Dzīvojot ierasto ikdienu, cilvēki nedomā, ka varbūt kaut kur svešumā dzīvo kāds tuvs radinieks. Bet gadās, ka cilvēku laiku pa laikam piemeklē izjūta, ka viņš ir kāds pavisam cits. Ka viņa saknes ir meklējamas pavisam citā valstī.
Gunarts Jansons lielāko mūža daļu ir dzīvojis Amerikā pārliecībā, ka viņam nav ģimenes, bet vienmēr ir bijusi pārliecība, ka viņa saknes meklējamas Baltijā. Pagājušajā gadā apstiprinājās, ka viņš ir latvietis, un aprīļa sākumā viņš satika savas māsas un citus radus. Stāsti ar laimīgām beigām ir visskaistākie.
Gunarts veica DNS testu, lai apstiprinātu, ka viņš ir latvietis. Sākumā gan pašam licies, ka viņš varētu būt no Zviedrijas. Gunarta meita Erika Jansone tēvam vēlējās pasniegt dāvanu – dzimšanas apliecību, jo pirms tam viņam nav bijis ne dzimšanas apliecības, ne pases.
Stāsta Erika: – Sazinājos ar Latvijas vēstniecību ASV, lai apstiprinātu faktu par dzimšanas vietu. Diemžēl tika saņemta atbilde, ka šādu ierakstu reģistrā nav. Tika nolīgts cilvēks, kas pārbaudīja visus reģistrus, un atklājās, ka Gunarts ir dzimis Medzē. Pēc šī atklājuma atkal sazinājos ar vēstniecību, norādot jauno informāciju, un divu nedēļu laikā saņēmu dzimšanas apliecību, kurā bija norādīts, ka viņš ir otrais bērns ģimenē, kā arī mātes vārds un uzvārds (Elizabete Līna Jansone). Savukārt piezīmēs bija norādīta persona, kas paziņojusi par dzimšanas faktu, un tas bija Andrejs Pomerancis. Kā vēlāk noskaidrojās, tas bija Gunarta tēvs.
Uzzinot šo svarīgo informāciju, Erika vispirms meklēja vietnē www.facebook.com. Pieteicās vairākās latviešu grupās un lūdza informāciju par šiem cilvēkiem, līdz kāds norādīja, ka ir jāsazinās ar Ivetu Škapari.
– Es savulaik, izmantojot geni portālu, veidoju dzimtas koku, kurā parādījās šie vārdi. Kāds šo informāciju nodeva Erikai. 2018. gada jūlija beigās messenger saņēmu ziņu no Kristīnes Leces: „Kāda amerikāniete no ciltskoku veidotāju grupiņas interesējas par dzimtas koku no geni, kuru Jūs izveidojāt. Vai Elizabete Līna Pomerance, dzimusi Jansone, ir Jūsu vecmamma? Ja tā ir, tad Jūs ar viņu esat māsīcas", kā arī saiti par personu, kura par manu dzimtas koku interesējas.
Nākamajā dienā nosūtīju Erikai ziņu, ka esmu minētās personas mazmeita. Erika savukārt man atsūtīja Gunarta dzimšanas apliecību kā pierādījumu.
Es uzreiz arī savai mammai jautāju, vai viņai ir brālis Gunarts. Mamma bija ļoti pārsteigta un izbrīnīta par šo jautājumu, jo viņai bija brālis Gunārs, – atceras Iveta Škapare.
Savukārt Agrita papildina: – Par to, vai maniem vecākiem ir bijuši arī citi bērni, es neko nezināju. Tik vien, ka vecākiem bijām pieci bērni – dēls un četras meitas. Paziņoju šo ziņu māsām, kuras dzīvo Grobiņā, un izrādījās, ka arī viņas par to neko nav zinājušas. Lai gan viena no māsām atcerējās, ka mamma kādreiz ir minējusi, ka ir bijis vēl viens bērniņš, bet kara laikā miris. Tas bija smags laiks, par tādām lietām neviens nerunāja, tāpēc vecāki brāli arī nebija meklējuši.
To, ka saknes noteikti ir meklējamas Latvijā, Erika saprata, kad šis fakts bija apstiprināts, bet jau pirms tam viņa aizrāvās ar rokdarbiem, kas vairāk raksturīgi latviešiem.
– Apzinos, ka ar mani tas nekad nenotiktu, ja facebook.com nebūtu redzējusi šīs nodarbes. Biju pārsteigta par skaistajām tradīcijām, piemēram, aušanu un citiem rokdarbiem. Amerikā es ar to nodarbojos un esmu vienīgā, kas to dara. Esmu pārliecināta, ka tas man ir „asinīs". Tāpat man ir ferma, kurā dzīvo alpakas un aitas. Pārstrādāju vilnu un darinu skaistus rokdarbus, – pastāsta Erika.
Pēc tam Iveta un Erika aktīvi sāka sazināties, apmainīties bildēm un dalīties jauniegūtajā informācijā. Iveta sazinājās ar Liepājas dzimtsarakstu nodaļu, lai saņemtu vecvecāku laulību, dzimšanas reģistrus, lai apstiprinātu faktu, ka viņi visi ir radinieki. Pēc ilgstošas sarakstes nāca ziņa, ka Gunarts ar Eriku ieradīsies Latvijā apciemot radiniekus.
– Tēvs savam draugam pastāstīja stāstu par ģimeni Latvijā. Draugs pamudināja tēvu doties šajā braucienā, uzsverot to, ka viņš jau ir vecs, arī veselība nav vairs kā jaunībā un ir jādodas ceļā tieši tagad. Viņš nopirka biļeti. Sākumā gan vienu, jo es ļoti baidījos lidot. Bet tēva draugs nopirka biļeti arī man. Pirms lidojuma apmeklēju terapiju, lai mazinātu bailes, – atceras Erika. – Jāatzīst, lidojums nebija tik traks. Pirmās trīs dienas pavadījām Rīgā, bet tad braucām uz Madonu, lai satiktu tēva māsu Agritu un māsīcu Ivetu. Satraukums bija liels. Un pirmā tikšanās – ļoti emocionāla.
– Pirmā tikšanās bija ļoti saviļņojoša. Bet ne mirkli nepameta izjūta, ka mēs pazīstam viens otru jau ļoti, ļoti sen. Un ka nav pagājis tik ilgs laiks, kad atkal esam tikušies. Nav iespējams aprakstīt vārdos pirmās tikšanās prieku, – izjūtās dalās Iveta Škapare. – Laiks paskrēja nemanot. Sarunas, kopābūšanas prieks, iepazīšanās. Organizējām ekskursijas, lai Gunarts un Erika labāk iepazītu latviešu kultūru, mūsu tradīcijas. Viesojāmies Jāņa Seiksta keramikas darbnīcā un Sarkaņu Amatu skolā, apskatījām Cesvaines pili. Pēc Madonas apskates parādījām Siguldu un devāmies uz Grobiņu, kur Gunarts iepazinās ar pārējām māsām un citiem radiem. Izjūtas burvīgas, neaprakstāmas! Kopābūšanas prieks! Ģimeniski pavadīta nedēļas nogale. Vienu dienu iepazinām Liepāju un Kuldīgu, nākamajā dienā – Grobiņu, Vērgales pagastu, kā arī apskatījām vietu, kur dzimis Gunarts.
– Vienmēr sirdī ir licies, ka kaut kā pietrūkst, ka kāds sirds stūrītis nav aizpildīts. Tas bija brālis, kas nu ir atradies. Liekas, ka ar citiem notiek brīnumi, bet tie ir notikuši arī ar mums. Tagad, atskatoties uz visu notikušo, esmu laimīga, ka brāli aizveda uz Ameriku, jo, ja viņš būtu nonācis Sibīrijā, diez vai būtu izdzīvojis. Gunartu no ģimenes izņēma divu gadu vecumā, kādu laiku viņš dzīvoja Majoru bērnunamā, un tad ceļš aizveda uz Ameriku, – atklāj Agrita Škapare.
Nākamā tikšanās noteikti būs Amerikā, kad Agrita ar ģimeni dosies apciemot Gunartu. Bet Erika atzīst, ja viņa vēl kādreiz lidos uz Latviju, tad tikai uz Madonu, jo šeit ir miers, nav lielpilsētām raksturīgās aizņemtības un steigas. – Šeit ir komfortabli, bet viss joprojām liekas kā sapnī.
Tikai sarunas izskaņā Gunarts vēlējās izstāstīt savu stāstu, kā nonācis Amerikā.
– Latvijā nodzīvoju pirmos divus trīs savas dzīves gadus. Kara laikā, kad krievu karaspēks nāca ieņemt Latviju, es tiku aizsūtīts prom pāri Baltijas jūrai ar kuģi, kas bija pilns ar bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Sākās vētra, un tika izsaukta palīdzība SOS. Uz to atsaucās vācieši, kas atsūtīja glābšanas laivas. Tika izglābti aptuveni 20 bērnu, bet pārējie kuģa pasažieri nogrima jūras dzelmē. Mūs aizveda uz Hamburgu, kur meklējām ēku, kas izskatījās pēc bērnunama. Mums ierādīja gultasvietas uz vienu nakti, bet mēs nedrīkstējām slēgt gaismu. Visapkārt bija dzirdamas dažādas skaņas un trokšņi. Tās atgādināja pērkonu, zibeni. Slēpāmies zem segām. Pamanīju, ka bombardēšana virzījās arvien tuvāk. Pieaugušie teica, lai ņem visu, ko var panest, un bēg uz bumbu patvertni. Kad tajā iegājām, sprāga bumba un aizbēra ieeju. Tur pavadījām aptuveni divas dienas un tad sākām rakt. Pēc tam mēs kaut kur devāmies, tik vairs neatceros, uz kurieni. Hamburgā nonācu, kad man bija jau vienpadsmit gadu. Mācījos tur skolā. Tur biju līdz 1949. gadam. Tad es pametu Vāciju un devos uz Elisas salu Amerikā, kur pavadīju vairākus mēnešus. Cilvēki tur meklēja bērnus, kas ir cietuši karā. Tika meklēti bērni, kam ir nepieciešama terapija, personiskais treneris, un tika veikti dažādi vingrojumi, lai bērniem atkal uzlabotu fizisko formu. Es jutos gana stiprs un nolēmu, ka man ir jādodas tālāk. Devos uz Pitsburgu, kur nodzīvoju vairākus gadus. Tālāk ceļš mani veda uz gaisa spēkiem, kur laiku pavadīju mācoties. Tur tika aizvadīti desmit dzīves gadi. Daudz tika ceļots pa Eiropu un Ameriku, pabūts Japānā. Okinavā piedzima meita Erika. Kad atvaļinājos no gaisa spēkiem, devos uz Sanfrancisko, bet vēlāk uz Masačūsetsu, kur dzīvoju joprojām. Bet vēl pirms tam atceros, ka kopā ar citiem cilvēkiem devos bēgļu gaitās. Bērni tika sēdināti ratos, kur bija kāda brīva vieta. Daudzi cieta sāpes no iešanas. Atceros, ka tikko biju sācis staigāt. Biju noguris, gribēju gulēt. Bija nakts un priekšā redzams tilts, kurš bija jāšķērso. Man teica, ja es neturpināšu iet, tad atpalikšu un neviens mani negaidīs. Viss ir manā ziņā un pašam par sevi ir jādomā. Man tik ļoti nāca miegs, ka paliku turpat, bet no rīta, kad pamodos, pārgāju pāri tiltam un pamanīju, ka tur ir izveidota pagaidu nometne. Tajā brīdī visi jau taisījās atkal doties ceļā. Mani paņēma ratos, un es turpināju ceļu. Atmiņas ir saraustītas, bet priecājos, ka tagad esam drošībā. Visu laiku domāju, ka man nav radinieku un ģimenes. Un man tas vienmēr tika arī apgalvots, bet pagājušā gada jūnijā uzzināju DNS testa rezultātus un nu zinu, ka man ir ģimene, un esam laimīgi satikušies, – lepns ir Gunarts.
12.04.2019.