Tā saka madoniete ARNITA ANCĒNA, kas strādā par galveno treneri kamaniņu sportā Kanādā Vistleras (Whistler) trasē, kura ir ātrākā trase pasaulē. Viņa ieradās pavadīt vasaras atvaļinājumu Latvijā 16. aprīlī pēc treniņu sezonas beigām. Jaunā treniņu sezona sāksies septembrī, bet Kanādā viņa atgriezīsies jūlija beigās vai augusta sākumā.
– Kā speciāliste esmu vajadzīga, tāpēc vīzu manā vietā kārto imigrācijas advokāti, kas pierāda, ka braucu uz Kanādu ne pirmo gadu. Šī man jau ir septītā sezona, – apgalvo Arnita, kuru aicināju uz sarunu.
– Kāda bija pagājusī sezona kamaniņu sportā Kanādā?
– Sezonas nereti ir ļoti garas, un pagājusī nebija izņēmums. Veicu smagu treniņu darbu, ieskaitot bērnu piesaistīšanu, vajadzēja organizēt daudzas sacensības. Taču darbs man patīk, jo kamaniņu sportam esmu atdevusi sevi visu jau no Murjāņu laika.
– Varbūt tuvāk – par saikni ar kamaniņu sportu?
– Jau tad, kad mācījos Praulienas pamatskolā, sportā ievadīja skolotājs Guntis Apīnis, braucu uz visām sacensībām. Tāpēc arī mamma ievirzīja, lai mācos un trenējos soļošanu Murjāņu sporta ģimnāzijā. Pirmajā gadā Murjāņos trenējos pie Aivara Rumbenieka soļošanā. Mamma redzēja, ka es labi skrienu, viņa bija mani ievadījusi arī jātnieku sportā. Atceros, ka soļošana man drausmīgi nepatika, arī viena kāja netaisnojās. Draudzene paaicināja uz kamaniņu trasi apskatīties, bet nākamajā gadā treneri Jānis Ozoliņš un Aivars Kalniņš mani paņēma pie sevis azotē. Taču no manis iznāca trenere, kam jau ir savi dalībnieki Kanādas junioru un pieaugušo izlasēs, arī olimpieši.
– Pastāsti par bērniem, ko trenē Vistleras trasē!
– Viens no maniem atlētiem – Reid Watts – jauniešu olimpiskajās spēlēs ieguva 1. vietu, bet Olimpiskajās spēlēs (Korejā) – 12. vietu. Arī daļa meiteņu, kas tagad ir pieaugušo izlasē un junioru izlasē, ir manis trenētie bērni. Phjončhanā Justin Snith kopā ar Tristen Walker ierindojās 2. vietā (komandu braucienā). Taču kopumā audzēkņu panākumus veido treneru komandas darbs. Kā galvenajai trenerei kamaniņu sportā šī būs trešā sezona. Strādāju ar bērniem no 8 gadu vecuma, kaut gan manā grupā ir mazulīši – no 6 gadiem, kam jāvelta liela uzmanība un jāčubinās. Manā grupā trenējas līdz 14 un 15 gadiem, kad viņi kļūst par junioriem. Sanāk strādāt arī ar junioru un pieaugušo izlasi, tā ka man ir maziņie, vidējie un lielie. Trenēju Vistleras trasē, bet sanāk darboties ar pilnīgi visiem, kas atbrauc uz Vistleras trasi, kā arī pārbraucienos Kalgari trasē. Esmu noslēgusi līgumu ar Whistler Sport Legacies, kas ir viena no lielajām sporta organizācijām. Tajā ietilpst Whistler Olympic park, kurā ir biatlona un slēpošanas trases, tramplīnlēkšana, Whistler Athletes Centre, kur ir viss, kas nepieciešams sportistiem – dzīvošana un treniņu sporta bāze. Es strādāju Whistler Sliding Centre, kur ir kamaniņu sports, bobslejs un skeletons. Esmu viena galvenā trenere (kamaniņu sportā), kas organizē, strādā, vāc bērnus, trenē un gatavo kamanas. Pie kamanu sagatavošanas tiek ieguldīts liels darbs sezonā, tās nemitīgi ir jāpārbauda, jāasina slieces, jāpulē – sliecēm jābūt tādām kā spogulis, lai pats sevi varētu redzēt, lai nav nevienas skrambiņas. Ir viena grupa, kur darbojas ap 14 kamaniņu interesentu, bet bērnu skaits mainās. Pagājušajā sezonā ieguldīju smagu darbu, izveidoju grupu, kurā ir 20 bērnu. Pirms katra treniņa izejam iepazīt trasi, daudz stāstu par drošību, kas ir jāliek pirmajā vietā. Blakus atrodas ciematiņš Cheakamus, kur dzīvo atlēti, atrodas sporta zāle. Arī es dzīvoju šajā sportistu ciematiņā, tā saucamajās Town housing. Kā publiskai personai man ir jāprot komunicēt, likt informāciju facebook, sazināties ar presi utt.
– Ar ko atšķiras treniņi Latvijā un Kanādā?
– Vecāki atved bērnus uz Guest Service (viesu sagaidīšanas centrs), kur viņi tiek nodoti manās rokās. Tiklīdz viņi ir pie manis, esmu vienā personā mamma, tētis, mediķis, mehāniķis, psihologs un viss pārējais trasē. Ir vecāki, kas uzņemas voluntiera lomu treniņā, bet nevar ietekmēt trenera darbu, var atrasties trases lejā un skatīties. Tur bērnu vecāki maksā par visu – algu par treniņiem, par ledu, visu pārējo. Latvijā bērns var brīvi aiziet uz treniņiem, viņu paņems atplestām rokām, tikai starpība ir tāda, ka te bērniem ir simboliska maksa, ir kamanas, ķiveres, viss pārējais nodrošināts, bet Kanādā visi izdevumi tiek segti no vecāku naudasmakiem. Treniņiem ir skolu programmas, bērniem iedod public kamanas, kas ir daudz drošākas, un mazajiem ir izdevība nobraukt divas reizes un pateikt – patīk vai ne. Tomēr arī tur nepiespiedīsi nodarboties ar kamanām, ja bērns to nevēlēsies.
Kanādiešiem ļoti svarīga ir drošība, un obligāts nosacījums – pirkt un lietot ķiveres. Kanādā gandrīz katrai ģimenei ir suns, arī mūsu trasē ir draugi – aptuveni pieci suņi, kas ir pilntiesīgi ģimenes locekļi, pastaigājas pie pavadas trasē un brīvi dzīvo ofisā.
– Atklāj, kā nokļuvi Kanādā?
– Kad trenējos, man bija ļoti labas attiecības ar Kanādas sportistiem. Nezinu, kāpēc, bet jau no bērnības kļavu lapa ir kaut kur domās figurējusi. Pabeidzu Murjāņu sporta ģimnāziju, Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes veselības un sporta nodaļu. Arī tad, kad pēc Latvijas Universitātes beigšanas strādāju Rīgā firmas Adidas veikalā, kā arī Latvijas Bērnu un jaunatnes kamaniņu sporta skolā par treneri, sanāca kontaktēties ar kanādiešiem, ar viņu sportistiem. Pirmo reizi turp aizbraucu 2006./2007. gadā, kad saņēmu uzaicinājumu no Kanādas Kamaniņu sporta federācijas strādāt ar junioru un pieaugušo izlasi, jo tobrīd viņiem nebija trenera. Tolaik Siguldā trenēju mazos bērnus, un kanādieši bija redzējuši, kā strādāju, arī manu izglītības diplomu viņi pieņēma, un es piekritu. Pēc gada atbraucu atpakaļ uz Latviju, jo viņiem bija finanšu problēmas, vairs nepiesaistīja trenerus no Eiropas. Pēc pieciem gadiem sāku strādāt ar Kanādas izlasi, kur iekļuva viens no maniem audzēkņiem. Biju ielikusi internetā ziņojumu, ka meklēju darbu, un mani uzaicināja uz Vistleras trasi. Visu laiku sanāca arī mācīties pašai kursos, lai attīstītos, un tas viss bija jādara angļu valodā, ko esmu apguvusi pašmācības ceļā, jo skolā mācījos vācu un krievu valodu. Tur man arī ir jādomā angliski, jo, kā sāku domāt latviski, tā man valoda "nobrūk". Pagājušajā sezonā Kanādā pabeidzu oficiālos kursus, varu strādāt kā tiesnese sacensībās. Arī krievu valoda noder, kad palīdzība vajadzīga, piemēram, ukraiņu vai poļu treneriem.
Esmu strādājusi kopā arī ar Austrālijas sportistiem, un man ir nācies palīdzēt daudzu citu nāciju sportistiem. Mēs, latvieši, esam tādi, izpalīdzīgi. Kanādā Kalgari trasē strādā otrs treneris no Latvijas – Guntis Rēķis, kas ir mūsu olimpietis. Kaut arī konkurējam savā starpā, kuram bērni labāk nobrauks, saprotam, ka mūsu darbs ir Kanādas labā, un strādājam kā viena komanda.
– Kādas ir Kanādas ziemas, daba?
– Sākumā ļoti skumu un ilgojos pēc mājām, skatījos visus Dziesmu svētku atkārtojumus, bet pamazām sajutu, ka turienes daba mani dziedē. Laikapstākļi temperatūras ziņā – tādi paši, bet, kad snieg, tad sniega ir ļoti daudz. Saulains, mākoņi spēlējas ar kalniem, laiks mainās ik pēc sekundēm. Viena sezona gan bija bez sniega, kad lija un bizness kalnos neattīstījās, jo Vistlera ir viena no dārgākajām kūrortpilsētām slēpošanā. Kanādā dzīvo arī daudz lāču, kas nav agresīvi un ir miermīlīgi.
– Vai iznāk arī apceļot Kanādu?
– Brīvā laika daudz nesanāk. Svētdienas pavadu, uzbraucot kalnā, kur ir slēpošanas un pacēlāju trases. Mans brīvais laiks paiet arī pie televizora, skatoties kamaniņu sportu. Bija trīs brīvas dienas, kad devos uz Vankūveru atpūsties un biju pārlaimīga. Tas bija 3. martā, kad jau ziedēja narcises. Iznomāju velosipēdu un apbraucu daļu pilsētas, parkus. Iespaidu atstāja akvārija apmeklējums, kur mani saistīja medūzas. Pabiju arī Latviešu centrā, kur noskatījos Dzintras Gekas filmu "Dieva putniņi", tikos ar vietējiem latviešiem un viesiem no Latvijas, piemēram, Pēteri Vasku.
Mani aizrauj arī bobslejs, esmu nobraukusi arī viena pati pa trasi. Pasaules čempionāta laikā esmu satikusi Latvijas skeletonistus, bijusi klāt, kad Martins Dukurs izcīna 1. vietu, daudz safotografējusi.
– Kā izjūti tālo lidojumu, laika joslu maiņu?
– Mums pulkstenis rāda 10 rītā, viņiem – 20 vakarā; mēs dzīvojam nākotnē, viņi – pagātnē. Pa šiem gadiem esmu norūdījusies, bet pārbraucot ir grūti aklimatizēties, organisms sagriežas, nesaprot, kas notiek, jo jūt laika starpību. Tagad, kad vasaras atvaļinājumu pavadu Latvijā, gadās, ka naktīs neguļu, pa dienu nāk miegs. Mani lidojumi sanāk interesanti, katru reizi – citādāki. Viens lidojums tika rezervēts caur Ameriku, man toreiz vēl bija zilā pase, vīzas uz ASV nebija, iesprūdu Rīgas lidostā uz divām diennaktīm. Esmu lidojusi caur Anglijas abām lidostām, caur Frankfurti, bet tagad uz Latviju lidoju maršrutā Vankūvera-Monreāla-Frankfurte, Frankfurte-Rīga. Jūtos kā pasaules pilsone, kas var piemēroties. Samierinos, ja arī nākas sēdēt uz koferiem.
28.06.2019.