Trešo gadu 3. maijā Gaiziņkalnā notika koru sadziedāšanās pasākums "No Gaiziņa Latviju redzot". Kaut gan laiks šoreiz nelutināja, jo bija pavēss, brīnišķīgu emociju netrūka.
Pasākuma ietvaros diriģenti apmainījās pieredzē ar mūzikas pedagogu un diriģentu Jāni Erenštreitu, notika jauniešu mākslas plenērs un fotokonkurss, kopīga maltīte, koru koncerts Gaiziņa augstākajā virsotnē un visbeidzot dalībnieku sadancošanās muzikālas grupas vadībā.
– Gaiziņā sen nebiju bijis – kopš skolas gadiem, kad te slēpoju, – "Staram" atklāja diriģents Jānis Erenštreits. – Viss šodien ir citādāk, bet ļoti skaisti: skaties uz jebkuru pusi – un ir tāda ainava!
Ideju Gaiziņā organizēt pasākumu skolu koriem Jānis Erenštreits vērtēja kā izcilu: – Ideja ir vairāk kā vērta! Tā skaidri pierāda, ka Dziesmu svētki nav vienīgais iemesls, kāpēc skolu kori pastāv. Lūk, notiek brīnišķīgi, pašu sarīkoti svētki un nav tā, ka jaunieši te dziedātu kādu tingeltangeli. Tas ir rūpīgi gatavots repertuārs, un viss izsvērts arī organizatoriskā ziņā. Koru skates ir aizvadītas, vidusskolēni, iespējams, jau domā par gala eksāmeniem, un es apbrīnoju viņu spēju pieslēgties dziesmai. Mēģinājumā pastaigāju pa vīru rindām (tā gribu saukt basus un tenorus), kas mums ir īpaši saudzējama suga. Tur ir tik gruntīgi balss turētāji, ka vienkārši prieks! Turklāt nav tā, ka tas būtu obligāts pasākums, kori ieradušies pēc brīvprātības principa, un jaunieši, saliekot plecu pie pleca, balsi pie balss, ieskandina plašu apkārtni. Šodien piepalīdz arī Vējamāte, kas dažkārt skaņu dzen pilnīgi šķērsām, ne publikas virzienā, tomēr viss ir labi dzirdams un ar iedvesmu baudāms. Pasākums mani patiesi saviļņo, un tas apliecina, ka Latvijas ģimnāzijas un vidusskolas ir krietni atbalsta punkti Dziesmu svētku kustībai, jo līdzās mācību darbam skolās joprojām atvēlēta vieta tādai senai tradīcijai kā kordziedāšana.
Tā kā Raimonda Paula dziesmu "Aicinājums" ar dzejnieces Aspazijas vārdiem Jānis Erenštreits arī diriģēja, viņš izteica komplimentu par dzidrajām soprānu balsīm, ko nevar sajaukt ne ar kādu citu vecuma grupu dziedātājām: – Tās ir patiesi sirsnīgas, neforsētas, brīvas un labestīgas. Tajās neatskan sacensību gars, jaunietes iesaistās muzicēšanā ar lielu degsmi un atdevi. Priecājos, ka diriģentei Ijai Voiničai-Grīnai izdevies izveidot labu repertuāru, kur a cappella dziesmas skan pat labāk, jo skaņu attiecības ar instrumentālo grupu brīvdabā sabalansēt nav vienkārši. Redzu, ka pati daba atmaidzina dalībnieku sirdis. Bērni, kas atbrauc no pilsētām, te nokļūst skaistā dabas klēpī un, pašiem nemanot, var pieķert sevi smaidām. Bet smaids skaņai ir ļoti vērtīgs, tas ir gaišums, kas nāk no sirds.
Madonas Valsts ģimnāzijas direktore Vanda Maderniece pasmaidīja par untumainajiem laikapstākļiem: – Bijām iecerējuši, ka jaunieši dziedās baltās blūzēs, bet balts nāca no augšas un ieceri šoreiz izjauca. Sniegs mijās ar sauli, bet tas dziedāšanas priekam netraucēja. Gaiziņā kopumā ieradušies astoņi kori: kolektīvi no Daugavpils, Rīgas, Jelgavas, Alūksnes, Valkas, Madonas un Ķekavas. Valda jauka atmosfēra, mēs nesalstam. Esam gatavi tradīciju turpināt, ir vairāki kori, kas ar savu klātbūtni mūs atbalsta.
Līdzās dziesmai turpinās arī foto un zīmēšanas tradīcija. Labākie plenēra darbi no iepriekšējiem gadiem tika izlikti izstādē, tāpat sarunāta jaunāko darbu eksponēšanas iespēja Madonas muzeja izstāžu telpās vasaras nogalē.
– Ir bērni, kurus nevajag pierunāt, kas ir radoši un paši piesakās Gaiziņa plenēram, – laikrakstam atklāja skolotāja Zane Beģe-Begge. – Tēmu nedodam, ļaujam brīvi izpausties. Ar interesentiem šodien vispirms aizgājām uz Gaiziņa virsotni, tad vērojām apkārtnes skatus. Meitenes gleznoja puķes, kokus, kalna ainavu. Bērniem patīk zīmēt arī abstrakti, lai gan šoreiz tādus zīmējumus neredzēju. No krāsām piemērotākais ir akrils, daži zīmēja ar guašu. Krāsas un audekls ir sagādāti, atliek darboties. Fotogrāfijās pamanīju putnus tuvplānā, ziedus. Tehniskā ziņā vērojama dažādība –
ir bērni, kas fotografē ar fotokamerām, ir tādi, kas darbojas ar telefoniem.
Jautāta, vai ieklausās arī dziesmā, Zane Beģe-Begge atbildēja apstiprinoši: – Pati dziedu Mētrienas pagasta sieviešu korī "Jūsma", dziesma man ir tuva.
– Dabas vide ir neizsmeļama, mūsu uzdevums ir atrast labāko veidu, kā mūzikai, dziesmai ar to mijiedarboties, – uzsvēra pasākuma režisore Solvita Seržāne. – Šogad, meklējot sadarbi ar gaismu, esam pasākumā ienesuši prožektoru gaismu. Esam nedaudz pamainījuši instrumentālo sastāvu – koncertam ir uzticīgi pūšaminstrumentu spēlētāji, ko vada skolotājs Arturs Kloppe, klāt nākušas bungas. Programmas pieteikumiem izmantojām jauniešu sacerējumus par to, kas viņiem ir Gaiziņš. Skolēni Madonas Valsts ģimnāzijā rakstīja pārdomas, kurās atklāja iepriekšējos svētkos izjusto. Gaiziņu jaunieši sauc par maģisku vietu, idillisku, te ir lauku miers un varenums. Gaiziņš salīdzināts arī ar Gaismas pili. Katrā ziņā šī ir dabas koncertzāle, tāpēc tik minimāli un piesardzīgi izmantojam skatuviskos efektus.
Vaicāta par nelielo klausītāju skaitu, Solvita Seržāne teica: – Viena lieta ir laikapstākļi, bet otrs, kas jāapzinās, – ceļš, lai pasākums kļūtu gadskārtējs un pamanīts, ir gana garš. Šis ir tikai trešais gads koru svētkiem Gaiziņā, viss notiek pakāpeniski. Galvenais, ka mums ir radošā komanda, kas deg par ideju un to īsteno.
8.05.2019.