Mīļi vārdi, palīdzīga roka brīžos, kad tas vajadzīgs, laba vēlējumi un
uzmundrinājums ir nepieciešams katram no mums. Sevišķi pēc tā ilgojas
pensionāri, kuru gadu nasta nebūt nav viegla, arī veselība mēdz
sašķobīties. Ir svarīgi un patīkami apzināties, ka blakus atrodas
cilvēks, kurš palīdzēs tikt galā ar ikdienas darbiem un neaizmirsīs
pajautāt, kāda šodien ir pašsajūta. Šāds cilvēks daudziem vientuļajiem
pensionāriem ir bijusī pastniece Benita Lapiņa. Viņas sirds siltums un
labestība patiesi aizkustina…
Pastnieces gaitas Benita uzsāka 2003.
gadā, tolaik viņai piešķirto apgabalu nācās apstaigāt kājām. Pēc diviem
gadiem sākās individuālo komersantu laiks, tika likvidēta Lauteres
pasta nodaļa un Ozoli kopā ar Lauteri – pievienoti Liezēres pasta
nodaļai, kurā ietilpa arī Lubeja.
– Līdz ar individuālo komersantu parādīšanos mainījās arī veids, kā es nokļuvu pie cilvēkiem – toreizējais individuālais komersants Vilnis Tauriņš mani pa mājām vadāja ar automašīnu. Pēc kāda laika manā pasta darbā iestājās pauze, un es uz brīdi pārtraucu strādāt. 2008. gadā sev iedalīto maršrutu sāku apbraukāt ar personīgo mašīnu, – par savām darba gaitām stāsta Benita. Jau pastnieces gaitās staigājot, viņa savā ziņā paralēli strādājusi arī sociālajā sfērā – palīdzējusi pensionāriem mājas solī, piemēram, piegādājusi pārtiku, dažādas sadzīves preces. 2010. gadā par laipnību pret klientiem un uzcītīgu darbu Benita ieguva „Gada cilvēka" titulu Liezēres pagastā. Viņa allaž bijusi iejūtīga un darba pienākumus veikusi ar lielu ieinteresētību.
Liezēres pagasta iedzīvotāji vienmēr bijuši sajūsmināti par Benitu, viņa ir vislabākais sociālais darbinieks un pats gaidītākais cilvēks daudzās mājās. Šodienas apstākļos sociālais darbinieks bieži vien ir vienīgais cilvēks, kuru laukos sastop vecāka gadagājuma ļaudis. Gados vecākie cilvēki Benitu uzskata par savas ģimenes locekli un izturas pret viņu kā pret piederīgo. Benita, būdama pastniece, cilvēkiem vedusi ne tikai avīzes un žurnālus, bet pat suņu barību. Ja kāds pensionārs saslimis, vienmēr pakavējusies pie viņa mājās, uzvārījusi zupu, sagādājusi zāles. Kad atļāvis laiks, atritināts ne viens vien sirsnīgas sarunas kamoliņš. Līdz ar pasta sūtījumiem pie pensionāriem nonāca arī pārtikas produkti un citas sadzīvē nepieciešamas lietas. Citkārt pat tīrīti piesnigušie celiņi pagalmā. Benita ir tā, kas bridusi dziļus sniegus, lai pārliecinātos, ka klientam viss ir kārtībā. Pensionāri netika aizmirsti arī svētku reizēs – Benita vienmēr viņus apsveikusi ar pašdarinātām kartītēm un laba vēlējumiem. Benitai ir mīļa sirds – viņa bieži dodas uz kapiem apciemot savus tuviniekus un nekad neaizmirst arī tos, kuriem reiz bijusi pastniece. Benita šos cilvēkus piemin, aizdedzot svecīti un noliekot ziedus. Viņa patiesi pārdzīvo, ka lauki kļūst arvien tukšāki un seniori pamazām aiziet…
Palīdzēt cilvēkiem Benitai patīk jau sen, viņa kopusi arī vīramāti un savu mammu, tā arī mazpamazām iesācies darbs sociālās aprūpes jomā. Pirms vairākiem gadiem Benitai izveidojās sadarbība ar biedrību „Latvijas Samariešu apvienība". Biedrības vadītāja Madonas novadā Dace Blaua pat lūgusi Benitai paņemt vienu mēnesi brīvu no pastnieces pienākumu pildīšanas, lai varētu palīdzēt sirmgalvju aprūpē. Ar Daci abas iepazinušās jau tad, kad Benita vēl bijusi pastniece, bet Dace strādāja par aprūpētāju.
Pērnā gada septembrī avīzē tika ievietots sludinājums – samariešu apvienība meklē darbinieku uz pilnu slodzi. Pastā Benitas priekšniecība, uzzinot, ka viņa vēlas pamest darbu, šo ziņu pieņēmusi ar sapratni.
– Man pateica: ja varu savā vietā piedāvāt jaunu darbinieku, kas turpmāk pildīs manus pienākumus, drīkstu doties prom. Jaunais pastnieks nebija tālu jāmeklē, manus pienākumus pārņēma Liene Pieta. Tā es kopš pagājušā gada 1. oktobra strādāju samariešu apvienībā. Manā aprūpē ir četrpadsmit cilvēki – pie aprūpējamajiem dodos ne tikai uz Liezēri, bet arī Dzelzavu, Mētrienu, Bērzaunes un Aronas pagastu. Manas darba dienas rīts sākas pulksten 6, garākais attālums, ko nākas mērot, ir 50 kilometri. Manos darba pienākumos ietilpst viss, ko saprot ar sociālās aprūpes sniegšanu vientuļiem cilvēkiem. Gatavoju ēst, piegādāju produktus, tīru istabas, vedu pensionārus pie ārstiem un rūpējos par to, lai viņiem mājās vienmēr būtu nepieciešamie medikamenti, pļauju zāli, kā arī veicu citus sadzīviskos darbus. Dažkārt nākas sirmgalvim kaut ko nopirkt par personīgajiem līdzekļiem. Būt sociālajam darbiniekam nav viegli, tas nav tā – ieskrien un aizskrien. Darbs jādara ļoti rūpīgi, ar augstu atbildības izjūtu, – stāsta Benita.
Kad Benitas darba gaitas „Latvijas Samariešu apvienībā" bija nesen sākušās, viņa izmantojusi iespēju un konsultējusies ar draudzenēm medmāsām, lai saņemtu rekomendācijas, kā aprūpējamajam labāk palīdzēt. Tika sniegti padomi, kādas zāļu tējas labāk vārīt, kādus krēmus vai ziedes iegādāties.
Samariešu apvienības piedāvātie pakalpojumi tiek iedalīti četros līmeņos, atkarībā no klientu veselības stāvokļa. Ir tādi pensionāri, pie kuriem Benita ierodas reizi vai divas nedēļā, bet pie cilvēkiem ar vājāku veselību jābrauc arī trīs un pat piecas reizes nedēļā. Benita smejas, ka vīrs nereti mēdz labsirdīgi viņu saukt par Māti Terēzi, kas vienmēr visiem ir gatava palīdzēt. Jaunumus par to, ka Benita maina darbu un turpmāk strādās sociālajā sfērā, viņas ģimene uztvērusi pavisam mierīgi un saprotoši.
– Vīrs man jau sen, kad vēl strādāju pastā, teica, lai meklēju citu darbu. Kad iekārtojos pašreizējā darbavietā, ģimene to akceptēja un nekādus iebildumus necēla. Tagad, kad pienākumu ir tik daudz, mājās atgriezties sanāk vēlu. Tad vīrs mēdz paīgņoties, tomēr viņš saprot, ka darbs ir darbs. Meita mājās atbrauc reti – vienu divas reizes mēnesī, citreiz vēl retāk, viņa dzīvo Rīgā. Arī meita manu darbavietas maiņu uztvēra normāli, – saka Benita.
Par spīti noslogotajam ikdienas ritmam, Benitai pietiek laika arī darbiem pašas mājās, un viņa neaizmirst parūpēties arī par sevi, palutinot matus ar jaunu matu krāsu vai seju – veicot procedūras pie kosmetologa. Benita joprojām ir labā formā un izskatās friša. Lai gan jāstrādā nopietni un pienākumi nebūt nav viegli, Benitas acīs vēl arvien ir mirdzums, sejā – smaids un dvēselē – sirsnība.
– Man ir milzīgs gandarījums, kad sava aprūpējamā acīs redzu prieku un saņemu paldies par savu darbu. Sirdij kļūst ļoti silti, apzinoties, ka spēju palīdzēt un darīt labu tiem, kam tas ir vajadzīgs, – pasmaida Benita.
24.05.2019.