Ošupes pagasta Degumniekos jau pusotru gadu darbojas multifunkcionālais centrs „13. km". Gan laikrakstā "Stars", gan interneta vidē bieži var lasīt par centra aktivitātēm un jauniem mērķiem. Tur darbojas DACE KALNIŅA, kas ar savu entuziasmu, nerimstošo enerģiju un pozitīvo skatījumu uz dzīvi iesaista ne tikai bērnus un jauniešus, bet visu paaudžu pagasta iedzīvotājus.
Daces ikdiena neaizrit tikai multifunkcionālajā centrā. Viņa ir Ošupes pagasta pārvaldes preses izdevuma „Klānu Vēstis" redaktore, „Sipiņi S" valdes priekšsēdētāja un nu jau arī jauniešu biedrības „Pauze AD" valdes locekle, un, kā pati atzīst, sava pagasta patriote. Bet bērni un jaunieši vienmēr ir bijuši viņas dzīvē, jo, vēl pirms piedzima jaunākā meita, Dace strādāja pirmsskolas izglītības iestādē un savu dzīvi bija nolēmusi saistīt ar pedagoģiju.
– Biju pirmsskolas skolotāja. Nostrādāju tur 10 gadu. Kad piedzima jaunākā meita, šķita, ka jādara kaut kas cits un noteikti savs. Kā jau tas bieži notiek, domas materializējas. Viss sastājās tā, ka varēju nodibināt savu uzņēmumu, pavērās citi ceļi un idejas. Un, lūk, šodien esmu šeit.
– Šodien tu esi multifunkcionālajā centrā "13. km". Kā nonāci līdz tam?
– Mani šeit atveda vecākā meita Linda. Pirms diviem gadiem viņa paziņoja, ka vēlētos, lai Degumniekos arī ir jauniešu centrs. Tas likās neticami, tādēļ mierīgi teicu –
pamēģini. Viņa arī pamēģināja. Sākumā sazinājās ar jaunatnes lietu darbinieku Gati Teili, tad devās pie Ošupes pagasta pārvaldes vadītāja Aigara Šķēla, kas atbalstīja ideju un piedāvāja bijušā kolhoza telpas, kurās neviens nebija darbojies apmēram 30 gadu. Uzrakstījām projektu „CEMEX Iespēju fonda" izsludinātajā konkursā un ieguvām finansējumu startam – krāsām telpai un spēlēm, kā arī inventāram. Tas, ka jaunieši paši krāsoja, paši iekārtoja, dizainēja mēbeles, jo finansējums bija tikai 700 eiro, centram piedod lielu pievienoto vērtību. 2017. gada 28. decembrī atvērām centriņu, kaut nebija ne apkures, ne logu. Loģiski, ka kādam šeit bija jāuzņemas atbildība un jāorganizē aktivitātes. Tā kā biju tajā visā iekšā jau no paša sākuma, pārvaldes vadītājs man piedāvāja šeit darboties arī turpmāk. Sākām ar jauniešiem, bet vieta domāta visu paaudžu iedzīvotājiem, uz ko arī veiksmīgi ejam. Pašlaik mums jau ir trīs telpas, esam rakstījuši daudz projektu un iegādājušies nepieciešamās lietas. Varam lepoties ar aušanas un keramikas nodarbībām, ko realizējam sadarbībā ar biedrību „Kontaktligzda". Bija arī „Latvijas valsts mežu" un Kultūrkapitāla fonda projekts, kur ieguvām kokles. Šeit ir brīnišķīgi bērni un jaunieši, un arī pieaugušie, kas nesēž mājās un nečīkst, bet dodas sabiedrībā, ierosina savas idejas.
Pateicoties pārvaldes vadītājam, mums ir apkure, logi un pamatīgāks telpu remonts, nekā tas bija sākumā. Īstenībā Aigars ir kā centriņa krusttēvs – vienmēr iedziļinās mūsu vajadzībās un nekad nav atteicis, ja kas bijis nepieciešams, tāpat nekad neesmu dzirdējusi, ka, piemēram, apkures izmaksas ir lielas. Ja vajag, ja tas nepieciešams, tad būs. Paldies viņam par to!
– Redzot, cik aktīvi darbojas multifunkcionālais centrs, var secināt, ka bērni ir priecīgi, ka pagastā ir šāda iespēja.
– Bērni un jaunieši ir aktīvi un radoši. Piedāvājot dažādas nodarbības un aktivitātes, bērni nāk paši un atved līdzi arī citus. Tā mūsu pulciņš aug. Daudzi saka, ka nāk vienkārši atpūsties, satikt draugus. Citi priecājas par pasākumiem un nodarbībām.
Pavisam nesen projekta „Dod roku, kāpjam augstāk!" ietvaros bijām Teirumnieku purvā pārgājienā ar purvu kurpēm un pamēģinājām SUP dēļus. Tā bija lieliska iespēja mums visiem saliedēties kā komandai, kas arī izdevās. Šādās reizēs aizmirstas visas grūtības, uztraukumi un bažas – kā dabūsim purvu kurpes, kā aizbrauksim un kā viss izdosies. Tas ir labo un pozitīvo emociju vērts.
Svarīgi, lai katrs apmeklētājs justos labi, lai nebūtu konfliktu. Tādēļ kopā spēlējam galda spēles, ģenerējam idejas, cenšos būt viņiem draugs, bet ne pieskatītājs vai izrīkotājs.
– Daudz jau ir paveikts, bet noteikti ideju ir vēl vairāk. Kas tevi visvairāk iedvesmo un liek turpināt virzīties uz priekšu?
– Man ir kolosāla ģimene, kas mani atbalsta. Paši smejamies, ka esam traki. Viņi būs tie, kas vēlu vakarā atvedīs uz „13. km" zupu, jo mums tur ir nakšņošana, viņi brauks līdzi uz ezeru un vedīs bērnus, jo busiņā man nesanāk vietas visiem. Apstāties neļauj arī centra apmeklētāji, kas vienmēr iedrošina – rakstām to projektu, mums vajag to, labi būtu, ja mēs varētu šo. Nu kā tu teiksi „nē"? Pašlaik īstenojam ESF projektu „Atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas mazināšanai", biedrības „Pauze AD" Jaunatnes iniciatīvu projektu „Dod roku, kāpjam augstāk!". Nupat izsludināta vēl viena kārta. Jautāju bērniem – vai mums vēl vajag, vai turpinām? Atbildes vietā – neizpratnes pilns skatiens un jautājums „Kā – nerakstām? Protams, ka rakstām!". Vispār varētu teikt, ka idejas pašas atnāk vai nu caur bērniem, vai pieaugušajiem, ja jūtu, ka viņiem to vajag, tā arī ir lielākā motivācija ķerties pie darba. No labi padarīta darba rodas arī iedvesma.
Nesen pie mums viesojās JRT aktieri Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš iepriekš minētā projekta ietvaros, pirms iedvesmas stāsta jauniešiem mazliet parunājāmies. Pastāstīju par mūsu aktivitātēm, centriņu un vispār pagastu, viņi bija patīkami pārsteigti, ka pie mums, tik tālu no Rīgas, notiek tik daudz labu lietu. Precīzi izteicās Kaspars Znotiņš – ja cilvēks iet un dara, meklē iespējas, tad viss paveras, iespējas pašas atrod darītāju – kā veļot sniega piku. Bet tam, kas sēž nīgrs, neapmierināts, sevī ierāvies, arī visas negatīvās lietas pievilksies arvien vairāk un vairāk.
– Visu dzīvi esi pavadījusi laukos. Vai pa šiem gadiem esi manījusi būtiskas pārmaiņas?
– Kopumā laukos dzīvo stipri, spītīgi un čakli cilvēki. Līdz šim bija negatīvā tendence, ka mājas palika tukšas, bet pēdējo gadu laikā esmu novērojusi, ka šāda tendence pazūd. Ja paliek tukša māja, tai uzrodas saimnieks. Domāju, ka mums ir mainījušās vērtības, īpašums laukos ir arī pilsētnieku ekstra. Nupat sociālajos tīklos izlasīju sludinājumu, ka sieviete meklē māju laukos bez ērtībām, lai varētu vairāk kustēties, nest ūdeni, malku. Varbūt utopiski, bet varbūt tajā tomēr kaut kas ir. Es noteikti varu apgalvot, ka lauki neizmirs, lauki dzīvos, tikai piemērojoties esošajai situācijai.
Šī laikmeta pluss, kas laukos ieviesīs vairāk dzīvības, ir iespēja strādāt attālināti. Cilvēki arvien biežāk izvēlas dzīvot mierā un klusumā, tīrā, dabiskā vidē audzināt savus bērnus un strādā caur internetu. Man ļoti patīk, ka lauki tagad ir modē. Stilīgi ir sava dārzeņu dobe, savs pagrabs, pirts. Arī vecu lietu atjaunošana nu kļuvusi par tendenci.
Jauni cilvēki atgriežas laukos, ir arī tādi, kas brauc atpakaļ no ārzemēm. Nezinu gan, kā bija agrāk, bet tagad, parēķinot algu un izmaksas tur un šeit, iznāk līdzīgi. Arī Latvijā, strādājot smagu, vienkāršu darbu, var labi nopelnīt. Protams, situācijas ir dažādas.
Pie mums ir jaunieši, kuri cenšas uzsākt savu biznesu, meklē savu jomu, lai strādātu un nopelnītu. Un atkal mūžsenais likums – kas meklēs, tas atradīs, kas nemeklēs, tam arī nebūs.
Mums daudzi draugi un paziņas dzīvo Rīgā, es neteiktu, ka viņi ir sajūsmā par savu ikdienu un darbu. Arī viņiem ir agri jāceļas, lai paspētu aizvest bērnus uz skolu vai bērnudārzu un vēl pagūtu uz darbu. Mājās viņi atgriežas vēlu, ap pulksten 18-19. Arī laukos darbi ievelkas, īpaši lauksaimniekam sezonas laikā, bet pozitīvs aspekts ir tas, ka vairāk vai mazāk tomēr esi pie mājas. Pamatā viņus tur notur esošā darbavieta, bet sirdī viņi tomēr labāk dzīvotu laukos.
– Vai pašai ir kādreiz bijusi doma par dzīvi pilsētā?
– Tā īsti – ne. Bet, kad Latvijā bija krīze un samazināja algas, tad gan domāju – kaut kur iešu. Draudzene aicināja uz Rīgu, bet tad parēķināju ienākumus un izdevumus tur un sapratu, ka tas pats vien būs, un šo domu ātri vien atmetu.
Arī strādāt uz ārzemēm neesmu braukusi. Darba iespējas tur neesmu nemaz apsvērusi. Es ticu, ka latvietim ir jābūt savā zemē un tas smagums kopā jāiznes, lai cik neprātīgi kādam tas šķistu. Pārsteidz tie, kas pašlaik, saprotot, ka ārzemēs nekādu lielo naudu nenopelnīs, vēlas atgriezties, bet ir neapmierināti, ka valsts nepalīdz. Tāda vainīgo meklēšana, vai tad tie, kas palika šeit, ir sliktāki?
– Tu esi īsta savas dzimtās vietas patriote! Tuvojas 4. maijs, kad tiek svinēti baltā galdauta svētki, vai tavā ģimenē tie tiek atzīmēti?
– Piederu pie tiem cilvēkiem, kas nepriecājas par deputātu rīcību, bet nesaku, ka slikta ir valsts. Latvija ir mūsu dzimtene, un tā nebūt nav vainīga, ka kāds valstsvīrs nav godīgs un taisnīgs.
Šis ir laiks, kad kopā ar otro pusīti atjaunojam mana tēva dzimtas māju – no pamatiem un pamazām uz augšu. Aizbraucu un jūtu to senatnes elpu. Tik laba sajūta iztēloties, ka te staigāja un strādāja vecmamma un vectēvs. Un mēs te tagad, pēc simt gadiem, atjaunojam tajā laikā paveikto. Gribu izveidot arī „dzimtas koku", bet laika trūkuma dēļ vēl neesmu paspējusi to izdarīt. Ja es tur varēšu uzklāt linu galdautu savai ģimenei, tā būs vislielākā laime.
Pompozi ģimenē svētkus nesvinam, bet svētku diena tā mums ir. Nesen arī mūsu „Klānu Vēstīs" rakstīju, ka vecmāmiņas baltais linu galdauts, kas pašas austs, ir tik vērtīgs, kaut arī gadījies kāds neizmazgājams traipiņš.
Arī centrā vēl šos svētkus neesam svinējuši, bet ir doma gatavot pateicības pusdienas visiem tiem, kas mums ir palīdzējuši, ziedojuši lietas, lai mums būtu mājīgāk. Ja ir doma, tad būs arī darbība, bet neko rāmī neliekam, lai tas notiek tad, kad mums visiem tas ir vajadzīgs, un vēlamies, lai tas nav uzspiests.
– Kādi mērķi, sapņi nākotnei?
– Galvenais mērķis – lai šeit vienmēr ir apmeklētāji. Lai te līdzdarbojas dažādas paaudzes. Vēlos, lai katrs, kas vēlas darboties, atrod sev vajadzīgo un interesanto.
Sapņu ir daudz, bet, kamēr nav realizēti un gaismiņā celti, lai tie vēl paliek tikai sapņi.
26.04.2019.