Lēmums par dzīvošanu laukos ir rūpīgi jāapdomā un jāizsver, īpaši, ja pirms tam ir dzīvots lielā pilsētā. GUNĀRS ŠTRAUSS ar ģimeni uz Liezēres pagastu pārcēlās pēkšņi, lai gan vienmēr ir sapņojuši par dzīvi laukos.
Gan Gunāram, gan dzīvesbiedrei Žanetei dzīve laukos nav bijusi sveša, jo bērnība pavadīta ārpus pilsētas. Bet pirms pārcelšanās uz Liezēres pagasta Lubeju ģimene dzīvoja Pierīgā – „Vācu kalnos".
– Kas pamudināja doties uz laukiem un kā atradi māju Liezērē?
– Jāatzīst, ka šis lēmums savā ziņā bija spontāns. Sapnis par savu māju bija, bet darbs tomēr bija tuvāk pilsētai. Kādā brīdī ar topošo sievu Žaneti sākām runāt, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina, un nopietni pievērsāmies mājokļa jautājumam. Protams, sākumā meklējām Pierīgā, bet gluži nejauši sāku izskatīt visus īpašumus sludinājumu portālā internetā. Joka pēc vai vairāk tā kā ekskursijā devāmies apskatīties īpašumu Liezēres pagastā. Svētdienā atbraucām, apskatījāmies, un tas mums ļoti iepatikās. Jau pirmdienā kārtojām nepieciešamos dokumentus, lai tas būtu mūsu īpašums.
Esmu apmierināts ar šo izvēli, jo man ļoti patīk pagasts kopumā. Ir skaista un mierīga vieta. Viens no pozitīvajiem aspektiem ir arī pirmsskolas izglītības iestāde, kuru apmeklē dēls. Grupiņās ir neliels skaits bērnu, līdz ar to katram ir individuāla pieeja.
Šo pozitīvo iezīmi ir pamanījusi arī radiniece, kas strādā privātajā bērnudārzā Pierīgā. Katrā ciemošanās reizē slavē bērnudārza audzinātāju darbu, jo divarpus gadu vecs bērns ir apguvis ļoti daudz prasmju un zināšanu.
Pagasta pārvaldes vadītājs ir atsaucīgs un pretimnākošs. Ejot ar idejām, vienmēr tiek izrunātas iespējas to realizēšanā.
– Ir pagājuši nepilni divi gadi, kopš par mājām sauc Liezēri. Kāds pilsētas cilvēkam bija sākums laukos?
– Pirmais gads bija ļoti smags. Vispirms mājai bija nepieciešams nopietns remonts, jo nebija pat elektrības. Darbus sākām ar logu nomaiņu, lai varētu dzīvot. Pēc skaistās akmens mūra mājas iegādes kādu laiku braukājām, bet tad sapratām, ka tas ir ļoti nogurdinoši. Pieverot acis uz apstākļiem, kas mūs sagaida, uzsākot dzīvi neremontētā mājā, pārcēlāmies. Pirmajā gadā palīdzēja un atbalstīja arī kaimiņi. Tagad, atskatoties uz pašu sākumu, domāju, ka diez vai bez kaimiņu palīdzīgās rokas mēs būtu cīnījušies un turpinājuši iesākto. Otrkārt, joprojām bija ļoti daudz jābraukā, jo darbs vēl aizvien bija gan Jūrmalā, gan Koknesē. Nezinu, vai otro reizi vēlētos iet kam tādam cauri, bet, ja ir mērķis, tad enerģija rodas un ir spēks doties uz priekšu.
Divu gadu laikā paveikts ļoti daudz, bet tikpat daudz vēl noteikti ir jāizdara. Ja ir māja, tur nepieciešams darbs visa mūža garumā. Pašlaik paveikts tik, lai var dzīvot komfortabli.
Par dzīvi laukos pilsētniekiem ir utopisks sapnis, bet, tiklīdz tur nonāc, sastopies ar realitāti, kas nemaz nav tik vienkārša. Arī mūsu ģimenē ir bijis periods, kad sieva ar dēlu ir devusies atpakaļ uz pilsētu. Bet atceroties, kādu diskomfortu radīja dzīves apstākļi un dažādās situācijas, reti kura sieviete to būtu pacietusi, īpaši, ja ir mazs bērns.
Visgrūtāk noteikti bija brīžos, kad notika remontdarbi. Tā kā pats pa dienu biju darbā, laiks mājokļa labiekārtošanai bija tikai naktīs. Sievai un bērnam tika traucēts naktsmiers, putekļi un netīrība deva šādu rezultātu.
Situācijai uzlabojoties, sieva atgriezās. Mēs abi uzskatām, ka ģimenei ir jābūt kopā jebkurā situācijā.
Tāpat Žanete ir nogurusi no mājas dzīves un vientulības. Tiklīdz Paulīne varēs uzsākt bērnudārza gaitas, sieva noteikti atgriezīsies darbā. Ikdienas rūpes nogurdina.
– Ģimenē aug divi bērni, vai tas bija noteicošais, kāpēc izvēlējāties māju?
– Mēs neesam dzīvokļa cilvēki. Iepriekš dzīvojām dzīvoklī privātmāju ciematā. Sakostiem zobiem var paciest visu, bet tomēr mums ir nepieciešams plašums, vieta, par kuru rūpēties. Dzīvojot dzīvoklī, ļoti tuvu ir arī kaimiņi. Mums ir veicies, ka kaimiņi ir pietiekamā attālumā. Viens otram netraucējam, bet, ja ir nepieciešama palīdzība, nekad neatsakām. Ir izveidojušās labas un sirsnīgas attiecības.
Tomēr mums ir nepieciešams plašums, vieta, par kuru rūpēties. Noteikti viens no faktoriem bija arī bērni. Šobrīd dēls, kam ir divarpus gadi, jau novērtē dzīvi laukos, jo ir pagalms, kur spēlēties droši.
– Atnākot uz laukiem, tavs vārds parādījās arī Vestienas pagasta pārvaldes vadītāja kandidātu vidū. Kā nonāci līdz tam?
– Jau iepriekš esmu guvis pieredzi nekustamo īpašumu apsaimniekošanā. Redzot tābrīža situāciju Vestienas pagastā, cik daudz darba nepieciešams ieguldīt, lai pagastu sakārtotu un attīstītu, gribēju izmēģināt spēkus šajā amatā. Diemžēl vai par laimi, bet labi, ka tomēr konkursu neizturēju. Esmu sapratis, ka šis amats vairāk ir piemērots mūža otrajā pusē, kad pašam dzīve jau ir sakārtota. Pagasta pārvaldīšana nav vieta, kur īstenot savas ambīcijas. Darbu nosaka novada domes lēmumi. Šobrīd šis amats nav man piemērots.
Kaut gan ir daudz jaunu un aktīvu cilvēku, kas pilda pagasta pārvaldes vadītāja pienākumus. Pozitīvs piemērs noteikti ir mūsu pašu pagasta pārvaldes vadītājs Artūrs Vāvere. Uzskatu, ka viņš sevi pierādīja jau iepriekš, darbojoties pārvaldē, un guva ļoti labu pieredzi, lai turpmāk strādātu veiksmīgi.
– Bet lauku reģionos nemaz nav tik daudz brīvu vakanču. Ar ko tu nodarbojies?
– Pašlaik strādāju Viešūra kalnā un esmu direktora vietnieks celtniecības jautājumos un nekustamo īpašumu apsaimniekošanā. Bet jāsaka, ka ļoti veicās, nonākot šajā darbā. Bija ļoti grūti apvienot darbu Jūrmalā ar dzīvi šeit, Liezērē, tāpēc Jūrmalas darbu pametu. Tomēr turpināju braukt uz zemnieku saimniecību Koknesē. Pēc laika arī tas kļuva apgrūtinoši, jo dienā bija jāmēro vairāk nekā 200 kilometru. Radās iespēja strādāt pašreizējā amatā, bet arī tas nebija viegli, jo bija jāiztur nopietns konkurss.
Līdztekus pamatdarbam kopā ar kaimiņu brūvējam alu. Dažādu apstākļu sakritības dēļ iegādājāmies alus darītavu. Pērnais gads tika aizvadīts, labiekārtojot telpas un atjaunojot iekārtas, lai veiksmīgi varētu uzsākt ražošanu. Jau tagad ir iespējams iegādāties mūsu ražoto alu darītavā Madonā tieši no mucas ar aldara rokām. Tāpat skatāmies arī plašāk, pašlaik Rīgas virzienā, kur ir ļoti daudz KraftBeer tirgotavu, un meklējam iespējas arī tur. Bet, sākoties sezonai, alus būs pieejams arī dažādos pasākumos un gadatirgos. Notiek sarunas ar veikalu tīkliem. Arī šajā jomā jābūt nospraustiem mērķiem un jātiecas tos īstenot.
Pagājušajā gadā „Madona var labāk!" grantu konkursā ieguvu finansējumu vindsērfinga nomas atvēršanai pie Liezēres ezera. Darbu ir plānots uzsākt šovasar, tādējādi radot vienu darbavietu.
– Ja ir māja laukos, noteikti ir padomāts arī par pašu iekoptu dārzu, kurā audzēt ekoloģiskus dārzeņus?
– Žanetei visu laiku ir sapnis par savu dārziņu, bet šogad tas noteikti vēl nebūs. Esam ieplānojuši šogad zemesgabalu nolīdzināt un iesēt zālāju, lai to var pļaut un apkopt bez raizēm. Tikko atnākot uz laukiem, biju nolēmis audzēt kazas un nodarboties ar lauksaimniecību. Diemžēl šī doma ātri apsīka, jo apkārtnē ir ļoti maz brīvas zemes, kuru varētu izmantot ganībām un siena ieguvei.
Katrā pagastā ir lielas saimniecības, kurām ir nepieciešama zeme. Līdz ar to tiek apsaimniekots katrs brīvais zemes pleķītis. Tāpat to ietekmēja arī aizņemtība, jo strādāju algotu darbu, kā arī rūpes prasīja alus darītava un visu bija grūti apvienot. Esmu pamēģinājis un sapratis, ka vismaz pagaidām ar lopkopību nenodarbošos.
– Kas, tavuprāt, pamudina jaunus cilvēkus uzsākt dzīvi laukos, pamest pilsētas?
– Dzīve laukos ļoti atšķiras no dzīves pilsētā. Laukos jābūt gatavam strādāt fiziski. Ir jāadaptējas. Uzskatu, ka jauniešiem, kuri dodas uz pilsētu, ir tikpat grūti, jo ir jā-pierod pie steigas un šaurības. Tas ir psiholoģiski grūtāk. Bieži jauni cilvēki izvēlas pilsētu, jo uzskata, ka tur ir lielākas darba un izaugsmes iespējas. Bet Madonas novadā arī ir plašas iespējas. Ir vairāki lieli uzņēmumi, kas piedāvā darbu un pienācīgu atalgojumu. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka, vai viņš ir gatavs strādāt. Tāpat novadā ir pietiekami daudz atbalsta programmu, lai pats varētu uzsākt ko savu. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka nav jābaidās no atbildības un iniciatīvas.
Jaunieši izvēlas ne tikai pilsētas vai laukus, bet arī ārzemes. Divdesmit gadu vecumā es devos meklēt laimi svešumā. Ne tikai ceļoju, bet arī strādāju. Pusotru gadu dzīvoju Azoru salās un tur sapratu, ka gribu atpakaļ uz Latviju. Bet pirms atgriešanās pastrādāju arī Vācijā. Biju uzkrājis dažādu pieredzi, izbaudījis dzīvi svešumā, guvis iespaidus, bet mājās tomēr ir labāk.
Savukārt uz laukiem jaunieši dodas, jo ir noguruši no ikdienas steigas, meklē mieru. Lai arī laukos dzīvot ir fiziski grūtāk, es saskatu tikai pozitīvās īpašības. Uzskatu, ka laukos var dzīvot tikai cilvēki, kas mīl to vietu. Varbūt tāpēc ir tik daudz pamestu un vientuļu māju, jo to iemītniekiem ir trūcis šīs mīlestības pret savu zemi. Bet tās mājas, kurās vēl dzīvo, ir sakoptas un aprūpētas.
29.03.2019.