Sporta deju festivāls „Madonas valsis 2019", kas Madonas pilsētas sporta centrā norisinājās aizvadītajā sestdienā, jau sešpadsmito reizi priecēja dejotājus, viņu skolotājus, vecākus un visu paaudžu skatītājus.
Festivālā piedalījās sporta deju pāri no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, kopskaitā 300 dalībnieki. Pasākuma starplaikos skatītājus iepriecināja paraugdemonstrētāji Latīņamerikas un standartdeju programmās, sporta deju kluba „Zīle" dejotāji no Siguldas, kā arī šova deju grupa „Oreo" no Madonas. Pirmo gadu „Madonas valsī" sacentās Senioru-Hobby klases dejotāji. Šajā deju klasē piedalījās arī viens deju pāris no Madonas.
– Madonieši dejo tikai deviņus mēnešus un jau var būt uz skatuves, – lepnumu pauda deju skolotājs un festivāla organizators Artis Birks. – Andris un Anastasija Prostakovi sāka ar kāzu valsi, ko vēlējās iemācīties ģimenes svētkiem, un viss paplašinājās līdz dalībai festivālā.
Vaicāts, cik plašs ir pāra repertuārs, skolotājs atzina, ka festivālā viņi dejos četras dejas, bet mēģinājumos apguvuši un dejo sešas dejas.
– Mums šodienas uzstāšanās ir liela uzdrīkstēšanās, pirmkārt, jau uzvarot sevi un, otrkārt, parādot piemēru citiem, – neslēpa Anastasija Prostakova. – Turklāt vispirms gribam sniegt piemēru savai meitai, jo arī viņa dejo sporta dejas.
Kā spožākais numurs skatītāju acīm bija paraugdemonstrētāji Latīņamerikas un standartdeju programmā. Izjautājot jauniešu klases dejotājus no Siguldas, uzzinājām, ka dejotāju stāžs katram ir desmit gadi, kopā pāris dejo piecus gadus. Secinājums – vismaz vairākus gadus jādejo kopā, lai panāktu savstarpēju izpratni un uzticēšanās izjūtu. Deju laikā tam apliecinājums bija Evelīnas iestudētais dziļais kritiens atmuguriski un Marka atbilde, noķerot savu partneri, šķiet, pēdējā brīdī pirms sadursmes ar grīdu. Abi trenējas vismaz pusotru stundu katru darba dienu – lai dejotu skaisti, nepieciešami regulāri un ilgstoši treniņi. Uz jautājumu, kas ir pats grūtākais uzstāšanās brīdī, abi dejotāji atbildēja, ka milzīgā koncentrēšanās spēja, ko pieprasa katrs uznāciens. Savukārt pats saldākais un patīkamākais sporta deju žanrā ir dejas skaistums un sacensībās gūtais uzvaras prieks.
Jau tradicionāli Madonā savus spēkus pārbaudīja Ērgļu sporta deju kluba „Vizbulīte" dejotāji. Šai klubā dejo bērni no četru gadu vecuma līdz pat jauniešu vecumam vidusskolas klasēs.
Tā kā klubs „Vizbulīte" pastāv jau salīdzinoši ilgi, tā slava iet pa priekšu un vecākiem sniedz viņu bērnu kvalitatīvi pavadīta laika garantu.
Liepiņu ģimenes atvase Samanta klubā dejo ceturto gadu. – Mamma vēlējās meitā ielikt sievišķību, – jautāta par motivāciju meitas vaļaspriekam, atzina Ieva Liepiņa. – Neplānojām, ka Samanta dejos tik ilgi, bet ikdienas situācija visu atrisināja pati. Meitai dejot ļoti patīk, un tas arī ir galvenais, kāpēc viņa apmeklē treniņus. Kādreiz, protams, parādās lūzuma brīži, bet tad vecākiem jāpalīdz, jānotur bērns iesāktajā gaitā. Mums ir arī lieliska skolotāja – Sandra Avotiņa. Slodze bērniem ir trīsreiz nedēļā, uz deju laukuma pavadot stundu, pusotru. Ja sāk mācīties jaunas dejas, slodze palielinās. Ļoti bieži apmeklējam konkursus, koncertus, dodamies kopā ar meitu, kur vien vajag. Lēti tas nav, bet skats, kad bērns iziet deju laukumā un skaisti dejo, ir tā vērts. Priecājos, ka meita ar tēvu tagad ballēs dejo pat labāk, nekā tētis ar mammu. Ieguvums ir milzīgs. Un savu vaļasprieku Samanta nedomā pamest, pirmo gadu viņa piedalīsies „Bērnu 1", „Bērnu 2" grupā. Vaicājot, kuras dejas patīk visvairāk, uzzināju, ka Samantai patīk Latīņamerikas dejas. Nesen uzsāka mācīties sambu, tā šobrīd ir viņas TOP deja.
Ierunājoties par sacensībām kopumā, Ērgļu pārstāve pauda visu to labāko: – Man vienmēr patīk braukt uz šo halli, jo ir ļoti daudz vietas, te nav saspiesti, ir vienreizēja iespēja izdejoties uz tik liela laukuma. Ik gadu februāri gaidām ar patīkamu satraukumu, ir pozitīvs iespaids par festivāla organizatoru Arti Birku, viņš dara visu, lai festivāls būtu augstā līmenī.
Pārrunājot tendenci, ka aizvien vairāk sporta dejās uzstājas meitenes vienas pašas, Ieva Liepiņa aizdomājās: – Ar puišiem Ērgļu pusē problēmu nav, bet vispār sabiedrībā valda nepatīkams stereotips, ka sporta dejās zēni paliekot sievišķīgi. Tas ir nepareizi formulēts un nepareizi izprasts, jo sporta deju dejotāju uzreiz var atpazīt pēc staltā auguma, iznesīgās gaitas un atbildības. Puisis sporta dejās ir vadošais, tāpēc uzlabojas un mainās viņa attieksme pret deju partneri un savu vīrišķīgo uzdevumu.
Gadu un uzstāšanās ziņā pieaug arī Madonas sporta deju kluba „Rondo" dalībnieku sniegums. Šķiet, Arta Birka skolotos dejotājus uzreiz var atpazīt pēc precizitātes soļos un iznesības skatuviskajā šarmā.
Lauras Ukrijas meita Līva pie skolotāja Birka deju klubā „Rondo" trenējas ceturto gadu. Līvai ir astoņi gadi, un festivālā viņa piedalījās divās grupās un arī grupā pie solo meitenēm. – Iniciators šim vaļaspriekam bija mamma, jo es pati bērnībā dejoju Valmieras sporta deju klubā, – atklāja Laura Ukrija. – Prieks, ka Līvai dejot patīk, viņai ir lielisks treneris, kam labs kontakts ar bērniem.
Ko šis vaļasprieks prasa no vecākiem? – Galvenais ir sniegt bērnam atbalstu, – uzsvēra māmiņa. – Meitai ir prieks gatavoties konkursam, uzvilkt kleitu, sapucēties un pēc sacensībām mājās atvest medaļas. Esam bijuši arī uz konkursiem Rīgā, Daugavpilī, Cēsīs, Valmierā, Ilūkstē. Treniņi notiek trīsreiz nedēļā pa divām stundām. Līvai ir ļoti labs deju partneris – Aleksandrs Roberts Upītis, bet citām meitenēm nereti ir problēmas, un to redz sacensībās, ka trešdaļa meiteņu uzstājas vienas. Kur dzīvē noder dejās iegūtās prasmes? Ir dažādi pasākumi skolā, citur, kur bērni sevi var lieliski apliecināt. Ziemassvētkos Līva uzstājās arī manā darbavietā – Madonas rajona tiesā. Sporta dejas veido stāju, mazina bailes un uztraukumu, pamazām rodas drosme uzstāties. Līva pagūst visu, jo mācās arī mūzikas skolā flautas spēli. Jo vairāk dara, jo iecerēto var apvienot un ar visu tikt galā.
Lūdzot novērtēt Madonas festivālu, Laura Ukrija atzina: – Mēs, mammas, kas bērniem braucam līdzi un redzam arī citu pilsētu konkursus, varam teikt, ka Madona ir ļoti pārāka. Te ir gan paraugdemonstrējumi, gan laba skaņa un gaismas, arī speciāls grīdas segums, kas dejotājiem ir ļoti svarīgs. Bieži sporta deju sacensības notiek nelielos kultūras namos, kur dejot var tikai četri pāri, šeit vietas ir visiem. Tiesneši ir starptautiski, vecākiem ir prieks, ka bērnus novērtē dažādu valstu tiesneši, ne tikai vieni un tie paši vietējie. Tas ir daudz objektīvāk. Neatkarīgas žūrijas piesaistīšana Arta Birka organizētajās sacensībās ir liels pluss. Tāpēc jau deju klubi brauc uz „Madonas valsi", ka vērtējums ir objektīvs. Neatkarīgas žūrijas angažēšana maksā lielu naudu, bet dalībnieku acīs tas ir liels ieguvums. Prieks, ka, arī aizbraucot uz Rīgu, mēs vienmēr no Madonas sevi labi parādām, un dejotāji iegūst labus punktus. Atdeve skolotājam Artim Birkam darbā ar dejotājiem ir simtprocentīga. Viņš arī veido klubu kā ģimeni: Ziemassvētkos rīko skaistu eglīti, pavasarī klubam ir sezonas noslēguma pasākums. Skolotājam ir lielas darbspējas un absolūta sava darba mīlestība. Liels malacis.
Jāpiemin, ka festivālā „Madonas valsis 2019" Līva Ukrija un Aleksandrs Roberts Upītis savā vecuma grupā ieguva godpilno 1. vietu. Līva neslēpa, ka vismīļākā deja viņai ir samba, džaivs un ča-ča-ča: – Man patīk, ka varu izgrozīties, kustēties, patīk griezieni, mūzika un vispār dejot. Patīk lielie dejotāji un skaistās kleitas. Mēs kleitu meklējām kopā ar mammu, lai tā būtu reti sastopama. Par Aleksandru varu teikt, ka mans puisis ir centīgs, grib, lai mums vienmēr ir 1. vieta, lepojas ar to. Esam draugi, braucam viens pie otra ciemos. Gribam dejot ilgi.
– Sirsnīgs paldies skolotājam Artim Birkam, – no savas puses teica Aleksandra ome Rūta Āboliņa. – Skolotājam bērni uzticas, viņš dod cerību, brīnišķīgs cilvēks. Pats puišiem rāda piemēru, kādam jābūt dejotājam. Mazdēls pie skolotāja dejo no trīsarpus gadu vecuma. Dzīvojam Kraukļos, speciāli braucam uz Madonu, lai varētu trenēties sporta dejās. Arī skolu izvēlējāmies Madonā šī iemesla dēļ. Aleksandrs ikdienā paspēj mācīties mūzikas skolā, apgūst vijoles spēli un piedalās karatē nodarbībās. Interesanti, ka, mazs būdams, viņš ilgi nerunāja, bet, pateicoties sporta dejām, attīstījās runas prasmes.
Vaicāta par sevi, vai arī dejo sporta dejas, Rūta Āboliņa nosmaidīja vien: – Es dejoju domās. Mana dvēsele vienmēr dejo!
Festivālu organizēja biedrība „Sporta deju klubs „Rondo"", atbalstu sniedza Madonas novada pašvaldība, „Euroaptieka", ZS „Jāņkalni", ZS „Kalna Boķi", „Auto aptieka", „Logi un durvis", „Melnais bullis", „TEVA", drukas un reklāmas studija „Vērtīgs".
27.02.2019.