GVIDO ČERBAKOVS dzīvo un saimnieko Mārcienas pagasta ZS "Kalna Jurgāres", kas atrodas netālu no Madonas. Viņa skatījums ir saistošs tiem, kam patīk lauku dzīvesveids. Kā jau laukos, ir jābūt arī kādai saimnieciskai darbībai, un Gvido tā ir vistkopība. – Ja man arī būtu naftas vads un nevajadzētu domāt, kā laukos pelnīt, ceru, ka tāpat vēlētos saimniekot, ne tikai dzīvot zaļā pļavā smukā meža ielokā, – atzīst "Kalna Jurgāru" saimnieks.
Viņu uz sarunu aicināju pēc tikšanās ar Madonas tiešās pirkšanas pulciņa (TPP) dalībniekiem.
– Pirms diviem gadiem ciemojāmies "Kalna Jurgārēs". Vai daudz kas ir mainījies pa šiem gadiem?
– Gribētu, lai būtu kas vairāk mainījies, bet tik strauji jau neiet uz priekšu. Attīstība notiek pakāpeniski. Tiesa, arī pieprasījums ir lielāks, bet patlaban tirdzniecība nav aktīva. Ir jūtama vajadzība pēc lielāka produkcijas apjoma, bet attur tas, vai tad, ja būs lielāks skaitlis, būs vienlaicīgi tik daudz pircēju. Katram ražotājam ir svarīga realizācija, un katram ir savs pircēju loks. Man tas veidojas Madonas apkaimē, arī Rīgā, kur, izrādās, tie paši madonieši mani uzrunā. Ja nav mega ražošanas, arī produktu nav tik daudz, lai noietu meklētu pats, bet TPP filosofijai atsaucos. Pievienojos atziņai, ka lauku saimniecībās ražo vērtīgus produktus, ka vitamīni nav jāpērk aptiekās, jo tie ir arī biškopības produktos, arī kāpostos, zaļajos lociņos, protams, lauku olās u. c. veselīgos produktos.
– Kādreiz lauku olas vajadzēja meklēt, tagad jau ir vairākas saimniecības, kur tur vistas.
– Jā, un to var redzēt arī reģistrā. Kādreiz pēc lielā ražotāja novadā biju pirmais un vienīgais lielākais "laimīgo vistu" turētājs un olu ražotājs, nu, ja nemaldos, ir vismaz trīs lielākas saimniecības Vestienas, Sarkaņu, Cesvaines, Kalsnavas pusē, bet visi mēs esam "mazie", jo ražošanas apjoms nav tik liels, neesam lielražotāji. Esmu izvirzījis mērķi – ar laiku saimniecībā turēt 2-3 tūkstošus putnu, un, ja citi teiks, ka tā jau būs lielražošana, apgalvošu, ka tomēr nebūs. Manuprāt, vistu audzēšanas kultūru varēšu noturēt tajā pašā līmenī, kā līdz šim. Līdz ar to no lielā putnu skaita, uz kuru tiecos, nebaidos, bet apzināti virzos lēnām, izzinot nozari.
– Pastāv uzskats, ka vistas jau daudz neprasa – labi ēdināt un savākt olas.
– Ja ir tikai graudu pabēršana un olu savākšana, jāprasa, vai patīk dzīve laukos, ja nepakavējies, nepavēro. Lai pazītu savu ganāmpulku, ir bezmaz jādzīvo ar to kopā, nepietiek ar to, ka aizeju pie vistām vienreiz dienā. Runājot ar veterinārārstiem, tiekoties ar citiem putnkopjiem, liekas, ka mana pieredze ir diezgan liela, jo uzskatu, ka savu vistu pulku pazīstu samērā labi. Arī nekādi putnu slimību svešvārdi nav jālieto, nav bijusi darīšana ar zālēm. Varbūt tāpēc, ka laikus pamanu problēmu. Viss ir tajā, ko ēdam, un arī vistai – tas pats. Ja papildus graudiem dod ķirbjus, ķirbju sēklas, citus dārzeņus, sūkalas, tās jau ir dabiskās vielas. Putnkopība man ir devusi redzējumu, kas manā skatījumā ir dzīvs un pareizs, – lai labi dzīvotu, nevajag meklēt veikalos kaut kādus produktus ar gudriem nosaukumiem, jo dabā ir viss, kas vajadzīgs. Ķirbis izdara ļoti daudz labu lietu ķermenim, tāpat – sarkanās bietes, arī piena produkti un arī tā pati ola. Sadarbojos ar vietējiem dārzeņu audzētājiem, ar piena ražotājiem, sagādājot sūkalas, kas ir kā dezinfekcijas līdzeklis. Piedevas nepērku, bet kombinēto lopbarību. Savam ganāmpulkam esmu izmēģinājis arī slieku audzēšanu kompostā.
– Esi dzimis un dzīvojis laukos?
– Dzimis un audzis esmu Madonā, bet pamatskolā mācījies laukos – Lazdonas pamatskolā, pa vasarām regulāri uzturējies laukos Cesvaines novada Kārzdabas pusē, Ļaudonā. Tagad vide, kur gan izlikt, gan smelties enerģiju, jāveido pašam. Kas pilsētniekam liekas garlaicīgi, man tā nešķiet, jo atpūta ir nodarbību maiņa. Vairākkārt par sevi esmu smējies, ka Dievs man ir iedevis lielu pārbaudījumu, jo pēc dabas esmu diezgan liels sliņķis. Dzīvojot laukos, lai sasniegtu rezultātu, ir jāstrādā nenormāli daudz. Tad laužu sevi kopā. Ne jau tādā izpratnē, ka ir grūti, mugura sāp. Nebūt ne. Taču ir jāpiespiežas, jo saproti, ka neviens bez tevis neko neizdarīs. Nenopļausi zāli, neizcirtīsi krūmus, neizgriezīsi zarus ābelēm – sekas liks manīt. Nebiju apsējis pāris ābelīšu, tagad ir redzams mana slinkuma rezultāts – uz pavasara pusi atcilpoja zaķis un tās apgrauza. Dzīve piespiež kustēties un darīt.
– Ziemā taču ir nedaudz vairāk miera un atpūtas?
– Tā neteiktu, jo uzsākta kūts pārbūve – jāatvēl vairāk vietas lielākam ganāmpulkam, jo pavasarī ir plānots spert platāku soli uz priekšu. Ja patlaban nav tik daudz darba ar putniem, ir citi darbi, koka darbi. Ziemā ir arī sniega tīrīšana, kaut pagasta ceļu tīrītāji centās un iztīrīja līdz mājai, bet šoziem bija sniega pārpilnība. Tomēr man ziema tik ļoti patīk, ka gūstu no tās prieku. Patīk ziemas sporta veidi, arī slēpošana, jo blakus ir distanču trase. Saskaros ar ūdens problēmām, un katru dienu nākas vadāt ūdeni. Ir arī elektrības problēmas. Tāpēc ir uzrakstīts projekts, redzēs, vai apstiprinās, notiek izvērtēšana. Galvā tiek izsvērts, vai rakstīt LEADER projektu, lai ātrāk nonāktu līdz kautuvei, jo arī putnu gaļas pieprasījums kļūst lielāks. Tomēr mājās turētu šķirnes vistu un gaiļu gaļas nianses ir pavisam citas.
– Kā sākās interese par vistkopību?
– No 22 cālīšiem, ko iegādājos ZS "Gribēni" Kalsnavas pagastā. Toreiz tiem uztaisīju mega mājiņu, kas bija aprīkota ar termoregulāciju, gaismu, uz to tagad paskatoties, nākas pasmaidīt. Putnus uztveru ļoti personīgi – sekoju līdzi, skatos, vēroju, arī tad, kad putnu skaits bija jau diezgan liels. Idejas attīstībai iesniedzu projektu Madonas novada pašvaldības konkursam "Madona var labāk!". Grants deva iespēju iegādāties inkubatoru, un tas atviegloja tālāko darbu. Pamudinājums īpaši nebija jāmeklē, jo tas jau bija manī iekšā. Daudziem vistas liekas vienādas, es tās atšķiru, ne tikai pēc šķirnes, arī pēc uzvedības. Protams, mērķis nav katrai pieķerties, bet tik dabiski ir ikdienā redzēt vistas, kas dzīvo kā ģimenē un audzina cālīšus. Bija gadījums, kad tika satraumēta vista, un cālīšus izaudzināja gailis. Vēl zosu mamma pīļu bērniem uzmetās par krustmāti – staigāja līdzi un sargāja. Vistas mīl kašāties, un tām veidoju savu teritoriju. Kad draugi izlūdzas, vasarā ļauju iepazīt šo, manuprāt, interesanto putnu pasauli. Tas, ka zemes platība ir maza – ap 10 ha -, arī bija noteicošais, kāpēc nenodarbojos ar lopkopību vai graudkopību. Pagājušajā gadā nopirku trīs aitas, lai saprastu, kas tas par "kukaini", kā par to jārūpējas. Šogad plānots vēl nopirkt šķirnes ‘Dorper' jaunaitas.
– Kā sadarbībā ar skolām pagājušajā gadā norisinājās projekts "Cālis"?
– Mēs, putnu draugi, nodibinājām putnkopības asociāciju, kur apvienojušies līdzīgi domājošie. Asociācija izveidota, lai palīdzētu lauku cilvēkiem vai citiem, kam redzējums ir nedaudz savādāks, veidot putnkopības kultūru, arī palīdzēt produktu pārdot. Paldies Jēkabpils novada kolēģiem, kas tirgo inkubatorus, barotavas, dzirdnes un projektu "Cālis" jau bija īstenojuši. Tas deva ierosmi arī man. Divās sekundēs bija skaidrs, ka gribu ko līdzīgu darīt arī savā novadā, jo ideja – izinkubēt olu – man bijusi saistoša jau no bērnības. Skolā nebiju paraugzēns, bet no skolas atceros tos skolotājus, kas ar citādākām darbībām mēģināja ieinteresēt par darbu, norisēm dabā. Paldies jēkabpiliešiem par tehnisko nodrošinājumu – trim mazajiem inkubatoriem. Atlika uzrunāt skolas, skolotājas, un atsaucība bija lielāka, nekā iespējas cāļu inkubēšanu realizēt. Projekts "Cālis" pērngad notika Bērzaunes, Kalsnavas pamatskolā un Madonas bērnudārzā, kur, nedaudz piepalīdzot, bērni sekoja līdzi procesam, kā no olas inkubatorā izšķiļas cālīši, bet pēc tam par tiem arī rūpējās. Mudināju arī vecāko klašu puišus uzbūvēt būrīti, kur pēc šķilšanās cāļiem dzīvot, un pēc tam viņi esot gājuši skatīties, kā cāļi tur dzīvo. Joprojām vados pēc tā, ka sabiedrību paši veidojam, un, ja var iesaistīties ar savu devumu, kāpēc to neizdarīt.
– Dabā jau ir jūtams pavasaris. Kad tas vērojams vistām?
– Tām pavasaris nepāriet – vairāk vai mazāk ir izteikts perēšanas instinkts, doma par cilts saglabāšanu. Vistu ganāmpulku tiku izaudzējis no cāļiem. Šķirnes vistu olas iepirku arī no citām saimniecībām, un, liekot inkubatorā, ieguvu cāļus. Šāda pieeja liekas diezgan dabiska, un cāļi dzīvoja nevis uz režģiem, bet uz zāģu skaidu pakaišiem, kur jau no pirmās dienas var pērties un attīstīt savu instinktu, meklēt savu barību. Tie, kas iegādājas putnus no lielajām rūpnīcām, stāsta, ka vistas sākumā jūtas apjukušas, nezina, kas ir kašņāšanās, kažoka tīrīšana.
– Teici, ka patīk dzīvot laukos. Kāpēc?
– Laukos dzīve ir interesanta, ja tas patīk. Skatoties filmiņas "Zemes stāsti" televīzijā, saprotu, ka attēlotie cilvēki, kas nāk no pilsētas, dzīvi laukos neuztver kā nogurdinošu, kaut daudz strādā. Mūsu gadījumā redzu, ka lauki dod daudz, jo ļauj dzīvot līdzsvarā. Sieva Evita, kam ir sēdošs darbs, laukos, dabā atgūst tik vajadzīgo enerģiju. Man ir svarīgi, ka te varu veidot savu stāstu, dzīvot tā, kā es domāju, veidot saimniecības kopainu, kas vēl nav izveidota, bet uz ko tiecos. Lai arī saimniecība nav bioloģiski sertificēta, tas nenozīmē, ka ir mazāk bioloģiskāka. Ekoloģiska saimniekošana nozīmē dabai saudzīgu saimniekošanu.
Ģimene var turēt divus mīluļus suņus, kas aizbaida mežazvērus, kuri var uzglūnēt vistām, ir vieta sešiem kaķiem, kas atrisina grauzēju problēmu.
Darbs saprāta devās arī ir veselīgs – tāpat kā sports, kad tas ir kā hobijs. Mans hobijs ir arī motokross, un ceru, ka braukšu joprojām.
Mana lauku dzīves priekšrocība ir tāda – ja apnīk rakt zemi, eju griezt krūmus. Tāda garīga noguruma vai profesijas izdegšanas te nav.
08.03.2019.