Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēs no 12. aprīļa līdz 2. jūnijam skatāma Madonas mākslinieces Danutes Vēzes personālizstāde „Balinājumi".
Danute ir beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžu un Rēzeknes Augstskolu. Viņa ir daudzpusīgs cilvēks: bija lieliska muzejpedagoģisko programmu vadītāja Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, Madonas bērnu un jauniešu centra vizuālās mākslas studijas „Ota" vadītāja, joprojām ir iedvesmojoša skolotāja pilsētas mākslas skolā, aktrise amatierteātrī, improvizatore un māksliniece, kurai pa spēkam eksperimentēt un sevi atklāt dažādos mākslas virzienos. Tekstilmākslā, glezniecībā, suvenīrmākslā, kur, izmantojot dabas materiālus, Danute veido īpašas piespraudes un „tauriņus" no koku zariem. Mākslinieces radītie darbi ir bijuši izstādēs Latvijā, ārzemēs un atrodas privātkolekcijās.
Daba kā iedvesmas devējs
Jaunajā izstādē Danute turpina atdot godu apkārt tveramajām dabas krāsām: no baltas līdz melnai (ziemas periods), pa vidu atsedzot pavasara maigos toņus – zaļganos, brūnos, pelēcīgos, kas ir koka mizās, pirmajos pumpuros, zaros, zālē, pērnajās lapās. Tā ir tekstilmāksla, kur audums ir kā glezna un krāsa –
kā dabiskā izcēlums un skaists „latviski pelēkā", necilā apstiprinājums. Minimālisms un smalks toņu daudztvērums vienlaikus.
Balinātajās tekstilijās autore mēģinājusi dzēst to, kas tur bijis. Rezultātā veidojusies esošā vecā un radītā jaunā mijiedarbība – raksti un elementi, kas tapuši pēc ilgstoša radoša procesa, gan rezultātu paredzot, gan ar izbrīnu to gaidot.
Mākslinieces domas un atziņas
– Šoreiz ekspozīcijā izliku balinājumus, bet manas iepriekšējās izstādes nosaukums bija „Gruzdējumi", – atcerējās Danute. – Tad darbojos un izliku „dūmotus" audeklus, gaišu linu tonējot par tumšu. Tagad no tumšā esmu devusies uz gaišo. Mana pamatdoma bija vienkārša: kā tumšumu iztīrīt no sevis, kā to izdzēst no apkārtnes, kā izbalināt. Tehniski to veicu ar hloru. Ņemšanās bija liela, bet procesa gaitā kaut kas aizgāja arī no pašas. Daļa no balināšanas nebija viegla. Melnā lupata uz procesa beigām, kad vairākus mēnešus ar to biju ņēmusies (māja no hlora brīžiem smirdēja līdz nelabumam), izklājot parādīja un atsedza pārsteidzošus rakstus un zīmējumus. Šis tas padevās manam plānam un kontrolei, bet daudz tajā ir nejaušību. Raksti, kas veidojas, kad tumšums cīnās ar to, kas nāk vietā. Vai tas, kas nāk, ir labāks, to nevar saprast. Iespējams, tas reizēm ir haoss, kas atkal būs jāsakārto.
Krūmu klātbūtne un jaunrade
Danute neslēpj, ka darba gaitā bija arī neuzminami pārsteigumi, piemēram, samts procesa gaitā neizbalēja, bet kļuva oranžs. – Tās ir tādas tehniskas lietas, atkarīgas no krāsu pigmenta, taču mākslinieciski tas atklāja parādības, kas parādās mūsos, ja mēs mēģinām „balināties", – aizdomājās autore. – Pērnās lapas, vecā zāle pavasarī ir tik iztukšota, pabalējusi, bezkrāsaina, un izstādes darbos visi šie toņi ir redzami. Arī dubļi, ceļš, māls… Lai būtu kas vairāk no dzīvības, pieliku klāt koku zariņus, krāsainos kārklus. Stāsts par krūmiem Latvijā ir īpašas uzmanības vērts. Krūmi mūs ir pārņēmuši, tik daudz to ir visapkārt. Būtu jāsaņemas un jārīko talkas, lai no tiem atbrīvotos. Bet daudziem ir ļoti skaistas krāsas. Krāsu izlase. Daļu krūmu šodienas izstādē pārvērtu klučos. Ar cerību, ka bērni te varētu nākt un pielikt savu roku. Radīt sapņus. Vajadzīga pārveidošanas prasme, tīra enerģija, kas palīdzētu krūmus vērst par lietaskokiem.
AGRA VECKALNIŅA foto
26.04.2019.