Pelēks un domīgs mūspusē uzausa 25. marta rīts, zīmīgi it kā liekot domāt par traģiskajiem notikumiem pirms 70 gadiem mūsu tautas vēsturē, kad no mājām un ierastās vides tika izrauti un nezināmā svešatnē aizvesti vairāk nekā 42 tūkstoši bērnu, pieaugušo, sirmgalvju. Neviens ar to nerēķinājās, ka tikai būtu noteiktais skaits…
Ik gadu šajā dienā ļaudis ir aicināti atcerēties, ieklausīties vēl mūsu vidū esošo represijās cietušo atmiņu stāstos. Visā Latvijā notiek dievkalpojumi, piemiņas brīži un citi atceres pasākumi. Arī Madonā ļaudis ik gadu pulcējas pie Šķeltā akmens netālu no vecās dzelzceļa stacijas, no kurienes mūsu apkārtnes cilvēki tika aizvesti smagajā Golgātas ceļā.
– Domāju, nav daudz pasaulē tādu tautu, kuras vēstures ceļos gājušas tik sarežģītus līkločus kā latviešu tauta. 1949. gada 25. marts ir viena no melnākajām dienām Latvijas vēsturē. Tās sāpes, tās ciešanas, to pazemojumu, ko izjuta deportētie, neviens cits to īsti līdz galam saprast un izjust nekad nevarēs. Bet mūsu uzdevums ir mūžīgā cieņā turēt šo dienu, mūsu uzdevums ir veidot un strādāt Latvijā tā, lai šāda diena nekad neatkārtotos. Mūsu uzdevums ir dzīvot mūsu Latvijā tā, lai melnākās dienas mūsu tautas vēsturē ir jau aiz muguras, – piemiņas brīdī, uzrunājot klātesošos, sacīja Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs.
– Represijās cietušajiem 25. marts ir kā skaudra atmiņa par notikušo mūsu Latvijas vēsturē. Mēs bieži vien runājam par tiem (un noteikti tas arī jādara), kuri tika izsūtīti – vairāk nekā 42 000 uz Sibīriju nāvē, bet mēs varbūt mazāk atceramies tos 25. marta rīta pārdzīvojumus, kad ar šo necilvēcību satikās līdzcilvēki. Bija pietiekami daudz drosmīgu cilvēku, kuri centās glābt tos, kas bija pakļauti represijām. Minēšu tikai vienu no daudzajiem piemēriem. Vidusskolas klasē, kad skolēni bija sapulcējušies uz stundu, ienāk mācību pārzine un saka, ka kādiem no šīs klases jāiet uz direktora kabinetu, un skolotāja saprata situāciju un to, kas gaida šos skolēnus. Šī skolotāja bija pietiekami drosmīga un aicināja skolēnus atstāt klasi pa sētas durvīm un doties prom, tādā veidā uzņemoties atbildību uz sevi par notikušo. Tāpēc dziļa cieņa gan tiem, kuri tika izsūti, gan tiem, kuriem bija drosme stāties pretim ļaunumam, – atcerēties tās dienas notikumus aicināja arī Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora.
Madonas represēto biedrībai šajos gados ir izvērsusies cieša sadarbība ar Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju.
– Madonas muzejnieki ar jums ir daudzus gadus kopā šajos notikumos, kuri ir ļoti, ļoti skumji. Un ar katru gadu es skatos – jūsu paliek arvien mazāk, bet muzejā glabājas daudzas liecības. Arī šorīt es saņēmu vēstuli no jaunās paaudzes, kuras vecāki ir izsūtīti no mūsu novada, ar lūgumu – varbūt glabājas kādas ziņas. Muzejā esam izveidojuši nelielu izstādi par jūsu darbību represēto biedrībā. Jūs ļoti aktīvi mūs atbalstāt, mēs savukārt cenšamies atbalstīt jūs. Muzejnieki gādā, lai šos notikumus uzzina pasaule, – uzsvēra muzeja direktore Līvija Zepa. – UNESCO nacionālajā reģistrā ir iekļautas vēstules no Sibīrijas, rakstītas uz bērza tāss. Šobrīd mēs, trīs Baltijas valstu muzejnieki, apvienojamies, lai šīs vēstules nokļūtu pasaules reģistrā. Mums jātur īkšķis, lai pasaule saprastu, cik tas ir nozīmīgi, lai šādas dienas vairs neatkārtotos. Es priecāšos jūs visus atkal redzēt muzejā. Novēlu jums spēku, veselību un izturību!
1941. gada 14. jūnijā represētā, Latvijas armijas ģenerāļa Ezeriņa meita Benita Tauriņa aicināja visus uz īsu klusuma brīdi, lai pieminētu represijās cietušos.
Klātesošos uzrunāja arī Kristiāna Dāvida pamatskolas pārstāve Juta Strazdiņa: – Mēs varam pateikties Dievam, ka mūsu valsts ir atjaunota, ka mēs drīkstam pieminēt savus upurus šādi, nevis aiz aizvērtiem slēģiem un slepus iedegtām svecītēm, bet šeit visi kopā sanākot… Arī pateicoties viņu izturībai, mīlestībai, piedošanai, viņu panestajām ciešanām, viņi atgriezās mājās. Dieva sargāti un glabāti. Kāds cilvēks, kas ļoti daudz cietis, kad es viņam jautāju, kas tev ir visgrūtāk, sacīja: „Man visgrūtāk ir atcerēties tos, kuriem pat nav savas kapavietas. Es atceros, kā viņi bija salikti kaudzē… Un tas ir vissmagāk."
Es domāju, ka mūsu uzdevums ir lūgties par šīm dvēselēm, cik vien mēs dzīvojam šajā pasaulē, jo viņi ir mūsējie – viņi ir dzīvi, viņi gaida, kad mēs uz viņiem paskatīsimies. Šeit mūsu vidū vēl ir cilvēki, kas to ir piedzīvojuši, un cilvēki, kuriem tas liekas kā pasaka, kā ļauns murgs, kas ir tikai šausmu filmās. Bet mums ir jāmēģina to turēt. Viņi vienmēr ir un paliek mūsu tautas ļoti nozīmīga daļa. Es gribētu aicināt mūs visus kopā aizlūgt par šīm dvēselēm: „Mīļais Debesu Tēvs, es Tev pateicos, ka Tu mūsu tautu esi izvedis caur šīm šausmīgajām ciešanām un tomēr izglābis – mums ir sava valsts, mums ir savas vērtības, mums ir sava valoda. Mēs noliekam šodien Tavā priekšā visas tās dvēseles, kuras izgāja šo šausmīgo ciešanu ceļu. Tu esi līdzās katram cilvēkam, kas cieš. Jēzu, Tu esi lielais cietējs, kas izcietis par mūsu grēkiem. Palīdzi mums visās mūsu mūža dienās novērst katru vienaldzību pret savu tuvāko, katru tiesāšanu. Palīdzi mums mācīties no tiem varoņiem, kuri pastāvēja līdz galam. Mēs lūdzam par viņu piemiņu mūsu tautā, lai tā nebeigtos arī tad, kad nebūtu vairs neviena, kas viņus atceras!"
Starp piemiņas brīža dalībniekiem bija daudz madoniešu un apkārtējo pagastu iedzīvotāju, skolēni no Kristiāna Dāvida pamatskolas, bet bija arī tādi, kas mērojuši tālāku ceļu. Uz piemiņas pasākumiem Madonā bija ieradies arī salaspilietis Jānis Lapiņš ar dzīves draudzeni: – Es ar ģimeni – mēs divi bērni, mamma, vecāmāte, vecaistēvs un tēva māsa – tiku izsūtīts no Lazdonas „Aukām" uz Amūras apgabala Mazanovas rajona Novo-Kijevku. Tēvs jau bija iepriekš notiesāts. Man toreiz bija desmit gadu, septembrī palika vienpadsmit. Skolu tur pabeidzu. Atgriezāmies 1956. gada beigās. Man varbūt kā pusaudzim tās atmiņas varbūt nebija tās drūmākās, bet pieaugušajiem bija grūti samierināties ar netaisnību. Iztikt jau kaut kā varēja. Vasarā zivis saķert Zejā. Vecāmamma tad cepa un vārīja. Uz piemiņas pasākumiem Madonā braucu divreiz gadā – gan 25. martā, gan 14. jūnijā. Tepat pa šīm sliedēm mūs aizveda…
27.03.2019.