Ne vairs skrienam, bet ātrā solī soļojam pa Madonas gājēju celiņiem joprojām varam sastapt kādreizējo sporta veterānu vadītāju un organizētāju Gunāru Matu.
Savas sportiskās formas uzturēšanai viņš 3-4 reizes nedēļā nosoļo 3 km, kādreiz arī vairāk, un nedaudz pat pārsniedzot dakteru noteiktos pulsa rādītājus. Taču visam jābūt "normas robežās".
– Kustība ir dzīves pamats, – atziņā dalījās Gunārs Mats, sakot, ka skaistais pavasara laiks tagad mudināt mudina iziet no mājas.
– Kādreiz biju skrējējs un slēpotājs, tagad – tikai soļotājs, – sacīja seniors, piebilstot, ka tad, kad izkustas, jūtas mundrāk, arī muskuļi darbojas, nekas nesāp. Ik rītu mājās tiek veikti arī vēderpreses vingrinājumi, taču patīk viss, ko var darīt brīvā dabā.
– Madonā sporta dzīve rullē, un katrs var sev atrast piemērotāko sporta veidu. Ja mums ir tāda sporta bāze kā "Smeceres sils", tad piekrītu, ka jāattīsta ziemas sporta veidi, – secināja kādreizējais veterānu sporta koordinators.
Šogad 6. februārī Gunārs Mats sagaidīja savu 75. dzimšanas dienu, joprojām ir priecīgs, ka viņu pusapa-ļajā jubilejā atcerējās un sveica Madonas novada pašvaldības pārstāvji.
Atceroties savu sporta gaitu sākumu, viņš sacīja, ka nemaz nav bijis nekāds sporta fanātiķis.
Gunāra Mata saknes ir Praulienā, viņš ir pabeidzis Praulienas pamatskolu, pēc tam – Madonas vidusskolu, pēc vidusskolas devies uz Rūjienas PTS, kur apguvis elektromontiera specialitāti. Pats teic, ka joprojām nav bail ķerties klāt elektrības vadiem. Arī pēc atgriešanās no dienesta armijā vēl nekāds lielais sportotājs neesot bijis. Gadu nostrādājis RCI par elektromontieri, pēc tam komjaunatnes laikos bijis gan instruktors, gan organizatoriskās daļas vadītājs.
– Arī tad sportoju pats savam priekam, bet sporta dzīvi neorganizēju. Kad savā bijušajā Praulienas pagastā strādāju par ciema padomes priekšnieku, darba gaitās satikos ar sporta darboņiem, ar Leonīdu Veselovu, un viņš mani pierunāja nākt darbā uz toreizējo sporta biedrību "Vārpa", ko tolaik vadīja. Madonas rajona komandai vajadzēja piedalīties Lauku sporta spēlēs, kas bija sacensības starp Latvijas lauku rajoniem. "Vārpas" laikos arī uzsāku nodarboties ar sporta jautājumiem, veterānu sporta komandas organizēšanu, vēlāk kādus gadus nostrādāju kopā ar sporta darba organizatoru Māri Gailumu, biju viņam palīgs.
Koordinēju veterānu sporta entuziastus no 1986. līdz 2012. gadam, kamēr aizgāju pelnītā atpūtā. Mans darbs bija meklēt kontingentu veterānu sporta sacensībām, un Madonā tas nebija grūti, jo bija daudz to, kas vēlas būt aktīvi un sportiski, kas labprāt piedalās visur. Bija liela kustība, un izdevās izveidot grupu, kas piedalījās republikas sacensībās. Katrā pagastā bija aktīvisti, pie kā griezties. Mums bija savs sporta senioru "tīkls", atlika tikai piezvanīt. Arī veterānu sporta kluba pamats tika ielikts, un sporta veterānu klubs joprojām ir aktīvs. Par to gādā aktīvo senioru kodols – Valentīns Rakstiņš, Māris Kalve, Dace Saulīte… Zinu, ko tas prasa, – uzturēt sakarus ar sporta senioriem, izveidot komandu, noorganizēt transportu, gādāt par uzturēšanos, atrast līdzekļus – viss prasa pūles un darbu, – atcerējās Gunārs Mats. Viņaprāt, ir jābūt cilvēkam, kas "deg", lai veterānu sporta klubs pastāvētu ne tikai ķeksīša pēc. Nozīme ir ne tikai labai sacensību plānošanai, bet arī tam, lai laikus visas lietas varētu sakārtot, atrastu sponsorus, paredzētu finansiālo atbalstu. Arī projektus var biedrība rakstīt, piesaistot līdzekļus.
Sākot no "Vārpas" laikiem, Gunārs Mats arī pats uzsācis aktīvāk nodarboties ar dažādām aktivitātēm. – Sports bija ar mani katru dienu, kaut nebiju nekāds Sporta akadēmijas beidzējs. Man tas kļuva par dzīvesveidu. Nodarbojos ar vairākiem sporta veidiem – galda tenisu, novusu, dambreti, kur ieguvu 1. sporta klasi, ziemā slēpoju, vasarā skrēju, spēlēju arī komandu sporta spēles – volejbolu, arī basketbolu, ja komandā kāda spēlētāja nebija, devos spēlēt arī rokasbumbu. Veterāniem notika savi pasākumi – volejbola kausa izcīņa, ziemā – slēpošanas sacensības "Smeceres silā", vēlāk – LSVS sporta spēles. Seniori aktīvi atbalstīja skrējienus "Madonas apļi", kas notika vieglatlētikas treneru Anitas un Aleksandra Krauklīšu vadībā. Kad organizējām 1. maija skrējienus, tajos skrēja visi aktīvākie sportisti, arī seniori, – stāstīja bijušais veterānu sporta organizators.
Arī dēls Alvis Mats ir sporta aktīvists, taču vairāk nodarbojas ar skriešanu, slēpošanu, orientēšanās sportu.
Mājās ir sakrāti daudzi diplomi, medaļas, kausi, bet nav sistematizēti. Nozīmīgākie apbalvojumi atrodas plauktos.
Veterānu sporta sacensībās beidzamos gadus Gunārs vairs nepiedalās, bet seko līdzi visām sacensībām un aktivitātēm, kas notiek. – Tie, kas aktīvi sporto, visi ar kaut ko nodarbojas arī senioru gados, regulāri trenējas, brauc uz sacensībām, pārstāv Madonas novadu.
Viņš atklāja, ka, kopš apguvis datoru un lieto internetu, mājās datorā spēlē kārtis – zolīti. Drīz būšot pusmiljona partiju izspēlēts, un tā esot sava veida "slimība". – Taču visu laiku pie datora nesēžu. Kā tikai kāršu spēlē neiet, tad ir skaidrs, ka jādodas pastaigā izvēdināt galvu, – par savu datoratkarību pasmaidīja Gunārs. Pa vidu tiek lasīts arī viss par sportu "Starā", skatīti hokeja mači, futbols.
"Mūžu sporto un mūžu mācies, tad miesa būs vesela un gars vesels." Šai Latvijas Vieglatlētikas veterānu asociācijas devīzei viņš piekrīt pilnībā: – Bieži vien cilvēki, aizejot pensijā, kļūst kūtri un mazaktīvi, taču esmu par to, ka pašam sevi jātrenē jebkurā vecumā. Jebkura fiziska nodarbe – nūjošana, soļošana vai vingrošana – rada serotonīnu, tā saucamo laimes izjūtu.
AGRA VECKALNIŅA foto
24.04.2019.