26. aprīlis Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem ir īpašs datums jau vairākus gadu desmitus.
Toreiz, pirms 33 gadiem, kad tikai sāka pienākt pirmās ļoti skopās ziņas par Pripjatā notikušo vienu no lielākajām kodolkatastrofām pasaules vēsturē, vien retais iedomājās, ka ap 800 000, tai skaitā arī vairāk nekā 6000 cilvēku no Latvijas, dzīve vairs nebūs tāda kā garāk, tā tiks sadalīta – pirms un pēc Černobiļas traģēdijas. Daudziem tas izrādījās „nāvesspriedums" vai – labākajā gadījumā – sabeigta veselība uz visu atlikušo mūžu. Diemžēl jau vairāk nekā 2000 Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieku no Latvijas vairs nav mūsu vidū…
DAINIS KĻAVIŅŠ ir viens no tiem, kas novērst kodolkatastrofas sekas uz Černobiļu devās pirmajos trijos mēnešos pēc avārijas – jau 1986. gada 23. jūnijā, kad, kā viņš atceras, „ticis nocelts no trases ar visu mašīnu".
– Kad tikām iesaukti, mēs jau zinājām, uz kurieni būs jābrauc, mums to pateica. Kā bijušie obligātā dienesta karavīri arī sapratām, ko nozīmē radiācija, kādas var būt sekas, un šai ziņā ilūzijas nelolojām. Visas detaļas gan, protams, nezinājām. Piemēram, to, ka sprādziens bija noticis 70 m augstumā. Atceros, kā pa ceļam spriedām un mēģinājām iztēloties, kāda izskatīsies kodolsprādziena vieta. Iedomājāmies, ka sprādziena rezultātā varētu būt izveidojusies dziļa bedre, bet izrādījās, ka radioaktīvais mākonis izplatījās gaisā ar vēja palīdzību uz daudzām pasaules valstīm. Bet tas noskaidrojās nedaudz vēlāk.
Taču jūnijā pirms 33 gadiem visi, kuriem bija jādodas novērst Černobiļas AES avārijas sekas, sapulcējāmies pie Stučkas kara komisariāta (tagad Aizkraukles pilsēta). Es gan esmu dzimis Madonā, bet mācījies Koknesē, tāpēc uz Černobiļu devos no Stučkas kara komisariāta. Madonas pusē atgriezos 2001. gadā.
No komisariāta mums tika nozīmēts vecākais, un ceļā devāmies majora Popova vadībā. Bija jābrauc līdz Kauņai, uz kurieni devās patiešām iespaidīga automašīnu kolonna. Tur mēs pārnakšņojām, bet nākamajā rītā bija jāpārģērbjas, mūsu drēbes tika saliktas atsevišķā iepakojumā tādā kā maisā, kuras pēc atgriešanās mums tika izsniegtas atpakaļ.
Bet todien visa tehnika mums bija jānovieto uz ešelona, un tad caur Baltkrieviju devāmies Černobiļas virzienā.
Par mūsu dislokācijas vietu kļuva pilsētas tipa ciemats – Komarina, kas atradās Baltkrievijas teritorijā, apmēram 30 km rādiusā no Pripjatas. Komarinā uzturējāmies divus mēnešus, tad mainījām dislokācijas vietu, kas atradās jau Ukrainas teritorijā.
Tas bija Baltijas pulks – latvieši, igauņi, lietuvieši. Mūsu vidū bija arī virsnieki no Dobeles tanku pulka, rotas komandieri, nodaļu komandieri. Tā mēs tur arī dzīvojām un strādājām. Mūsu bija daudz, tika uzslietas (ieraktas zemē) ap 200 teltis, katrā dzīvoja pa desmit cilvēkiem.
Uz Černobiļu devos tikai pusgadu pēc tam, kad biju atnācis no armijas. Obligāto karadienestu izgāju Armēnijā, divus gadus nodienēju tanku pulkā, ikdienā pildot galvenokārt šofera pienākumus. Mans priekšnieks tolaik bija PMK-25 vadītājs Dainis Putniņš, kas mums, puišiem, bija apsolījis, ka mēs, ja pēc armijas atgriezīsimies iepriekšējā darbavietā, saņemsim jaunu tehniku.
Man iedeva absolūti jaunu KAMAZu. Domāju, ka tas, iespējams, bija viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc es tik ātri tiku nosūtīts uz Černobiļu. Toreizējās PSRS vadības nostāja bija, ka uz Černobiļu jāsūta pati labākā tehnika kopā ar šoferiem. Tā bija pavēle „no augšas", kuru vietējie nevarēja nepildīt. Un tā es tiku iesaukts armijā vēlreiz, tikai pusgadu pēc obligātā karadienesta beigām atkal bija jāvelk formastērps.
– Cik ilgu laiku atradāties Černobiļas AES „slēgtajā zonā"?
– Es tiku iesaukts uz 180 dienām, bet reāli nostrādāju 120 dienas, un uz novembra svētkiem mūs palaida mājās. Tehniku atkal novietojām uz ešelona, braucām līdz Kauņai, kur pārģērbāmies civilajās drēbēs un tad devāmies mājup. Mūsu misija bija beigusies.
Černobiļā strādājām ap reaktora malām, bija jābūvē apvedceļš, savukārt citi būvēja betona rūpnīcu, lai varētu uzsākt sarkofāga būvniecību. Braucām cauri „rižam" (rudam) mežam, kuru tā nodēvējām lielās radiācijas koncentrācijas dēļ. Vedām asfaltu, šķembas, tai skaitā arī no pašas Černobiļas pilsētas. Pēc tam cēlām dambjus gan Baltkrievijas, gan Ukrainas teritorijā.
– Beidzamajos gados Madonas reģionā ir aktivizējusies černobiliešu kustība. Par to acīmredzot ir jāpateicas jums un arī Žoržam Kudrjavcevam. Kas rosināja kļūt aktīviem un apzināt Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībniekus mūspusē?
– Pirms vairākiem gadiem tika piešķirti līdzekļi apbalvojumu izgatavošanai Černobiļas atomelektrostaciju avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem. Lai visiem nebūtu jābrauc uz Rīgu, painteresējāmies, vai apbalvojumu pasniegšanu ir iespējams noorganizēt šeit uz vietas. Lielu atbalstu mums sniedza Madonas novada pašvaldības kultūras darba organizatore Inga Arāja. Šogad Madonā černobiliešiem veltīts svinīgs pasākums notika jau trešo gadu pēc kārtas. Uz Madonu bija atbraukuši černobilieši ne tikai no bijušā Madonas rajona, bet arī no Aizkraukles, Gulbenes. Pasākumā piedalījās arī Latvijas savienības „Černobiļa" valdes priekšsēdētājs, prezidents Arnolds Ārvaldis Vērzemnieks un valdes priekšsēdētāja vietnieks, viceprezidents Māris Šops.
Šobrīd esam apzinājuši 54 Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībniekus bijušajā Madonas rajonā. Grūti pateikt, vai mums ir izdevies apzināt visus černobiliešus. Zinu dažus, kuri nav pat nokārtojuši Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieka statusu, bet tas paver iespēju saņemt medicīnisko, sociālās aprūpes un cita veida palīdzību. Toreiz jau mums katram izsniedza arī izziņu par saņemto radiācijas devu.
Esam izveidojuši biedrības „Černobiļa" Madonas reģiona nodaļu, lai aptvertu visu bijušo Madonas rajona teritoriju. Par tās priekšsēdētāju esam ievēlējuši Žoržu Kudrjavcevu, bet koordinatora pienākumus veicu es.
– Raksturojiet, lūdzu, sadarbību ar Madonas reģiona pašvaldībām!
– Varu teikt tikai paldies pašvaldībām par atsaucību. Un ne tikai Madonas novada pašvaldībai, bet arī Cesvaines Ērgļu, Varakļānu, Lubānas, tāpat citām, kuras iespēju robežās mums sniedz palīdzību. Černobiliešu skaits pašvaldībās ir atšķirīgs, piemēram, mēs Cesvainē tādi esam divi.
Katrs novads savu finansiālo iespēju robežās sniedz arī finansiālu atbalstu, reizi gadā izmaksājot materiālo pabalstu. Dažas pašvaldības, kā, piemēram, Ķekava, Valmiera, černobiliešiem piešķir nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi līdz pat 50%.
Līdz tam Madonas reģionā mēs neesam vēl nonākuši, bet droši vien sarunā ar pašvaldībām izvērtēsim arī šāda veida palīdzību. Vismaz apzināto černobiliešu skaits jau nav tik liels, lai par to nepadomātu. Starp citu, Latvija ir viena no tām bijušajām Padomju Savienības republikām, kur černobiliešiem tiek sniegts vislielākais atbalsts. Ir jau arī, kuri uzskata, ka toreiz tā bija cita valsts, bet cilvēki, kas tika nosūtīti uz Černobiļas AES, jau ir mūsu. Turklāt tādas iespējas atteikties jau tolaik nebija. Tikām iesaukti armijā, saņēmām pavēli, un tā bija jāpilda. Man gan toreiz pat prātā nenāca, ka vajadzētu izvairīties un nebraukt, kādam jau tas darbs bija jāpadara. Domāju, ka arī tagad brauktu, ja vien varētu būt noderīgs un palīdzēt situāciju vērst uz labu.
Mums ir izveidojusies sadarbība arī ar Latvijas savienību „Černobiļa". 13. martā piedalījāmies svinīgajā pasākumā Ukrainas vēstniecībā, kurā astoņiem tika pasniegti ļoti augsti apbalvojumi – medaļa „Zelta varoņa zvaigzne". To piešķir Dieva gribas un kazaku tautas vārdā ar Prezidija MGO „Starptautiskā Kazaku akadēmija" lēmumu par vīrišķību un varonību Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanā, lai glābtu miljoniem cilvēku dzīvības, par aktīvu darbību seku likvidatoru un viņu ģimenes locekļu sociālajā un medicīniskajā aizsardzībā, kā arī par dalību Starptautiskās kazaku kustības attīstībā un sadarbības veicināšanā, vēsturisko, kultūras, idejiski patriotisko tradīciju atjaunošanā starp Latvijas un Ukrainas tautām. Šo apbalvojumu saņēmu arī es. Tas ir augstākais apbalvojums no Ukrainas, ko, kā Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieks, līdz šim esmu saņēmis.
– Kā izveidojās turpmākā dzīve pēc atgriešanās no Černobiļas?
– Tolaik jau bija sākusies „perestroika", daudzās jomās tika iedzīvināts saimnieciskā aprēķina princips. Bija jāmeklē jaunas iespējas. Sāku strādāt apsardzē. Vienu dienu nostrādāju, trīs dienas bija brīvas, kad, piemēram, lai nopelnītu naudu, audzējām zemenes.
Bet tad kādā brīdī pasauca priekšnieks un teica: Daini, tu labi strādā, gribam tevi sūtīt uz Minskas Augstāko milicijas skolu. Tā mana karjera arī sākās. Nekad nebiju domājis, ka strādāšu milicijā vai tiesā. Bet dzīve jau mēdz izspēlēt dažādus jokus… Šobrīd kopš 2. janvāra esmu pensionārs, vairāk laika varu veltīt ģimenei. Kopā ar kundzi dodamies ekskursijās, nupat bijām Ēģiptē, bet 11. jūnijā (pavisam 12) par saviem līdzekļiem lidosim uz Kijevu un pēc tam dosimies uz Černobiļu, lai apskatītos, kāda izskatās „slēgtā zona" pēc 33 gadiem. Domāju, ka tas būs ļoti interesanti.
24.05.2019.