Nesen 12. klašu skolēni aizvēra vidusskolu un ģimnāziju durvis, lai meklētu atslēgas jaunu durvju atdarīšanai. Ir vajadzīga pamatīga apņemšanās un uzdrīkstēšanās, lai spertu soli pretī saviem sapņiem. Tik daudz iespēju nākotnei, nemaz nav viegli izšķirties, pa kuru ceļu doties. Izvēļu krustcelēs apjukt ir pavisam viegli. Atbildīgs brīdis gaida arī GAISMU GURSKU, kurai jāizlemj, kādā virzienā stūrēt savu izglītības kuģi.
– Tu kopš dzimšanas dzīvo Madonā. Vai sirdī sajūties kā madoniete?
– Es dzīvoju Madonā, bet vide, kas ir man apkārt, ir ļoti pietuvināta lauku videi. Mana dzīvesvieta ir Madonas nomale, māja atrodas tādā kā mežiņā. Man tur ļoti patīk. Protams, ir reizes, kad gribas atnākt uz pilsētu, bet es noteikti negribētu dzīvot pilsētas centrā, kur visapkārt ir ļoti daudz cilvēku. Mežā es varu smelties iedvesmu, mieru, man patīk, ka varu te elpot svaigu gaisu un mierīgi padomāt par sev svarīgo.
– Kas tev savā pilsētā šķiet īpašs?
– Ja cilvēks diendienā dzīvo pilsētā, viņam tur viss laika gaitā sāk šķist ikdienišķs un pierasts. Man ar Madonu visvairāk asociējas mūzikas skola. Esmu to divreiz pabeigusi, un man mūzikas skolas ēkas ir sirdij vistuvākās.
– Pastāsti par savu kāpienu zinību kalnā!
– Man atmiņā visvairāk paliks tieši pats sākums – sākumskola. Man bija ļoti laba skolotāja Māra Jakubovska. Viņa man ļoti daudz ko iemācīja ne tikai kā skolotāja, bet arī kā cilvēks. Negribas tā teikt, bet es jau no laika gala biju ļoti gudrs bērns, visu sapratu. Olimpiādēs nepiedalījos, biju kautrīga un nekur nevēlējos iesaistīties. Neko īpašu pamatskolas posmā netiku izdarījusi, atceros, ka astotajā klasē sākās bioloģija, kuru sākumā nesapratu. Kad skolotāja Zanda Cīrule redzēja, ka cenšos un strādāju pie tā, lai visu izdarītu pēc iespējas labāk, viņa palīdzēja man saprast gan to, kas vairāk patīk, gan to, kas mazāk patīk. Mēs gatavojāmies olimpiādēm sestdienās un svētdienās, arī brīvlaikos. Skolotāja man teica, ka viss nevar patikt, tomēr, ja kaut kas interesē, jāskatās uz visu, nevis tikai to, kas patīk. Vidusskola ir mans sasniegumiem bagātākais laiks. Starp pamatskolas un vidusskolas posmiem es izmainījos kā cilvēks, jo sapratu, ka jāmaina pasaules uztvere. Es tiešām biju ļoti kautrīga, nerunāju ar citiem cilvēkiem. Man bija ļoti labas atzīmes, bet es sapratu, ka tā tālāk dzīvot nevar, citādi es palikšu tikai pie saviem grāmatu plauktiem. Vidusskolā iestājos ar domu, ka man nedrīkst būt prātā tikai un vienīgi mācības. Nezinu kādā veidā, bet es sāku komunicēt ar cilvēkiem, un tas man pavēra arī plašākas iespējas olimpiādēs. Lai visu spētu vispusīgi aptvert, ir jāizkāpj ārā no kastes.
– Daudzpusīga, apzinīga, uzcītīga, čakla – šie ir tikai daži vārdi, ar kuriem iespējams tevi raksturot…
– Esmu īstena latviete – nespēju par sevi neko labu pateikt. (Smejas.) Esmu pret sevi ļoti kritiska, tādēļ nesaskatu neko tādu, kas manī ir īpaši labs, bet vien to, pie kā man jāpiestrādā. Runājot par tikko minētajām īpašībām – es cenšos tāda būt. Es cenšos visu izdarīt maksimāli labi un pēc iespējas kvalitatīvāk. Esmu ārkārtīgi motivēta un mērķtiecīga. Viena no manām labākajām īpašībām ir mērķtiecība – ja savu mērķi saskatu, es uz to arī eju.
– Šogad absolvēji Madonas pilsētas vidusskolu. Kādu maršrutu iezīmēsi savā nākotnes kartē?
– Ļoti interesants, bet vienlaikus arī grūts jautājums man un vispār mana vecuma cilvēkiem: kad mēs pabeidzam 12. klasi, ir ļoti sarežģīti izvēlēties turpmāko ceļu. Izvēļu iespēju ir milzum daudz, un tas visu apgrūtina. Esmu daudz domājusi par savu nākotnes ceļu. Ir tāda sajūta, ka vajadzētu doties studēt medicīnu – man patīk visas tās lietas, ko māca bioloģijā. Turklāt esmu sapratusi, ka tas man ne tikai interesē, bet pat tīri labi padodas. Plānoju mācīties par ārstu, bet tas ir visai diskutabls jautājums. Man interesē ļoti daudz kas, tāpēc es gan agrāk, gan tagad nodarbojos ar ļoti daudzām lietām – eju uz kori, apmeklēju kokļu ansambli. Kādreiz spēlēju volejbolu, gāju tautiskajās dejās. Skolā man patika gan literatūra, gan matemātika, bet nākotnē es visas šīs lietas plānoju atstāt tikai hobija līmenī un vēlos studēt vai nu medicīnu, vai eksaktās zinātnes.
– Vai ir viegli izdarīt izvēli par tālākām mācību gaitām, un pēc kādiem kritērijiem tu vadies, lai pieņemtu pareizo lēmumu?
– Tādam cilvēkam kā man ir ļoti grūti izdarīt pareizo izvēli, jo interesē tik daudz. Cenšos izdarīt savas izvēles racionāli un visu izvērtēt ar prātu. Ņemot vērā, ka izvēļu ir tik daudz un prāts atļauj doties uz visām debespusēm, es tomēr šajā situācijā ļauju sirsniņai pateikt priekšā, kā labāk jādara. Mana sirds pagaidām saka, ka jādodas studēt medicīna.
– Kā tu varētu raksturot izglītību? Kāda ir izglītības loma tavā dzīvē?
– Manuprāt, izglītībai ir milzīga nozīme – ne tikai tāpēc, lai pēc mācību beigšanas dabūtu kaut kādu papīrīti un ietu strādāt, bet arī tāpēc, lai spētu sevi vispusīgi attīstīt. Protams, skola ir tā vieta, kur iemāca visai daudz, bet izglītībā, manuprāt, pietrūkst sadzīviskās puses, kas dzīvē noderētu. Esmu lasījusi daudz rakstu, kuros citi cilvēki runā par izglītību. Viņi uzskata, ka izglītībai kaut kā trūkst, lai mūs ievirzītu pareizajās sliedēs, lai mums nebūtu tik grūti izdarīt vienīgo un pareizo izvēli, kur tālāk doties mācīties. Man patīk visi mācību priekšmeti, bet tiem neredzu pielietojumu tālāk dzīvē. Piemēram, latviešu valodas savrupinājumi. Protams, ja cilvēks izvēlas mācīties valodniecību, viņam tas būs nepieciešams, bet citi, kas ar to nākotni nesaistīs, ir spiesti atsēdēt stundas un pēc tam tikpat viegli aizmirst, kas tajās tika mācīts. Skolās vajadzētu ieviest novirzienus, kas sadala cilvēkus grupās, lai viņi varētu izlemt, kas katram tuvāks. Izglītība spēj attīstīt cilvēku, man tā ir pavērusi plašākas durvis uz pasaules uztveri. Pateicoties izglītībai, ir iespējams atvērt durvis uz daudzām jaunām pasaulēm.
– Divas reizes esi beigusi Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolu. Kā iepazinies ar mūziku?
– Tas notika sākumskolā, pirmajā vai otrajā klasē. Mūzika bija mans mīļākais priekšmets, mana mūzikas skolotāja tolaik bija Ija Voiniča. Viņa reiz dzirdēja, kā es dziedu, un redzēja, cik ļoti esmu iekšā mūzikā. Tieši tad viņa teica, ka man vajadzētu iestāties mūzikas skolā. Mans brālis tolaik jau bija iestājies mūzikas skolā, un es skatījos, kā viņš spēlē vijoli, kā dzied… Paņēmu mammu un omīti pie rokas, un teicu, ka man jāiet iestāties mūzikas skolā. Pirmo reizi iestājos kokles klasē, man ļoti patika, lai gan bija grūti. Kad pabeidzu kokles klasi, sapratu, ka palicis liels tukšums, kaut kā pietrūkst. Negribēju atstāt tādu tukšību, tāpēc iestājos skolā otrreiz, šoreiz klavieru klasē. Bija vieglas dienas, bija grūtas dienas, ļoti daudz nācās spēlēt, ļoti daudz nācās mācīties, bet man tas nešķita pārāk sarežģīti. Man viss patika, šķita ļoti loģiski un saprotami, tāpēc es vienkārši izbaudīju. Abas reizes pabeidzu skolu ar teicamām sekmēm, man nebija jāiegulda pārāk daudz laika, lai visu nepieciešamo izdarītu. Mana ģimene ir muzikāla, tāpēc nevienam nav pārsteiguma, ka arī man patīk un padodas mūzika. Ja būtu iespēja mūzikas skolas durvis vērt vaļā trešo reizi, es to apsvērtu. Man bija doma studēt klavierspēli vai kokli, bet tas būtu ļoti grūti. Tad vēl domāju par solfedžo, bet tad sapratu, ka man tuvāka tomēr ir medicīna. Mūzika man ļauj atslēgties no ikdienas stresa, atslābināties un padomāt par manas dzīves lielākajām vērtībām. Uzskatu, ka mūzika un es ir divas nešķiramas lietas.
– Nošu atslēga mūzikā palīdz atdarīt durvis uz sarežģītajām harmonijas un melodijas kompozīcijām. Kas ir tava zelta atslēdziņa, ar kuru tu atver savas panākumu durvis?
– Es pieļauju domu, ka tā ir tā pati nošu atslēdziņa, kas man tik bieži palīdz. Manas ļoti daudzās intereses tiek kaut kādā veidā apvienotas mūzikā, piemēram, kad es mācos, sportoju vai daru ko citu, mūzika visur un vienmēr ir man klāt. Vai nu es to klusām klausos austiņās, vai skaļi datorā, vai pati spēlēju. Mūzika ir manu panākumu atslēga, tā man dod iedvesmu. Mans mīļākais mūzikas žanrs ir klasiskā mūzika, kas ļoti rosina domāt un izvērtēt lietas. Nošu atslēdziņa noteikti ir manu panākumu atslēga.
– Ar kādu mūzikas instrumentu tu varētu salīdzināt savu dzīvi un pati sevi?
– Vai man dieniņ! Tas ir ļoti trāpīgs jautājums, jo, beidzot devīto klasi, man eksāmenā bija jāraksta publiskā runa. Ilgi nevarēju izdomāt, par ko rakstīt, līdz izlēmu rakstīt runu ar nosaukumu „Klavieres – mana dzīve". Es noteikti varētu savu dzīvi salīdzināt ar klavierēm, jo tām ir baltie un melnie taustiņi, kas ataino dzīves baltās un nebaltās dienas. Tas ļoti trāpīgi raksturo ne tikai manu, bet visu cilvēku dzīves.
– Kāds sakāmvārds vēsta: „Tici, un viss piepildīsies, gaidi brīnumu, un tas atnāks". Vai arī tu tici brīnumiem un tos gaidi?
– Brīnumus rada pats cilvēks. Ja tu neko nedarīsi, tad brīnumi arī nenotiks. Ja tiek ieguldīts darbs un pūles, tas atmaksājas. Es ļoti ticu liktenim, tas var izspēlēt visādus jokus, tas spēj arī izdarīt brīnumus. Diskutabls ir jautājums, kas vispār ir brīnums. Katram ir sava izpratne par tiem. Kādam brīnums būs, ja pie viņa ciemos atnāks labs draugs, bet citam tas šķitīs pats par sevi saprotams. Vēl kādam brīnums ir iegūt balvu loterijā, lai gan cits tanī pašā laikā nodomās, ka nekas sevišķs tas nav. Būtiski ir tas, vai cilvēks tic brīnumiem un ko katrs saprot ar šo vārdu. Tas atkarīgs no katra pasaules uztveres.
5.07.2019.