Noslēdzies „Latvijas Pasta" rīkotais konkurss „Mans Pastnieks 2018". Šāds konkurss norisinājās jau astoto reizi.
Šogad klientu aktivitāte, vērtējot uzņēmuma darbiniekus, bijusi īpaši augsta: kopumā saņemtas 8556 klientu anketas, no kurām gandrīz puse – vairāk nekā 4000 anketu –
aizpildītas tiešsaistē, izmantojot „Latvijas Pasta" interneta vietni. Daļa izmantoja iespēju aizpildīt arī 2018. gada oktobra sākumā kopā ar „Latvijas Pasta" abonēšanas katalogu izsūtītās konkursa anketas. Kopumā nominācijām tika pieteikti 1686 pastnieki un pasta operatori, tāpēc jo īpaši patīkami, ka viņu vidū ir arī mūsējā – Madonas 1. pasta nodaļas operatore Iveta Ozdoba, kuras darbu klienti ir tik augstu novērtējuši.
Klientu vērtējumā labākie pastnieki un pasta nodaļu operatori 4. martā Valmierā piedalīsies īpašā apbalvošanas ceremonijā, bet mēs uz sarunu IVETU OZDOBU – klientu vērtējumā labāko pasta nodaļas operatori Vidzemes reģionā – aicinājām jau tagad, pēc tam, kad „Latvijas Pasts" publiskoja konkursa „Mans Pastnieks 2018" rezultātus un nosauca klientu vērtējumā labākos, atsaucīgākos, komunikablākos un laipnākos uzņēmuma pastniekus un pasta nodaļu operatorus katrā Latvijas reģionā.
– Uzzinot, ka klientu vērtējumā esmu atzīta par labāko pasta operatori Vidzemes reģionā, jutos pārsteigta, taču, protams, tās bija patīkamas izjūtas. Konkurss notiek jau astoto gadu, bet Madonas 1. pasta nodaļā esmu pirmā, kas saņem šādu klientu atzinību. Turklāt šāgada konkurss iezīmējās ar īpaši augstu aktivitāti. Domāju, ka to lielā mērā var skaidrot ar iespēju aizpildīt anketas elektroniski. Tas ļauj aktīvāk konkursā iesaistīties jauniešiem, kuri ar datoriem ir uz „tu" un kuriem aizpildīt anketas drukātā formātā var šķist nedaudz apgrūtinoši, jo tādā gadījumā tā vēl kādā no pasta nodaļām ir jāiesniedz vai arī jānosūta. Taču diezgan daudz iedzīvotāju (galvenokārt vidējā un vecākā paaudze), kuriem mājās nav interneta, izmantoja arī šo „Latvijas Pasta" piedāvāto iespēju. Anketas no klientiem saņēmām arī Madonas 1. pasta nodaļā.
– Kā uzzinājāt šo patīkamo vēsti?
– „Latvijas Pasts" bija pirmais, kas mūs informēja par konkursa rezultātiem. Tad par to izlasīju arī laikrakstā „Stars", kad šis fakts kļuva zināms arī plašākai sabiedrībai. Nosakot labākos pastniekus un pasta nodaļu operatorus, izšķirošais ir klientu vērtējums, saņemto anketu skaits katrā nominācijā. Aizpildot anketas, iedzīvotāji novērtē arī pasta darbinieku gan profesionālās, gan cilvēciskās īpašības.
Šī ziņa ir nonākusi arī līdz mūsu klientiem, kas mani jau apsveic, gan ienākot pasta nodaļā, gan arī satiekot uz ielas. Neslēpšu, ka ir patīkami dzirdēt, kad cilvēki saka: jūs to esat pelnījusi… Prieks ir arī par to, ka izskan Madonas vārds. Turklāt šo atzinību es neuztveru tikai kā sev personīgi izteiktu, bet gan uzskatu, ka klienti pozitīvi ir novērtējuši Madonas 1. pasta nodaļas kolektīva darbu kopumā.
– Cik gadus jūs jau strādājat „Latvijas Pastā"?
– „Latvijas Pastā" man rit jau 16. gads. Darbu sāku kā pastniece Bērzaunes pasta nodaļā. Sākumā tas bija periodisks darbs, kad aizvietoju pastnieku, bet pēc tam mani pieņēma pastāvīgā darbā. Kad sāku strādāt, mēs Bērzaunes pagastā bijām seši pastnieki. Pie klientiem devāmies ar velosipēdiem, bet dažkārt, kad ceļi bija slideni, attālumus mērojām arī kājām. Gadu gaitā pastnieku darba apstākļi ir uzlabojušies. Kur tas laiks, kad velosipēdus ir nomainījušas automašīnas.
Pastnieka darbs man patika, kaut brīžiem nebūt nebija viegli, īpaši ziemā. Atceros, kā slidenā laikā, kad pa tādu ledu īsti pat paiet nevarēja, tomēr bija jāuzkāpj vai pašā Gaiziņkalna virsotnē un avīze, vēstule vai cits sūtījums pastkastītē bija jāieliek.
Strādājot par pastnieci, iepazinu daudzas ģimenes Bērzaunes pagastā un viņiem kļuvu par savējo. Daļa joprojām mani atceras un satiekot uzrunā. Pastnieks laukos iedzīvotājiem jau ir tāda kā uzticības persona, gandrīz vai vienīgā saikne ar ārpasauli, kuram lūdz izpildīt arī dažādus lūgumus – nolasīt elektrības rādītājus, pārbaudīt, vai mobilajā telefonā ir pietiekams atlikums, kā arī sniegt citu palīdzību.
– Kā jums ar pastnieku galveno biedu – nikniem suņiem lauku sētās?
– Šai ziņā nebija nekādu īpašu problēmu. Ja arī kādam bija nikni suņi, saimnieks, gaidot pastnieku, vai nu turēja to piesietu, vai iepriekš bijām norunājuši, ka tālāk par pastkasti nebraukšu. Ar dažiem „cilvēka labākajiem draugiem" gan mēģināju sadraudzēties, bet ne ar visiem tas izdevās, taču ar to jau jārēķinās. Suni laukos jau tāpēc tur un baro, lai tas sargātu māju.
– Pastāstiet, lūdzu, kā uzsākāt darbu Madonas pasta nodaļā!
– Tā bija apstākļu sakritība. „Latvijas Pastā" tika veikta reorganizācija, pasta nodaļu skaits tika optimizēts. Kādu laiku pirms tam strādāju Veckalsnavas pasta nodaļā, kur pasta nodaļas priekšnieks un pastnieks bija vienā personā. Tas bija laiks, kad tika ieviesta motorizēta pasta piegāde. Tad vēl mācījos Rīgas Tehniskajā koledžā. To pabeidzot, ieguvu pirmā līmeņa augstāko izglītību kā pasta speciālists.
Pēc tam, kad Madonas pasta nodaļā atbrīvojās operatora štata vienība, šis darbs tika piedāvāts man, un es piekritu. Tolaik Madonas pastā bija gan abonēšanas daļa, gan šķirošanas nodaļa. Kolektīvs bija liels, taču atsaucīgs, līdz ar to iejutos ātri. Galvenais jau ir strādāt un pēc iespējas labāk veikt uzticētos pienākumus.
Salīdzinot ar pastnieka pienākumiem, darbs pasta nodaļā ir sarežģītāks. Tas prasa aizvien jaunas zināšanas, tā ka ir jāiet laikam līdzi, it īpaši tagad, kad tik strauji ienāk mūsdienu tehnoloģijas un „Latvijas Pastā", domājot par klientu ērtībām, tiek pilnveidoti sniegtie pakalpojumi, uzstādītas modernas sistēmas, elektroniskās parakstu ierīces par sūtījumu saņemšanu un ieviesti citi jauninājumi.
Svarīgas ir arī datorprasmes, bet tās apguvu, jau skolā mācoties. Arī studējot Rīgas Tehniskajā koledžā, ja gribēji nopelnīt desmitnieku, darbiem bija jābūt datorrakstā. Taču galvenais ir iesākt. Kad ir pamatzināšanas, jauninājumus, mūsdienu tehnoloģijas, jaunas datorprogrammas vairs nav grūti apgūt. Jaunajiem tas varbūt padodas labāk, bet arī mēs cenšamies būt mūsdienīgi. Arī elektroniski parakstāmies un pamazām sākam aizmirst par aicinājumu sūtīšanu sūtījumu saņemšanai papīra formātā. Tos izmantojam tikai tad, ja ir kādas tehniskas problēmas, piemēram, klientiem elektroniski nevar nosūtīt paziņojumu īsziņas veidā uz mobilo telefonu, bet arī tad viņiem būs iespēja parakstīties elektroniski. Tāpat ar jaunajām sistēmām strādā arī pastnieki. Katrā ziņā uzlabojumi ir acīmredzami. Strādājot pasta nodaļā, ir jāapgūst visu pasta pakalpojumu specifika, var pat teikt tā – mums, līdzīgi kā Raiņa Spīdolai, ir jāmainās uz augšu.
– Vai, mācoties skolā, varbūt jau bija doma, ka kādreiz strādāsit pastā?
– Skolas gados gan vairāk sapņoju, ka strādāšu veikalā. Es jau būtībā esmu veikalā uzaugusi, abi mani vecāki ir tirdzniecības darbinieki. Atceros bērnības gadus Sāvienā, kur tētis strādāja par veikala vadītāju, bet mamma – par pārdevēju, kad tur es iepazinu visus kaimiņus, un arī mani visi pazina. Dzīvojot pa veikalu, iemācījos skaitīt, taču nevis ciparus, bet gan naudu skaitot.
Veikalā, kā sapņoju skolas gados, gan nestrādāju, bet darbs pasta nodaļā jau ir ļoti līdzīgs. Abus vieno darbs ar cilvēkiem, bet tieši tas man patīk visvairāk. Man ir bijusi iespēja strādāt „papīra darbu" kantorī, taču manu sirdi tas īsti nesaista. Man patīk, ka katra diena ir citādāka, patīk, kad ir liels klientu pieplūdums. Jau kopš bērnības esmu pieradusi, ka man apkārt ir daudz cilvēku. Arī tagad, ja būtu jāizvēlas profesija, to saistītu ar klientu apkalpošanu. Varbūt izvēlētos strādāt veikalā, bet iespējams, ka tieši pastā.
– Darbam jūsu dzīvē, kā nopratu, ir liela nozīme, bet vai ir arī kādi vaļasprieki?
– Darbs tik tiešām paņem daudz laika. Tā kā dzīvoju Bērzaunē, ceļos ļoti agri, lai paspētu mājasdarbus padarīt, krāsnis izkurināt un laikus nokļūtu Madonā. Sākumā, kamēr nebiju ieguvusi autovadītāja apliecību, braucu ar autobusu, un tas prasīja vēl vairāk laika. Tagad, kad uz darbu dodos ar automašīnu, ir vieglāk.
Brīvajā laikā jau daudzus gadus spēlēju Inetas Zvirgzdiņas vadītajā amartierteātrī Bērzaunē, sākumā biju sufliere, bet tad mani pierunāja iesaistīties arī uzvedumos, un nu nākas iejusties arī aktrises lomā.
Katru gadu, kad beidzas darbi dārzā, rodas vēlme uzadīt kādu zeķu pāri, arī pārīti pirkstaiņu. Bet visvairāk mani aizrauj izšūšana krustdūrienā, kaut arī zinu, ka rezultāts būs redzams tikai pēc vairākiem mēnešiem.
Arī bērni ir jau izauguši lieli, taču abi mazbērni gan grib, lai viņiem veltītu laiku un būtu mīļa, gādīga vecmāmiņa. Tāda es arī cenšos būt.
22.02.2019.