Madoniete ZANE GERENBERGA šogad absolvēs Madonas Valsts ģimnāziju. Kopā ar pārējiem divpadsmitajiem viņa šonedēļ kārtoja vienu no četriem centralizētajiem eksāmeniem – pārbaudījumu angļu valodā. To, kādu profesiju izvēlēties un kurp doties studēt pēc skolas beigšanas, lielā mērā noteiks Zanes interese daudzu gadu garumā. Varianti esot vairāki, tomēr visi saistīti ar kultūru un mūziku.
Jauniete ir absolvējusi klavierspēles klasi Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā, turpina pilnveidot saksofona spēli. Viņa ir Madonas pilsētas kultūras nama pūtēju orķestra dalībniece, muzicē Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas saksofonu kvartetā, mūzikas skolas pūtēju orķestrī „Vivo", dzied Madonas Valsts ģimnāzijas korī.
Tikko no starptautiskā konkursa „Naujene Wind 2019" Zane ir atvedusi „Grand Prix", turklāt pirms diviem gadiem viņa konkursā sevi apliecināja precīzi tāpat.
– Starptautiskajā konkursā Daugavpilī šogad piedalījās dalībnieki no sešām valstīm, kopā bijām 235 jaunie mūziķi, – aicināta uz sarunu, precizē saksofoniste Zane Gerenberga. – Manā grupā piedalījās 83 dalībnieki, bet „Grand Prix" ieguvu visu trīs grupu kopvērtējumā.
– Kad īsti „saslimi" ar mūziku, vai vari minēt savas mīlestības pirmsākumus?
– Tas notika samērā agri. Bērnībā vēlējos spēlēt klavieres un iestājos Madonas mūzikas skolā. Mācījos pie skolotājas Līgas Cepītes, ļoti patika. Bija arī labi rezultāti – piedalījos astoņpadsmit klavierspēles konkursos un ieguvu 14 godalgotas vietas. Kad biju apmēram 7. klasē, pēkšņi acīs iekrita saksofons, un radās milzu vēlme mācīties šo instrumentu. Pabeidzu klavierspēles nodaļu, un man atļāva mūzikas skolā mācīties vēlreiz – apgūt saksofona spēli.
– Saksofons tātad izkonkurēja klavieres?
– Jā, tā iznāk. Klavieres man ļoti patika, ar prieku piedalījos konkursos, tomēr tālāk mūzikas vidusskolā apgūt klavierspēli nevēlējos. Savukārt, kad iedomājos saksofonu, ļoti droši apsveru iespēju to mācīties tālāk mūzikas augstskolā. Ir radusies pārliecība par sevi.
– Saksofonu tu spēlē gan kā solo instrumentu, gan kvartetā, gan orķestrī. Kurš no orķestriem – „Vivo" un Madonas kultūras nama pūtēju orķestris – ir tuvāk pie sirds?
– Ar Madonas mūzikas skolas pūtēju orķestri „Vivo" tikko bijām skatē. Gatavojot repertuāru, pārgājām no C grupas uz augstāku, un tas nozīmē, ka mazajiem dalībniekiem spēlēt bija grūtāk. Par sevi to nevaru teikt, jo repertuārs šim orķestrim ir vairāk domāts bērniem. Savukārt Andreja Cepīša vadītais Madonas kultūras nama pūtēju orķestris spēlē pavisam cita līmeņa darbus. Arī ar šo kolektīvu šobrīd gatavojamies skatei, kas notiks Siguldā 31. martā. Skatei strādājam pie 25 minūšu garas programmas, pirms tam (šosvētdien, 17. martā) Sarkaņu pagasta tautas namā „Kalnagravas" ar orķestri spēlēsim koncertu. Tajā varēs dzirdēt skaņdarbus, ko slīpējam skatei. Man šī programma ļoti patīk, tā nav viegla, bet ļoti klausāma, forša, uzmundrinoša mūzika. Obligātais skaņdarbs ir komponista Andra Baloža „Ģimenes godi" par latviešu tautas dziesmu tēmu. Vēl spēlējam klezmeru mūzikas tradīcijā balstītu skaņdarbu, kas ir ļoti temperamentīgs un dejisks. Būs arī nopietnā baroka laika svīta, ko uzrakstījis Georgs Frīdrihs Hendelis, – liela muzikālā dažādība, līdz ar to klausītājiem par garlaicību nebūs jāsūdzas.
– Vai draudzīgi cits pret citu un mūziku esat abos orķestros?
– Un kā vēl! Lielais orķestris vispār ir brīnišķīgs: forša atmosfēra, forši tur būt un spēlēt. Ar šo kolektīvu varam panākt augstu līmeni, mums ir lielisks diriģents!
– Pastāsti par saviem skolotājiem vairāk!
– Manuprāt, mūzikā man ceļu pavēra tieši skolotāji. Vispirms skaņu pasaulē ievadīja Līga Cepīte un vēlāk – Andrejs Cepītis. Saskatīja manī potenciālu un ar milzu entuziasmu palīdzēja. Gatavoja konkursiem, iedrošināja, mācīja atrast pareizo toni. Es spēlēju gan soprāna, gan alta, gan tenora saksofonu, apzinos, ka tenors tik labi vēl neskan kā alts. Man ļoti patīk soprāna saksofons, ar to spēlēju kvartetā, tam bieži ir balss melodija, jo ir vadošais saksofonu ansamblī. Mūsu kvartets ir ļoti populārs, mūs aicina spēlēt dažādos pasākumos gan muzejā, gan citur. 20. martā ar kvartetu brauksim uz Lietuvu, kur Pluņģē notiks X Starptautiskais pūtēju ansambļu konkurss „Pavasario Trimitai 2019". Piedalīsimies ar astoņu minūšu garu programmu, spēlēsim Antonio Vivaldi un Stīvija Vondera skaņdarbus. Tie ir atšķirīgi, bet efektīvi skaņdarbi, kas „paņem" klausītājus, apliecinot, ka varam spēlēt ļoti dažāda veida mūziku.
– Kāds būs kvarteta liktenis pēc skolas absolvēšanas un došanās uz Rīgu?
– Šogad no kvarteta mūziķiem 12. klasi beidzam es un Kalvis Krīgers. Domāju, ka kopīgo muzicēšanu mēs turpināsim. Vismaz no savas puses to vēlos, un arī Kalvis ir apliecinājis, ka saksofonu kvartetā viņam spēlēt patīk. Skolotājs Cepītis māk atrast īsto repertuāru, zina, kas „aizies" un būs odziņa klausītājiem. Viņš sameklē skaņdarbus, kuros katrs spēlētājs var sevi parādīt, izpausties dažādos stilos, spēlēt gan klusināti, gan skaļi. Man abi skolotāji Cepīši ir palīdzējuši saprast arī skatuves kultūru, ka viss sākas jau ar uziešanu, iedrošinājuši skaņdarbos nepalikt pie „plikām notīm", bet atrast tajās dzīvu stāstu.
– Vai konkursos esi iemācījusies pārvarēt lampu drudzi?
– Pamazām to apgūstu. Tikko piedalījos divos konkursos, un katrā bija sava veida uztraukums. Konkursā „Saxophonia" gadu dēļ spēlēju grupā, kur piedalījās mūzikas vidusskolu 3., 4. kursu audzēkņi. Milzīgi augsts līmenis, jo saksofonu viņi mācās kā specialitāti jau divpadsmit gadu. Tomēr konkursā satraukums nebija tik liels, un ieguvu 3. vietu. Ar to ļoti lepojos, jo tas bija pārsteigums man pašai, ka varu sacensties ar mūzikas vidusskolas audzēkņiem. Savukārt Daugavpilī starptautiskajā konkursā „Naujene Wind 2019" ieguvu „Grand Prix", un tur, spēlējot konkursa repertuāru, uztraukums un atbildība bija milzīga. Kā šādos gadījumos strādāju ar sevi? Pareiza elpošana, ūdens malks, skaņdarba „nedrillēšana" pirms uzstāšanās – tie ir daži no veidiem, kā sevi noskaņoju. Paldies arī skolotājam Andrejam Cepītim un koncertmeistarei Jolantai Grasei, ar viņiem, šķiet, elpoju vienā elpā un ritmā.
Ir iecere 30. martā doties uz starptautisko pūšaminstrumentu solistu konkursu „Ventus Musicale", kas notiks Lietuvā, Viļņā. Redzēs, kā būs tur…
– Pēc skolas tu tātad stāsies Mūzikas akadēmijā. Vai nākotnē sevi redzi kā skolotāju vai drīzāk izpildītājmākslinieci?
– Mēģināšu stāties Mūzikas akadēmijā, redzēs, kā sanāks. Jāliek eksāmens specialitātē (jāspēlē 15 minūšu gara programma), eksāmens solfedžo un mūzikas literatūrā. Kā skolotāju gan sevi nevaru iedomāties. Paskaidrot un mācīt citiem, šķiet, nemāku. Vismaz pagaidām ne. Gribas vairāk spēlēt un piedzīvot mūziku pašai, būt mūzikas izpildītājai. Otrs variants profesijas izvēlē varētu būt studijas Kultūras akadēmijā. Darīt to, kas man nepatīk un neinteresē (fizika, ķīmija, dabaszinātnes), nevaru, lai gan atzīmes ģimnāzijā arī šajos priekšmetos ir labas. Patīk vēsture, gribu likt izvēles eksāmenu šajā mācību priekšmetā.
Esmu novērojusi, ka daudziem jauniešiem skola ir kā otrās mājas. Man otrās mājas ir mūzikas skola. Spēlēt instrumentu, būt kopā ar skolotājiem, orķestri un kvartetu –
tas man šķiet pats, pats labākais.
– Vai vecāki mūzikas ceļā tevi atbalsta?
– Ļoti. Paldies mammai, kas vienmēr izpalīdzēs, aizvedīs, izkārtos, atbrīvos, saliks visu tā, lai varu spēlēt. Instrumenta ziņā alta saksofonu esam iegādājušies, soprāna saksofons, ko spēlēju, ir orķestra īpašums. Mūzikas instrumenti maksā ļoti dārgi – tūkstošu tūkstošus, tos atļauties nopirkt ne vienmēr iespējams.
– Vai brīvajā laikā apmeklē koncertus, teātrus, muzejus?
– Kultūras pasākumi man ļoti patīk. Bieži kopā ar mammu braucam uz teātra izrādēm, ejam arī uz viesizrādēm Madonā, kad tādas ir. Labi koncerti ir gan Rēzeknē, koncertzālē „Gors", gan Vidzemes koncertzālē Cēsīs, tāpat Rīgā. Šajās dienās pošos uz Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertu „Simfoniskais hits ar Goran Gora. Onegēra „Liturģiskā simfonija"". Biļeti uz koncertu saņēmu kā balvu festivālā „Saxophonia", turklāt arī labu grāmatu par komponistu.
– Ko vēl dari brīvajā laikā?
– Viens no maniem hobijiem ir ceļošana. Patīk braukt pa Latviju un uz ārvalstīm. Latviju esmu izceļojusi krustu šķērsu, grūti atrast vietu, kur nav būts. Pilis, muižas, torņi – tie ir objekti, kas man sevišķi patīk. Braucu ar automašīnu, kopš pagājušā gada decembra ir autovadītājas tiesības; kopš sešpadsmit gadiem, kad varēju iegūt baltās tiesības, uzsāku braukt. Mamma uzticas, ļauj praktizēt, varu doties naktī vai dienā, pa labākiem un sliktākiem ceļiem, saulē un lietū. Daudz ir būts arī ārvalstīs. Kādreiz ceļojumos devāmies ar tūrisma firmām, nu jau pāris gadu – tāpat. Ļoti patīk kalni – Itālija, Austrija, Slovākija. 3000 metru sasniedzu astoņu gadu vecumā, visi bija priecīgi, ka es tik maza varēju uzkāpt tik augstā kalnā. Patīk arī pilsētas, īpaši lielās. Esmu pilsētas cilvēks, brīnišķīga šķiet Londona, gribētos būt Ņujorkā. Piesaista dzīvīgums, straujais ritms – var daudz izdarīt un tai pašā laikā būt sevī; ja vēlies, no pārējiem vari būt atsvešināts. Lauku cilvēks galīgi neesmu, klusums, meži nav mana stihija. Tas tikai tracina, nevis nomierina. Varbūt kādreiz to novērtēšu, bet šobrīd tas neuzrunā. Madona kā vieta, kur mācīties, man gan patīk. Viss ir kompakti, ērti, sasniedzami. Patīk te dzīvot, atpūsties, bet vai atgriezīšos – kas zina… Aizmirst Madonu, protams, nevarēšu, te bija un ir manas mājas.
15.03.2019.