Ne jau no Mēness ierodas cilvēki. Arī tie, kuriem ir lieliskas spējas, dotības un talanti. Mēs visi nākam no savas bērnības, tāpēc tik svarīgi ir vecāki, vide un skolas gadi. Tāpat pastāvīgā darbavieta un tuvinieki – kolēģi, ģimene. Ko šai ziņā vēlas atcerēties, akcentēt Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas skolotājs ANDREJS CEPĪTIS, vaicāju viņam pašam īsi pirms šodienas lielā notikuma – Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas Rīgas pilī.
– Abi mani vecāki bija skolotāji, – pirmssvētku noskaņās uzsver Andrejs Cepītis. – Tēvs bija dziedāšanas skolotājs, vectēva brāļa dēls – pazīstams Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku virsdiriģents. Bieži pie mums ciemojās dažādi mūziķi, skolotāji, diriģenti, arī Ausma Derkēvica, Imanta Cepīša sieva. Savulaik Gulbenē bija dzīvojuši trīs brāļi Cepīši un abas viņu māsas, līdz ar to dzimtas svētkos radi pulcējās kopā.
Man pašam ir vecāks brālis, kas pirmais izvēlējās mācīties mūzikas instrumentu, iestājās mūzikas skolā, apguva klavierspēli. Es sākumā nedomāju par tādām lietām, mamma bija ģeogrāfijas skolotāja, man vairāk interesēja vēsture un ģeogrāfija. Tāpat sports, īpaši futbols, ko varēju spēlēt caurām dienām.
– Kas tomēr ieinteresēja pievērsties mūzikas apguvei?
– Tas bija viens priekšnesums, ko dzirdēju bērnu dienās un ko izpildīja Egons Grīnbergs, leģendārs Gulbenes saksofonists. Mācījos 3. klasē un biju burtiski šokēts par viņa fantastisko izpildījumu. Starp citu, pagājušajā sestdienā viesojoties Gulbenē, mūzikas skolas jubilejas pasākumā, koncertā uzstājās viņa dēls, arī brīnišķīgs saksofonists, kas dzīvo Vācijā. Savā ziņā – tēva kopija, protams, daudz vairāk skolojies, virtuozāks, bet spēles manierē un piegājienā atmiņā atsauca Egonu Grīnbergu. Toreiz pēc viņa spēles mana domāšana pametās uz citu pusi, biju pārsteigts, ka tā vispār var nospēlēt. Pēc tam iestājos mūzikas skolā, un tā viss sākās. Mācījos klarneti, kaut īpaši šis instruments nekad nav aizrāvis. Pašmācības ceļā paralēli klarnetei apguvu saksofona spēli.
– Ko gribas atcerēties no mācību gadiem?
– Mācību gadi bija labi ar to, ka diezgan agri tiku spēlēt kopā ar labiem mūziķiem. Visi bijām ambīciju pilni, azartiski, jauni un ideju pārpilni. Mūzikas vidusskolā saspēlējos ar bundzinieku Tāli Gžibovski, Alfrēdu Madžuli, vēlāko Filharmonijas ansambļa „Tip Top" vadītāju, basģitāristu Ivaru Piļku, kas labākos mūziķa gadus aizvadīja grupā „Zodiaks". Par šo periodu varu teikt tikai to labāko, tie bija aizrautīgi izaugsmes gadi. Vienmēr esmu bijis tendēts un man patīk džezs, vieglā mūzika, džezroks. Tā kā tā ir angļu un amerikāņu mūzika, Padomju Latvijas periodā tā bija ne tas piemērotākais, ko izpildīt. Koncertos šādu mūziku ravēja ārā, cenzūra bija jūtama, pirms uzstāšanās visu vajadzēja atrādīt, koncertprogrammas saskaņot. Bet, ja tiec apspiests, gribas darīt un izpausties. Vieglajā mūzikā tolaik bija uzplaukums: Raimonds Pauls, Jānis Lūsēns, Juris Kulakovs, Mārtiņš Brauns, Uldis Stabulnieks, Imants Kalniņš un daudzi citi.
– Pēc mūzikas vidusskolas beigšanas dzīve aizveda skolotāja profesijā.
– 1981. gadā beidzu mūzikas vidusskolu, ar Līgu (Andreja Cepīša dzīvesbiedre, J. Norviļa Madonas mūzikas skolas klavierspēles skolotāja. – Aut.) jau bijām apprecējušies, mums bija nosūtījums uz Madonas mūzikas skolu.
Madona tobrīd bija kultūras pilsēta ar lielo burtu: mākslas skolā – Jānis Simsons, muzejā – Elza Rudenāja, kultūras namā – Marta Kraslovska, mūzikas skolā – Artis Kumsārs un visam pāri Leo Bērziņš, kas saprata un atbalstīja kultūru. Tā bija lieliska sala arī ar izciliem pašdarbniekiem, Dzidras Rubenes deju kolektīviem priekšgalā. Ienākot svešā pilsētā, tas bija ļoti aizraujoši un neparasti. Paldies Dievam, šī kultūras elpa Madonā ir saglabājusies joprojām.
– Vai dzīve deva arī pārbaudījumus?
– Divreiz dzīvē esmu ticis izglābts, pasargāts no gremdējošā, kas personību degradē. Pirmoreiz ģimene mani izrāva no šlāgeru zampas, pateica tam visam „pietiek". Lēti un viegli nopelnīta nauda tikpat viegli arī aiziet – lauku kapelām, ziņģēm un šlāgeriem tika pielikts punkts. Otrreiz ģimene iestājās un izglāba no dzeršanas posta. 13. jūnijā būs 25 gadi, kopš alkoholu nelietoju vispār. Manai paaudzei alkoholisms ir milzīga traģēdija, daudz talantīgu mūziķu ir aizgājuši, par daudziem ziņu nav. Ja ziņas pienāk, tās parasti ir traģiskas – trakomāja, kaps, pansionāts.
– Kāds bija darbs mūzikas skolā?
– Atnācu uz Arta Kumsāra vadīto mūzikas skolu. Kumsārs bija liela personība un autoritāte mums visiem. Par viņu varu teikt tikai to labāko, Madonai visos laikos viņš nesis atpazīstamību. Kumsārs ir cilvēks, kurš daudz deva arī man personīgi. Pirmkārt, pašapziņu, ka varu, ka izdarīšu. Arī apziņu, kas esmu, pašcieņu. Viņš gāja visiem pa priekšu un iedrošināja pārējos. Vienmēr apsveica ar panākumiem, bija kolektīva līderis. Mācēja mūzikas skolai izcīnīt naudu, arī juku un ekonomisko krīžu laikos pastāvēt par skolu un skolotājiem. Viņš bija ne tikai iestādes direktors, bet mūzikas dzīves organizētājs pilsētā un apkārtnē. Uzsvēra, ka mums jāaudzina ne vien mūziķi, bet kulturāli cilvēki visplašākajā mērogā. Kumsārs izrādīja interesi, nāca pats filmēt mūsu orķestri, deva analizēt uzfilmēto materiālu, atbalstīja gan kā direktors, gan pašvaldības deputāts, cik vien to varēja un spēja.
– Ikviens orķestris, kurš Latvijas novados pastāv, ir kā kultūras zīme un mūsu identitātes izpausme. Madonas kultūras nama pūtēju orķestra mākslinieciskā vadītāja pienākumus uzņēmāties 1992. gadā. Tagad šis kolektīvs ir labākais amatierkolektīvs Latvijā tūdaļ aiz Rīgas orķestriem. Madonas kolektīvam pa spēkam gan nopietni klasiskās mūzikas skaņdarbi, gan džeza kompozīcijas un mūsdienu sacerējumi.
– Darbs ar orķestri ir aizraušanās, kas prasījusi visu brīvo laiku. Tā ir milzu atbildība to cilvēku priekšā, kas nāk spēlēt kolektīvā. Mūžīgie mēģinājumi sestdienās un svētdienās, vienmēr aizņemts ar notīm un aranžijām (ģimenei un bērniem tas bijis atrauts laiks, ko tagad cenšos kompensēt ar uzmanību mazmeitiņai).
Neklātienē esmu daudz mācījies no Gunāra Rozenberga, Gunāra Ordelovska, citiem profesionāļiem – skatījis viņu partitūras, salikumus, iepazinis profesionāļu muzikālo valodu. Pamazām izveidojies paša izlolotais stils, apzinoties, ka īpašu iedvesmu gaidīt nevajag, vienkārši regulāri jādara savs darbs.
Kolektīva sastāvs kopš 1992. gada ir mainījies vairākkārt. Pirms tam mūzikas skolā vadīju skolēnu orķestri, mūs arī „atvilka" uz kultūras namu. Viktors Trops no orķestra bija aizgājis, valdīja jukas un neskaidrība, darbu orķestrī sāku ar skolas audzēkņiem. Daudzi no viņiem sen ir Rīgā, daži turpina būt uzticīgi orķestrim. Tubists Dzintars Graudups ir vienīgais no pagājušā gadsimta, cepuri nost! Orķestris ir izaudzis – šobrīd tajā spēlē 40 cilvēki, saturēt visus kolektīvā nav viegli. Katram savs raksturs, sava domāšana, tomēr spējam būt uzticīgi mūzikai. Paldies Arturam Kloppem, Artūram Grandānam, Egonam Kliesmetam par brīnišķīgi sagatavotiem audzēkņiem!
Savulaik ar Arta Kumsāra un Andreja Ceļapītera atbalstu īstenojās ideja par mūzikas skolas pūtēju orķestri. Arturs Kloppe piekrita to vadīt, un tagad labākie orķestranti ir maiņa mūsu orķestrim.
– Savas pirmās profesionālās iemaņas orķestrī guvuši daudzi Latvijā pazīstami mūziķi. Starp tiem ir virkne jūsu audzēkņu.
– Prieks par viņiem visiem! Ilze Lejiņa savulaik lauza saprašanu un parādīja, ka arī meitene var spēlēt saksofonu. Aizgāja līdz augšai – spēlēja visos profesionālajos Rīgas sastāvos, pat solo ar orķestri. Pēc viņas sākās meiteņu saksofonistu bums.
Grupas „Prāta vētra" basģitārists Ingars Viļums tāpat ar labu vārdu atceras mācības saksofona klasē, kaut vēlāk aizgāja citu ceļu. Madonas skolā saksofonu mācījās arī dziedātāja Ieva Kerēvica, Arnita Akmentiņa, kas spēlē profesionālajā orķestrī „Rīga", ir laba aranžētāja; Rīgas saksofonu kvarteta dalībniece Baiba Tilhena, Kārlis Auziņš – viens no vadošajiem saksofonistiem ne tikai Latvijā. Šobrīd Dārziņskolā klarnetes spēli turpina apgūt mana audzēkne Alīna Briede, viņai vajadzētu tālu tikt. Visi dotumi, lai kļūtu par lielisku saksofonisti, šobrīd ir arī skolas absolventei Zanei Gerenbergai. Kā izveidosies karjera, kā viss dzīvē saslēgsies, rādīs nākotne.
Katrā ziņā tas ir labākais skolotāja apliecinājums, ja viņa audzēkņi aiziet tālāk par pašu, ja dzirdam par viņiem Latvijas un plašākā mērogā.
– Vai bijāt pārsteigts par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķīrumu?
– Tas patiešām bija milzīgs pārsteigums, tāpēc no sirds pateicos cilvēkiem, kas mani izvirzīja. Tā ir atzinība ne jau man vienam, arī orķestrim, mūsu kultūras namam, tiem cilvēkiem, kas orķestri visus šos gadus ir atbalstījuši. Ir liels gandarījums, jo nekad neesmu bijis ne sabiedrisko organizāciju aktīvists, ne kādam pielīdis vai staigājis pār līķiem, lai sasniegtu un parādītu sevi. Mans moto ir „Nedari otram to, ko nevēlies, lai dara tev". Augstās sfērās runāt nevēlos, bet nenoliedzami, ka pastāv kristīgās vērtības, kuras cilvēks nedrīkst pārkāpt, kuras mums visiem ir jāievēro. Agri vai vēlu viss izdarītais nāk atpakaļ – ja ne pašam, tad bērniem. Un ir taču patīkami, ja satiec cilvēkus, ar kuriem kādreiz esi bijis kopā – mācījies vai mācījis – un viņi apsveic ar augstākā valsts apbalvojuma piešķīrumu, sakot, ka godīgi to esmu nopelnījis.
03.05.2019.