Ja kādu dienu cilvēks netiek internetā, iespējams, viņu pārņem izjūta, ka dzīve ir apstājusies. Internetā notiek viss – iepirkšanās, iepazīšanās, spēļu spēlēšana, sazināšanās, aktuālāko ziņu lasīšana.
Trauksme, īpaši pēdējā laikā, tiek celta par tendenciozām interneta vietnēm, sociālo tīklu profiliem, kuros ar mērķi tiek nomelnota mūsu valsts. Kā neuzķerties uz šiem meliem? Kā spēt orientēties un neapjukt informatīvajā telpā, par to Madonā runāja Eiropas Parlamenta deputātu kandidāti no Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!"-„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" Dace Melbārde un Ansis Pūpols.
– Mēs vairs nevaram runāt par medijiem, kas ir pasaules spogulis, – vēstīja kultūras ministre Dace Melbārde. – Mediji realitāti bieži konstruē. Stāsts, ko katrs medijs un tā žurnālists veido, ir atkarīgs no medija ideoloģiskās ievirzes, tā īpašnieku nostādnēm, žurnālista personības. Par to šobrīd runājam daudz vairāk nekā agrākos laikos, jo vide ir mainījusies. Jaunās tehnoloģijas ir izmainījušas pasauli, katras divas dienas radām tik daudz informācijas, cik visā laikā kopš civilizācijas sākuma līdz 2014. gadam. Informācija kļuvusi jaudīga, orientēties tajā kļūst aizvien grūtāk. Svarīgi sev atgādināt, ka ne visa informācija ir uzticama. Viens no maldinošo ziņu portāliem ir, piemēram, vietne „Sputņik", kas ne tik sen apgalvoja, ka rudenī Latvijā tiks aizliegti krievu vārdi. Ja ģimene vēlēsies saukt dēlu par Mironu, Kirilu vai Gavrilu, tai tiks atteikts…
– Mūsu laikmetu ietekmē fakts, ka kaimiņvalstij Krievijai ir sava ārpolitika un drošības politika, – turpināja Dace Melbārde.
– Krievija uzskata par nepieciešamu rūpēties, lai Baltijas valstu informatīvajā telpā tiktu pārstāvēta tai atbilstoša informācija un kultūra. Cīņa par cilvēku prātiem ir viens no 21. gadsimta stratēģiskajiem virzieniem, to sauc arī par informatīvo karu jeb hibrīdkaru. Šī procesa mērķis ir sēt šaubas un maldus, likt justies samulsušam, zaudēt ticību valstij, nākotnei, sev, ticību Eiropas Savienībai, tā vājinot un sašķeļot sabiedrību. Populārākais naratīvs no Krievijas šobrīd ir tas, ka Latvija ir neizdevusies valsts, marionete Rietumvalstu vidū. Bieži tiek pārrakstīta vēsture, tā interpretēta no viena skatpunkta. To var saukt arī par dezinformāciju, lai apzināti maldinātu sabiedrību, izraisītu tai kaitējumu.
Kultūras ministre piebilda, ka līdzās politikai dažkārt viltus ziņas ir bizness vai sava veida izklaide: – Sociālajos medijos parādās profili, kas specializējas šokējošu mākslīgu ziņu veidošanā, lai pēc iespējas vairāk piesaistītu lasītāju. Jo vairāk tiek savākti sekotāji, jo vairāk kontā ieplūst nauda. Nereti viltus ziņu ražotājiem motivācija ir popularitātes un slavas gūšana.
Maldinoša informācija tiek izplatīta ne tikai burtu valodā, arī ar attēlu un video palīdzību. Vizuālais materiāls, protams, strādā vēl efektīvāk, īpaši uz jauno paaudzi, kura lasīšanas prasmēs ir slinka.
Klātesošajiem tika demonstrēts, kāpēc nākotnē ziņas var parādīties ar vēl dziļākiem viltojumiem. Ar īpašu programmatūru palīdzību var viltot video materiālus, un pēc to apstrādes un montāžas atšķirt īstenību no meliem ir vēl grūtāk. Līdz ar to īpaši nepieciešama kritiskā domāšana, medijpratība, balstīšanās uz drošiem avotiem – mūsu nacionālajiem medijiem, kurus uzrauga mediju uzraugs.
Tikšanās dalībnieku jautājumi skāra vairākas citas tēmas. Piemēram, kad tiks nojaukts tā dēvētais Uzvaras piemineklis Rīgā. Mūsdienās šis piemineklis kļuvis par katalizatoru postpadomju nostalģijai, kam simpatizē Krievijas mediju ietekmē dzīvojošā Latvijas sabiedrības daļa, savukārt latvieši to uztver kā padomju okupācijas simbolu.
Dace Melbārde: – Pieminekli aizsargā Latvijas-Krievijas noslēgtais starptautiskais līgums. Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka pieminekļa demontāža nemainīs faktu, ka cilvēki tur pulcējas. Atcerēsimies, ka aktivitātes ap šo vietu ir ģenerētas informācijas pārbagātības laikā, kad cilvēkus ir viegli noskaņot. Līdz ar to atbilde nav vienkārša. Tā kā dzīvojam demokrātiskā valstī, nevaram apturēt cilvēku tiesības pulcēties vai iet gājienā. Manuprāt, tas ir paaudžu nomaiņas jautājums. Mums ir daudz jāstrādā ar jauno paaudzi, lai viņu vērtības būtu vērstas uz piederību Latvijai. Jau tagad var ievērot, ka mazinās iedzīvotāju skaits, kuri tic, ka Latvija Otrā pasaules kara laikā tika atbrīvota un Sarkanā Armija bija atbrīvotāja. Pieaug to skaits, kuri apzinās, ka Latvija 1940. gadā tika okupēta. Liels šķērslis paaudžu nomaiņai ir izglītības sistēma, kas bērnus Latvijā sadala divās valodu grupās, un daļa cilvēku tiek virzīti uz krievvalodīgo telpu. Novācot pieminekli, cilvēku aktivitāte 9. maijā tur nemainīsies. Cits stāsts ir par to, ka jāizplata informācija, kas skaidro šī pieminekļa būtību.
Uz jautājumu, kāpēc Dace Melbārde vēlas darboties Eiropas Parlamenta deputātu sastāvā, viņa atbildēja: – Katrai amatpersonai ir savs nolietošanās laiks, kamēr tā spēj būt aktīva un produktīva. Vairāk kā piecus gadus esmu kultūras ministre ļoti intensīvā režīmā, ir pienācis brīdis ko mainīt. Darbošanās EP nenozīmēs aiziešanu no Latvijas. 80 procenti likumu, kas tiek pieņemti Latvijā, ir saistīti ar EP pieņemtajiem lēmumiem, līdz ar to tas arī būs darbs Latvijai.
27.03.2019.