Daudzu gadu garumā ir novērojama tendence, ka cilvēki pamet Latviju. Katram ir savi iemesli. Diemžēl statistika rāda, ka cilvēki nesteidzas atpakaļ uz dzimteni. Latviešu valodas un literatūras skolotāja MAIRITA SMELTERE kādu brīdi dzīvoja Norvēģijā, bet sirdsbalss sauca atpakaļ uz Latviju.
– Dzīvoju Madonas novadā, Barkavas pagastā. Jau no agras bērnības man tuva ir pedagoģija. Bieži ar māsu devāmies līdzi mammai, kas bija skolotāja, uz Kalna skolu vai Barkavas pamatskolu. Iespējams, ka tieši tas bija pamudinājums arī man izvēlēties pedagoģiju. Bet pirms pusgada atgriezos no Norvēģijas un šobrīd ar bērniem dzīvoju dzimtenē – Latvijā.
Dažus mēnešus strādāju Degumnieku pamatskolā, bet pēc neilgas pauzes sāku strādāt Jēkabpils Agrobiznesa koledžas Barkavas struktūrvienībā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Šeit strādāju arī, pirms devos uz ārzemēm. Jāatzīst, ka pa šo laiku, kamēr biju prom, daudz kas ir mainījies – tikai uz augšu un uz labo pusi. Ļoti iepriecina tehniskā bāze, mācību līdzekļu resursu pilnveide, renovēta skolas ēka – mājīgas un vizuāli skaistas telpas, dažādība profesiju izvēlē. Jauki ir satikt savus kolēģus un atkal būt kopā, – pastāsta Mairita Smeltere.
– Kas bija galvenais iemesls, kāpēc devāties uz ārzemēm?
– Uz ārzemēm devos savas ģimenes dēļ, jo grūti bija dzīvot šķirti un milzīgā attālumā vienam no otra. Mans vīrs jau deviņus gadus strādā kādā norvēģu firmā par mehāniķi, remontē John Deere traktorus. Tajā laikā Norvēģijā trūka darbaspēka, un vīrs jau sen gribēja izmēģināt ko jaunu, tādēļ aizbrauca. Tobrīd arī nebija tik svarīgi, vai māki norvēģu valodu vai ne, galvenais, ka vēlies strādāt un labi dari savu darbu. Gadu padzīvojot šķirti, bieži braucu brīvdienās, atvaļinājumos uz Norvēģiju, bet sapratu, ka ģimenei ir svarīgi būt kopā, tāpēc arī es devos līdzi.
Lai šobrīd brauktu uz ārzemēm dzīvot un strādāt, uzskatu, ka nav tik viegli atrast darbu, jo ir ļoti labi jāzina valoda, svarīgi arī, kas tevi rekomendēs.
– Norvēģijā pavadījāt piecus gadus, ar ko šī zeme jums šķita īpaša?
– Norvēģijā dzīvojām rietumu pusē, Rogaland reģionā, netālu no pilsētas Haugesund. Norvēģija ir ļoti skaista zeme, pasaku zeme, jo viss tur liekas tik perfekts, tik sakārtots, vienreizēja ar skaistiem dabasskatiem, fjordi, kalni, klintis, atpūtas parki, dažādas tūrisma takas, ceļu kvalitāte ļoti augstā līmenī.
Bet ir arī ļoti daudz atšķirību salīdzinājumā ar Latviju. Pirmkārt, jau laiks Norvēģijā (šajā apkaimē) ir citādāks, pārsvarā apmācies un +5 grādi, lietus līst, pūš vējš, saule reti uzspīd, vasaras diezgan aukstas. Dzīves ritms, salīdzinot ar Latviju, tur ir daudz mierīgāks, cilvēki ir mierīgāki, nosvērtāki, nekur neviens nesteidzas, iesāktos darbus pamet, ja darbdiena ir galā, jo viņi zina, ka varēs turpināt strādāt nākamajā dienā, ka viņiem nekas netiks pārmests. Cilvēki tur strādā astoņu stundu darba dienu. Viņiem atliek daudz brīvā laika, ko var pavadīt kopā ar savu ģimeni vai nodoties vaļaspriekiem, kā, piemēram, iet garajās pastaigās kalnos.
Daudz atšķirību ir arī skolā. Tajā nebija silto pusdienu, vienīgi iespēja nopirkt pienu un augļus, līdzi jāņem sava pusdienu kastīte ar maizītēm. Skolā notiek tikai mācību process, interešu pulciņu nav. Ja interesē kaut kas papildus izglītoties, tad jāmeklē, kur to var apgūt, un jāmaksā lielas naudas summas vai pat jāiestājas klubā kā biedram. Interesanti likās, ka skolā starpbrīžos skolēni iet ārā, neraugoties uz to, vai lietus līst vai sniegs snieg, piecas minūtes visi ir ārā, svaigā gaisā. Tāpat ļoti bieži skolēni ar saviem skolotājiem dodas ekskursijās pie dabas, ko apvieno ar piknikiem, atrakcijām. Liela sadarbība skolotājiem ir ar vecākiem. Ja skolā notika kāds pasākums, to rīkoja vecāki, un skolotāji tika uzaicināti paskatīties un pabūt kopā ar klasi. Skolēniem netiek uzdots tik liels mājasdarbu skaits nedēļā, kāds tas ir Latvijas skolās. Ir daudz lietu, ko salīdzināt, izvērtēt. Tomēr gribu teikt, ka, salīdzinot ar norvēģu skolēniem, Latvijas skolēni ir ļoti zinoši, spējīgi, gudri. Latvijā izglītība ir ļoti augstā līmenī.
– Kā visvairāk pietrūka, esot prom svešā zemē?
– Grūti pateikt un aprakstīt izjūtas, dzīvojot svešā zemē, jo ļoti pietrūkst draugu un tuvinieku, savas dzimtās valodas. Jāsaka, ka pietrūka visa, kas ir Latvijā. Neraugoties uz to, ka Norvēģija šķiet kā pasaku zeme, pietrūka arī Latvijas dabas, puķudobju, bērniem pietrūka savu draugu.
Dzīvojot tālu svešumā, guvu citu dzīves pieredzi, patika ceļot, bet sirdsbalss visu laiku tomēr aicināja uz mājām – Latviju. Tāpēc esmu atgriezusies mājās, jo vēlos, lai bērni aug, dzīvo un mācās Latvijā. Latviskums ir tava latviešu valoda, latviskums ir tava latviešu dziesma, latviskums ir tava domu pasaule, tava uztveres ievirze.
Ir jauki un interesanti redzēt, kā cilvēki dzīvo citās valstīs, iepazīt citu kultūru un tradīcijas, bet mājas izjūta ir te, dzimtenē. To īstenībā nevar izstāstīt, to var just tikai ar sirdi, kad kādu laiku esi bijis prom, jo ir, ko salīdzināt un novērtēt. Bet Latvija ir mana sapņu zeme.
– Latviešu valoda jums ir īpaša, jo arī profesija ir latviešu valodas un literatūras skolotāja. Kas pamudināja izvēlēties šādu profesiju?
– Skolotāja profesija ir mana vienīgā. Grūti pateikt, kāpēc tieši skolotāja. Jāteic, ka jau trijās paaudzēs esam skolotāji: mamma visu mūžu strādājusi par latviešu valodas skolotāju, māsa arī 20 gadu strādā pedagoģijā, vecmāmiņa bija tautisko deju skolotāja. Skolotāja darbs nav viegls, bet interesants un ļoti atbildīgs, jo visu laiku ir jāizglītojas, jāpilnveido sava profesionālā izaugsme, lai būtu skolēnam interesants, zinošs sarunu biedrs.
Stundām gatavojos ar lielu atbildības izjūtu, lai skolēni katru tēmu apgūtu un iegūtu visu, kas ir nepieciešams. Savus rezultātus un sava darba augļus skolēns katrs pats redzēs, nokārtojot eksāmenu šajā priekšmetā. Tāpat ļoti daudz kas ir atkarīgs no paša skolēna, kā viņš mācās stundu laikā, vai izpilda mājasdarbus, vai lasa papildus.
Dzīvojot Norvēģijā, sāku pasniegt privātstundas latviešu valodas apguvē bērniem un pieaugušajiem bilingvāli. Pedagoģija laikam ir mans aicinājums, jo man patīk mans darbs.
– Kas ir pozitīvais pedagoga darbā?
– Jāsaka, ka skolotāja profesija ir vienlīdz aizraušanās un arī visnotaļ prātīga nodarbošanās. Šodien skolotājam labi mācīt nozīmē ne tikai motivēt skolēnus mācīties, bet arī iemācīt viņiem, kā mācīties, un darīt to tā, lai mācīšanās process būtu svarīgs, jēgpilns, neaizmirstams. Tas nozīmē – būt aizrautīgam savā darbā un ar savu aizrautību aplipināt arī citus, īpaši jau skolēnus. Labs skolotājs ir kā diriģents, un skolēni ir viņa orķestris. Katrs skolēns spēlē citu instrumentu, turklāt atšķirīgā prasmes līmenī. Skolotāja darbs ir attīstīt šīs prasmes un panākt, lai instrumenti saliedētos vienā skanējumā un kopā radītu mūziku.
Šodien liela nozīme skolā ir sadarbībai – skolotājam ar skolēnu, vecākiem ar skolotāju, jo tikai tā skolēns pilnveidosies par veiksmīgu personību dzīvē. Es uzskatu, ka skolotājam ir ļoti svarīgi būt pozitīvam pret skolēnu, censties bieži uzmundrināt un atbalstīt, iedrošināt skolēnu, ka viss, ko viņš dara vai mācās, palīdzēs viņam dzīvē. Jo svarīgi ir apzināties, ka mācās, lai pilnveidotos, ka to nedara citu dēļ. Pilnveidot prasmes būt patstāvīgam, atbildīgam un negaidīt, ka cits tavā vietā to izdarīs.
Labai mācīšanai piemīt arī stils. Efektīvi mācīt nenozīmē stāvēt kā pielīmētam, ar abām rokām iekrampēties mēbelēs, acis nenolaist no projektora attēla un klusi kaut ko pie sevis bubināt. Labs skolotājs pārvalda telpu un jūt katru skolēnu tajā.
01.03.2019.