radīt ko jaunu, mainīties, – nosaka Ilze. – Viens periods pamazām noslēdzas, jādomā kas cits. Freds ir komponists, abi esam saksofonisti, idejas par nākamo programmu jau ir, kaut viss ir procesā.
Atceroties laiku Madonas mūzikas skolā, Ilze uzsver, ka mācības uzsāka ar vijoles apguvi: – Uzreiz vijoles spēle nesanāca, bet pamazām, pamazām iepatikās. Mācījos pie skolotājas Maijas Lisovskas, viņa vadīja ansambli, iestudējām interesantas programmas ar kustībām un braucām uzstāties. Ikvienā ansamblī svarīgi prast lasīt notis no lapas. Mūziķiem tas nepieciešams visā pasaulē un visos orķestros. Līdz ar to Madonā ieliktie pamati vēlāk man noderēja Rīgā, kad spēlēju dažādos sastāvos. Reizēm bija viens vienīgs mēģinājums, kura laikā vajadzēja ielekt savā partijā.
Šobrīd mūzikas skolā Francijā mācās Ilzes un Freda meitas: Ieva spēlē vijoli, Maija – klavieres, bet 2,5 gadus vecā Krista rudenī uzsāks gaitas vietējā skoliņā.
– Maija trīsreiz nedēļā apmeklē tenisa nodarbības, iespējams, ir topošā tenisiste, – piebilst Ilze.
– Pirmais kauss jau rokā, pēc gada, ko meita pavadīja treniņos, vietējās sacensībās viņai izdevās apspēlēt visus, kas tenisu spēlē daudz ilgāk. Maijai ir labs tvēriens, miers un krampis iet līdz galam. Ieva, savukārt, dejo baletu, trešo gadu apgūst klasiskā baleta prasmes. Viņai patīk un labi sanāk. Cīnītāja, kas stāv līdzās vecākajām māsām, ir mazā Krista. Viņa ir luteklīte, ko visi vēl nēsā uz rokām. Muzikāla, uztver ikvienu melodiju, kas ģimenē izskan. Ja Ieva gatavojas vijoles eksāmenam, Krista sēž istabā un uzsūc melodiju, var precīzi izdziedāt dzirdētās partijas. Mēs vēlētos, lai viņa spēlē čellu, tad būtu klasiskais trio: klavieres, vijole, čells. Kā vecākiem tas būtu mūsu sapnis, – pauž māmiņa.
Ilze pati no gada sākuma gandrīz uz pilnu slodzi māca saksofonu Luksemburgas mūzikas skolā. – Tas ir pietiekami, lai paliktu laiks arī ģimenei un koncertiem, – atklāj viņa. – Man ir 35 audzēkņi, starp tiem daži ļoti labi. Ir arī sešgadnieki, kuriem esmu pirmā skolotāja, līdz ar to varēšu veidot viņu muzikālo sākumu. Man ļoti patīk ielikt pamatus, un ar mazajiem saprasties arī šķiet interesantāk. Skolā esam 200 pedagogu, izglītības iestāde nav vienā pilsētā. Strādāju četras dienas, un katra no tām aizrit četrās dažādās vietās. Nesen nokārtoju eksāmenu luksemburgiešu valodā, nākamais solis ir eksāmens vācu valodā, franču valodu, protams, pārvaldu.
Uz jautājumu, kāda ir jaunā paaudze, Ilze aizdomājas, ka mūzika viņiem nav pats svarīgākais: – Pagaidām neviens no tiem, ko pazīstu, nav izvēlējies mūziķa profesiju. Varbūt tāpēc, ka ir neskaidrības par darbu, atalgojums citur ir augstāks, ir konkurence un vēl citi iemesli. Kad man bija 15 gadu, es arī šaubījos par profesijas izvēli. Šobrīd mūziķes ceļu nenožēloju.
Ierunājoties par to, kā meitām mācīt latvietību, Ilze vēsta, ka līdz šim vecākās atvases sekoja viņas paraugam, bet paaugoties aizvien vairāk uzdod jautājumu, kāpēc Francijā tas vajadzīgs. Līgo vakars, gadskārtu svētki – jā, bet pārējais viņām nav saprotams.
Šobrīd Maija un Ieva ir nometnē Rankā un Lādezerā. Tās ir vasaras nometnes Latvijas un diasporas bērniem, kurās aktivitātes vērstas uz latviešu valodas, kultūras un vēstures apguvi. Viss notiek latviešu valodā, nodarbībās meitenes spēlē arī kokli un stabuli.
– Man bija seši gadi, kad Artis Kumsārs uzrunāja, lai eju līdzdarboties folkloras kopā „Vērtumnieki", – atceras Ilze. – Visu mūžu tā folkloras mīlestībā esmu palikusi. Arī Fredam latviskās saknes patīk, viņš saprot, ka projekta „Viņš un Viņa" vērtība ir abu tautu atšķirīgie piemēri.
Vai vasaras nometnē iedotais uzturēs latvietību abās meitās, to grūti prognozēt. – Ja valoda ir, ceļu var atrast, – uzskata māmiņa. – Katram profesionālais ceļš izveidojas citādāk, un visiem arī nav jābūt folkloristiem, mans uzdevums ir iepazīstināt un atklāt.
Ģimene Latvijā uzturēsies līdz augusta beigām, tad ceļos atpakaļ uz Franciju. – Madona kopš pagājušā apciemojuma nav mainījusies, – smaida Ilze. – Madona man vienmēr sniedz māju izjūtu. Tā ir īpaša piederība, īpašs aizkustinājums. Interesanti, ka tautastērps man arī ir no šīs puses. Pirmais no tiem mantots no vecāsmammas. Viņa kopā ar ģimeni pirms izsūtīšanas uz Sibīriju dzīvoja Praulienā. Tautastērpu darināja pati. Es ar to devos uz Franciju, un tas vairākus gadus bija mans goda tērps, mana latviskās identitātes zīme. Vēlāk, kad folkloras kopas „Dzērves" sastāvā gatavojāmies festivālam „Baltica", jutu tādu kā sacensības garu starp meitām un sievām un vēlējos spilgtākus brunčus. Tad meklēju grāmatas par tautastērpiem un izvēlējos Madonai raksturīgos košos rakstus. Tērpu pasūtīju Rīgā, etnogrāfisko tērpu gatavošanas darbnīcā „Muduri". Un trešos brunčus reiz pamanīju veikalā „Otrā elpa", ātri ņēmu ciet un vēlāk noskaidroju, ka tie arī ir Madonas brunči. Tagad tērpus varu mainīt, un jādomā arī par meitām, ko atstāt viņu pūrā…
– Dzīve mainās, – pārdomājot profesionālās gaitas Latvijā un Francijā, nosaka Ilze. – Sākumā vēlies būt visur, tad izfiltrējas, kas patīk pašai, un nākamais solis ir radīt ko savu. Kopā ar Fredu esam izveidojuši projektu „Viņš un Viņa", tam esmu menedžere. Francijā uzvedumu iznāk spēlēt retāk, jo Fredam ir daudzi citi projekti. Kopīgi veidotais man patīk, jo tā ir disciplīna starp akadēmisko, populāro un džeza mūziku, starp divu tautu kultūrām.
31.07.2019.