Tuvojoties mācību gada noslēgumam, skolās tiek organizēti pasākumi, kuros tiek sveikti olimpiāžu un konkursu uzvarētāji gan novadu, gan valsts mērogā. Aktīvi un uzņēmīgi jaunieši, kuri iesaistās skolas dzīvē, pierāda sevi mācību procesā. KARLĪNA PUTNIŅA Madonas pilsētas vidusskolas Skolēnu domes organizētajā pasākumā „Gada skolēns 2019" ieguva šo augsto titulu. Tāpat viņa ir arī skolas mārketinga konkursa uzvarētāja un iesaistās dažādos pasākumos un aktivitātēs.
Šis Karlīnai ir īpaši saspringts laiks. Starp ikdienas darbiem un aktivitātēm ir jāgatavojas eksāmeniem, jo šis gads ir pēdējais Madonas pilsētas vidusskolas 12.ab klasē. Ir jāizvēlas, kas būs tā īstā un pareizā nākotnes profesija. Šis lēmums ir pietiekami nopietns.
– Karlīna, iepazīstini, lūdzu, ar sevi!
– Visgrūtāk ir citiem pastāstīt par sevi. Esmu diezgan mākslinieciska un daudzpusīga dvēsele, kam patīk pamēģināt visu. Biju tas bērns, kas iestājās visos pulciņos un pēc aptuveni gada pastāvīgi izstājās no tiem. Varbūt tieši tādēļ, ka man patīk izmēģināt jaunas lietas, iemaldījos starp aktīviem cilvēkiem un sāku izmantot savus talantus, lai palīdzētu uzlabot skolas vidi, vadot kultūras komiteju Madonas pilsētas vidusskolas Skolēnu domē.
– Mācoties vidusskolā, esi aktīvi darbojusies dažādās jomās, cītīgi strādājusi, lai skolasbiedriem būtu iespēja apmeklēt pasākumus un citas aktivitātes. „Gada skolēna" tituls noteikti ir pašsaprotams?
– Nē, tituls nepārprotami nāca kā pārsteigums. Teikšu godīgi, varbūt labāk būtu bijis, ja to būtu ieguvis kāds cits, jo tituli, medaļas un goda raksti man nozīmē maz. Pagājušajā gadā saņēmu nomināciju „Čaklās rokas" un arī tad, tāpat kā šoreiz, nespēju tam noticēt. Lai gan ir patīkami saņemt atzinību, es vairāk pievēršu uzmanību nevis balvām, kas tiek noliktas plauktos, bet gan tam, vai paveiktais sniedz gandarījumu arī man pašai, palīdz un uzlabo citu cilvēku dzīvi, jo, manā skatījumā, nav jēgas iesaistīties aktivitātēs un palīdzēt cilvēkiem tikai kādas balvas dēļ. Tas ir jādara no sirds, ar prieku un gandarījumu.
Pirmās emocijas, dzirdot, ka par Gada skolēnu esmu kļuvusi es, likās neticamas. Jāatzīst, ka pārņēma pat trīsas. Esmu pateicīga, ka mans darbs ir novērtēts, jo viss tiek darīts tikai, lai prieks ir līdzcilvēkiem un raisās brīnišķīgas emocijas.
– Šobrīd vislielākā uzmanība noteikti tiek veltīta mācībām, jo jāgatavojas 12. klases eksāmeniem. Pirmie eksāmeni jau nokārtoti martā, nākamais – jau 21. maijā. Kā tu atpūties no mācībām un pavadi brīvo laiku?
– Visvairāk iesaistos skolas pašpārvaldes darbā, palīdzot rīkot pasākumus, filmējot video projektus, taisot afišas un koordinējot kultūras komiteju. Skolēnu domē šī komiteja ir tieši tā, bez kuras pasākumi izskatītos drūmi. Kultūras komitejas galvenais uzdevums un mērķis ir radīt labas domas, ieviest košas krāsas, lai pasākumi būtu satriecoši un interesanti skatītājiem. Tāpat komiteja ir atbildīga par skolas pasākumu radošo pusi, atbild par skolēnu mākslas darbu izstādīšanu skolā, kā arī veido afišas un pateicības. Es esmu atbildīga arī par vizuālo materiālu izveidi.
Kopā ar skolasbiedriem piedalos arī dažādos konkursos. Viens no tiem, kas norisinājās pavisam nesen – „Atvērto datu hakatons", kur mēneša garumā „iemērcu savu kāju" programmēšanas pasaulē. LATA organizētais hakatons skolām ir izaicinājums, kas sekmētu skolēnu radošumu tehnoloģiju jomā.
LATA aicina ne tikai apgūt zināšanas, lai spētu ne vien tehnoloģijas lietot, bet arī aktīvi darboties tā, lai tehnoloģijas spētu radīt. Pirms aptuveni nedēļas piedalījos arī Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu dienas finālā, kas jau kļuvusi par tradīciju. Eksakto zinātņu dienas mērķis ir iepazīstināt vidusskolēnus ar eksaktajām zinātnēm, popularizēt eksaktās zinātnes vidusskolēnu vidū, iepazīstināt topošos studentus un interesentus ar Latvijas Universitātes fakultāšu ēkām, studējošajiem un studiju iespējām fakultātēs.
Iesaistos visdažādākajos projektos un konkursos, jo es daudz saku „jā" skolotāju un skolasbiedru piedāvājumiem. Man patīk izaicinājumi, jaunas un aizraujošas lietas!
Kaut kā ir sanācis tā, ka gandrīz visi mani hobiji saistās ar mākslas jomu. Brīvajā laikā zīmēju, gleznoju, lasu vai skatos filmas. Aizraujos arī ar analogo fotografēšanu. Patīk gatavot ēst. Ik pa laikam arī nodarbojos ar jogu un meditāciju, vingroju, braucu ar riteni vai skrienu, jo tā vislabāk atbrīvojos no negatīvām emocijām un vispār jūtos labāk.
Šobrīd spēkus un enerģiju smeļos Sāremā. Tā ir balva, ko saņēmu par aktīvu iesaistīšanos skolas dzīvē.
– Šis tavā dzīvē noteikti ir pārmaiņu gads. Sabiedrībā valda uzskats, ka 12. klasē jauniešiem noteikti ir jāzina, ar ko vēlas saistīt savu nākotni. Vai esi izlēmusi, kur turpināsi mācības?
– Ņemot vērā, ka šobrīd jebkurš, ar ko sanāk parunāties, uzdod man jautājumu par profesijas izvēli un nākotnes plāniem, nācās izdomāt arī atbildi. Atzīšos, ka tas nebija viegli. Pašlaik domāju savu nākotni saistīt ar studijām Vides zinātņu programmā Latvijas Universitātē vai Rīgas Tehniskajā universitātē, jo man rūp vides problēmas, dabas aizsardzība un vispār mūsu planēta, jo bez pārmaiņām politikā, biznesā un sabiedrībā dzīve kļūs tikai sliktāka uz Zemes jau nākamajās desmitgadēs. Taču, iespējams, laika gaitā izmācīšos arī mākslas vai kulinārijas virzienā, vai pilnīgi kaut kur citur un iešu netradicionālu karjeras ceļu. Kā jau lielai daļai divpadsmito klašu skolēnu, man arī nākotne ir vēl tāda diezgan miglaina.
– Esi aktīva, šķiet, ka tava enerģija nav izsmeļama. Kas tevi virza tikai uz priekšu un neļauj nogurt?
– Visnotaļ šķiet, ka tik aktīvi nedarbotos, ja nejauši nenonāktu notikumu epicentrā starp cilvēkiem, kas piedalās vienmēr un visur. Manā gadījumā – skolēnu pašpārvaldē. Turklāt mani draugi un klasesbiedri ir ārkārtīgi gudri un spējīgi cilvēki, tā ka nācās vien tikt viņiem līdzi un darboties. Dzinulis? Grūti teikt, jo esmu tikai cilvēks, mēdzu arī dienām slinkot un bezjēdzīgi nosist laiku. Tomēr manī vienmēr ir bijis kaut kas, kas vēlas augt un attīstīties. Darīt, lai uzlabotu savu dzīvi un tajā pašā laikā – citu cilvēku dzīvi. Jo kas gan ir dzīve bez attīstības. Laikam atslēga ir tajā, ka man nepatīk sēdēt uz vietas.
– Kādas domas, izjūtas pārņem, atskatoties uz šiem trim aizvadītajiem vidusskolas gadiem?
– Jāsaka, ka vidusskolas laiks aizskrēja pārāk ātri, taču vienlaikus tas ilga veselu mūžību. Trīs mācību gadi šķita ilgāki par iepriekšējiem deviņiem. Tāds piesātināts laiks ar notikumiem un pārmaiņām. Un jau tūlīt skanēs pēdējais zvans, tepat aiz stūra – izlaidums. Alkstu pēc jaunās dzīves, taču pats skumīgākais būs atvadīties no draugiem, kuri pēdējā gada laikā kļuvuši gluži kā ģimene. Savādi teikt, bet pietrūks arī dažu skolotāju, kuri varbūt pat nezina, ka kļuvuši man par padomdevējiem dzīvē. Pietrūks daudz un dikti. Skumji un priecīgi reizē, taču zinu, ka beigas ir arī kā jauna sākums.
10.05.2019.