– Cik lielā mērā jūsu ģimeni skāra represijas pirms 70 gadiem? – vakar pēc 1949. gada 25. marta deportācijās cietušajiem veltītā piemiņas brīža vaicājām Madonā pie Šķeltā akmens sastaptajiem.
Agris no Madonas: – Mūsu ģimene tika izsūtīta uz Tomskas apgabala Šegarkas rajonu. Cietām badu, jo ģimenē bijām pieci bērni. Visiem bērziem mizas apgrauzām. Izsūtīja mūs no Kurzemes, kur tolaik dzīvojām.
Jānis no Madonas: – Izsūtīja mūsu ģimeni – māti ar trim bērniem – no Alūksnes uz Amūras apgabala Tigdas rajonu. Tēvs tika apcietināts jau 1948. gadā, piesprieda viņam 10 gadu Komi republikā. Atgriezāmies 1957. gadā, bet jau 1958. gadā mani paņēma krievu armijā… neskaitījos vairs noziedznieks.
Dzidra no Madonas: – Kad mūs izsūtīja 1949. gada 25. martā, man bija tikai 10 mēnešu, māsa bija vecāka. Vecāki ļoti pārdzīvoja. Es, protams, daudz ko neatceros. Mūs nomitināja Amūrā pie Zejas upes. Sāku tur mācīties arī skolā. Pirmo gadu nomācījos, otro nepabeidzu, jo beidzot varējām atgriezties.
Jānis no Madonas: – Mani un vecākus izsūtīja uz Amūras apgabalu. Es laimīgā kārtā varēju turpināt mācīties. Beidzu vidusskolu un pēc tam mācījos neklātienē zooveterinārajā tehnikumā. Divus gadus, līdz atgriezāmies Latvijā, nostrādāju par zootehniķi. Bija vismaz nauda, par ko atgriezties.
Viedokļus uzklausīja
BAIBA MIGLONE
26.03.2019.