Liepkalniete Linda Šmite ir zināma kā rakstniece, kuras spalvai pieder 13 grāmatas – izauklētas, izlolotas, izsāpētas.
Lielākā daļa darbu saistīti ar Ērgļu novada Liepkalnes dabu, kultūrvēsturiskajām vietām, nostāstiem un tās puses ļaudīm. Kā Linda pati apgalvo: „Tie ir mani Liepkalnes ainavu dārgumi, kuri pārtapuši par manu sacerējumu laiktelpu. Rakstīt spēju tikai par to, kas man tuvu līdzās, kam varu pieskarties."
Linda savu ceļu literatūrā aizsāka 2009. gadā ar grāmatu „KrustCEĻInieki", kas veltīta Liepkalnes bijušajai skolai un tās dzīves vērotājam kastaņkokam. Šobrīd lasītājs ir iepazinies ar viņas stāstiem, romāniem, pasakām, autobiogrāfiskiem sacerējumiem – „Ogrēns – upes zēns", „Ar māju plecos", „Vella skuķis" „Liedaga bērni", „Karotājkarotes" „Aušas un tiepšas", „Āmurbrālis, akmens cietais", „Pilna upe", „Rainītis", „Vilnis Plūme. Vīrs ar Nameja gredzenu", „Lidojumam sakļauti spārni".
15. februārī Iršos notika L. Šmites jaunākās grāmatas „Aizved mani uz Hiršenhofu!" atvēršanas svētki. Izdevniecība „Latvijas mediji", atzīmējot savu 20 gadu dzimšanas dienu, jubileju aizsāka ar L. Šmites vēsturisko romānu, lai tas lasītāju aizved latviešu un vācu tautas likteņu krustceļos. Skaists apvienojums – vēsture un dzimtas sāpju, pārdzīvojumu stāsts.
Atvēršanas svētkos autore pastāstīja par romāna ideju, tapšanu un ceļu līdz grāmatai. Viss sākās 2016. gada vasarā, kad Iršos atzīmēja Hiršenhofas (Iršu) vācu kolonijas (1766-1939) 250 gadu jubileju. Kāda ir kolonijas vēsture, cilvēku likteņi, kāpēc tā beidza pastāvēt, kas notika ar vācu tautu pēc 1939. gada, vai Latvijā palika viņu tuvinieki? Tik daudz jautājumu, uz kuriem Linda centās rast atbildi. Viņa meklēja, šķirstīja vēstures stāstus, periodiku, visu, ko varēja atrast. Pamazām vēstures fakti domās tika sakārtoti, un dzima idejas grāmatas varoņu likteņiem.
Grāmatu veido trīs nodaļas, kuras caurstrāvo vēsturiskais stāsts, kas iesniedzas tālajā 1876. gadā un noslēdzas 1953. gadā. Otrs stāsts saistīts ar mūsdienām – 1990. gadu sākumu, kad, sākoties Latvijas neatkarības gadiem, Iršus apciemo vācieši, lai ar asarām acīs skatītu pirms 50 gadiem zaudēto tēvzemi.
Romānā izmantoti vēsturiski fakti, vietas (Liepkalnes baznīca, krogi, dabas objekti), personības (Rūdolfs Blaumanis, Jānis Greste, Kārlis Jēkabsons). Autore ievijusi Liepkalnes puses cilvēku atmiņu stāstu pavedienus. Romāna varoņi ir izdomāti, iztēlē radīti, bet reizēm liekas, ka īsti – kā no dzīves ņemti. Grāmatas valoda tēlaina, mākslinieciski bagāta. Notikumu pavedienu L. Šmite šķetina pamazām, lai saglabātu intrigu. Vēsturiskais tik veiksmīgi mijas ar fantāziju, iztēli, ka reizēm pazūd robeža un lasītājs pilnībā pārņemts galveno varoņu likteņu gaitās.
L. Šmite meklē atbildes uz jautājumu par latvietību un vāciskumu. Kāpēc tie latvieši, kas 1939. gadā dažādu iemeslu dēļ palika Latvijā, noliedza savu vācisko izcelsmi un nestāstīja tuviniekiem par savu dzimtu? Kāpēc vēsturē palicis tik daudz „balto plankumu"? Kāpēc latviskais vācietis tomēr meklēja ceļu pie savām saknēm – pie vāciskā?
Romānu caurvij Iršu kolonistes Rozes Kalniņas liktenis. Meitene pasaulē nāca 1919. gadā, piedzīvoja savu tautiešu dzīvi Latvijas brīvvalsts laikā, iemīlēja skaisto un straujo vācieti Persiju, kas viņai dāvāja meitu Klāru. Dzīvi „pāršķēla" 1939. gads, kad vāciešiem piespiedu kārtā nācās aizceļot uz Vāciju. Roze zaudēja Persiju, savu meitu, izbaudīja Sibīrijas badu un nežēlību, 1953. gadā atgriezās Latvijā – ar dēlu Hermani un vīru Jāni Kalniņu. Lai „aizvērtu durvis" nežēlīgajai un skaudrajai pagātnei, Roze noliedza, centās aizmirst vācisko, bet tas nebija iespējams – sirds ik pa laikam asiņoja, meklēja atbildes un piedošanu. Tikai laiks dziedēja, taču ceļš pie tuviniekiem un iekšējai izlīgšanai un sapratnei bija garš – caur sāpēm, neziņu un bailēm.
Lasiet, lai izzinātu mūsu tautas vēsturi, labāk saprastu, kāpēc tika klusēts, noliegts, nepateikts!
22.02.2019.